Īss stāsts par to, pie kā noved vēlme ietaupīt uz drošības pasākumu rēķina.
Pirms kāda laika lasīju Guido Ilvesa grāmatas „Katastrofas, kas satricināja pasauli” 1. daļu un nolēmu pārstāstīt tālāk vienu no stāstiem.
1990. gada 7. aprīlī uz prāmja „Scandinavian Star”, kas devās reisā no Frederikshavnas (Dānija) uz Oslo (troļļu, lašu un naftas zeme), izcēlās ugunsgrēks. To bija izraisījis kāds piromāns, kurš dienu pirms prāmja atiešanas regulārajā reisā bija piezvanījis uz policiju un paziņojis par savu nodomu.
321 cilvēks tika izglābts, 186 gāja bojā. Lielais upuru skaits radās vairāku iemeslu dēļ: 1) ugunsgrēks notika naktī, kad vairums pasažieru jau gulēja un daudzi nemaz nedzirdēja ugunsdzēsības sirēnu; 2) biezo dūmu dēļ bija grūti sameklēt izeju; 3) saindēšanās ar dūmiem; 4) kuģa īpašnieku nolaidība.
Uguns izplatījās ļoti strauji un visu pasliktināja sliktā prāmja sagatavotība ugunsnelaimei. Dānijas kompānija „DaNo-Linjen” bija kuģi nopirkusi Bahamu salās un paturējusi zem lētā karoga. Apkalpe tika sakomplektēta no portugāļu un filipīniešu jūrniekiem, kuri neprata ne norvēģu, ne dāņu valodu un vāji prata angļu valodu. Pārveidojot iepriekš starp Floridu un Bahamu salām kursējošo prāmi, uz klāja tika uzstādīti spēļu automāti, iekārtoti veikali un bāri. Lai kuģa pakaļgalā būtu vairāk vietas, pārvietoja ugunsdrošo starpsienu, kas domāta, lai ugunsgrēka laikā ierobežotu uguns izplatīšanos. No 16 obligātajām ugunsdrošajām durvīm atstātas bija tikai 9.
Uz kuģa nebija notikušas ugunsdzēsības mācības, tās bija plānotas tikai 8. aprīlī, un tas ir vēl viens iemesls, kādēļ ugunsgrēka iznākums bija tik traģisks.
Cik DaNo-Linjen izmaksāja vēlme ietaupīt nav zināms, bet katrā gadījumā ir viela pārdomām.
