Sienas, kuras nogalināja55

Protams, līdz ar šāda atklājuma nākšanu gaismā cilvēki kļuva ļoti piesardzīgi un bija gatavi nolinčot visus zaļo tapešu ražotājus un izplatītājus. Tomēr arī ražotāji nepadevās. Viņi bija gatavi personīgi doties uz namiem, kur atradās zaļās istabas un berzēt, ostīt, pat nolaizīt tapetes, cenšoties pierādīt, ka tapetes neizdala nekādus indīgus putekļus, kuri varētu izraisīt cilvēka nāvi. 

Šāds pašaizliedzīgs ražotāju solis pieklusināja kritiski noskaņotos cilvēkus un zaļo tapešu nāvējošā ēra turpinājās vēl gandrīz 30 gadus. Lai arī cik aizdomīgi šķita, ka visbiežāk mokošā nāvē mirst tieši zaļo istabu iemītnieki, to vairāk norakstīja uz nelaimīgu sakritību. Zaļo tapešu istabu skaits turpināja palielināties un arī tajās mirstošo cilvēku skaits pieauga. Papildu ļaunumu radīja fakts, ka viktoriāņi slimniekiem parasti lika gulēt noslēgtās telpās, lai tajās neiekļūtu auksts gaiss. Tādējādi slimnieks praktiski tika atstāts zaļajā istabā elpot indīgo tapešu radīto nāves elpu. 

Šis murgs un aizbildināšanās ar nelaimīgām sakritībām turpinājās līdz pat 19. gadsimta beigām, kad zinātnieki pierādīja, ka nāvejošs ir ne tikai tīrs arsēns, bet arī tā izgarojumi. Atklājums radīja diezgan lielu paniku visu zaļo istabu īpašnieku vidū. Tūlīt visāpasaulē sākās zaļo tapešu iznīcināšanas bums un to ražotāju neveiksmīgi mēģinājumi vēlreiz aizstāvēt savu preci.  Lai arī nāvējošo, zaļo sienu nāves gājiens bija beidzies,  tas līdzi paņēma neskaitāmas muļķīgā nāvē zudušas dzīvības.