18.gadsimta beigās, atbildot uz Krievijas imperatores Katrīnas Lielās 1775.gada reformām, Rīgas Citadelē iekārto Baltijas teritorijā pirmo dziedinātavu vājprātīgajiem. Ārstēšana te ir savam laikam atbilstoša: trakojošos saslēdz ķēdēs, bet pārējiem piemēro policejisku uzraudzību, smagu darbu, rīkstes un caurejas zāles. Laika gaitā ārstniecības metodes mainās. Tomēr līdz efektīvu medikamentu izgudrošanai tās vairāk līdzinās šoka terapijai.
Nesaprotama murmināšana, kliedzieni un ķēžu žvadzoņa - ja kāds ir spēlējis spēli Outlast, tad zin par ko runāju. Dažbrīd šīs ir vienīgās skaņas, ko dzird dollhauza sasmakušajos gaiteņos. Tā no vācu vārda das Tollhaus tautā sauc vājprātīgo namu, kas ierīkots Rīgas citadelē. Stingri apsargātajā teritorijā kopā mitinās gan slimie, gan slaisti un nabagi, gan prostitūtas un noziedzinieki. Reizi dienā garīgi slimos apskata pilsētas ārsts un nozīmē turpmāko terapiju. It īpaši viņš piedomā par pārmērīgi nemierīgajiem jeb trakojošajiem, jo tie uzraugiem sagādā vislielākās nepatikšanas. Nemierīgo terapijā uzraugi iecienījuši rīkstes vai pātagu, lai arī ārstam tas nav īsti pa prātam. Iedarbīgs līdzeklis ir sasiešana siksnās. Pavisam kritiskā situācijā sirsgstošo saslēdz ķēdēs, kas iestiprinātas grīdā vai pie sienas. Trakumu mazina arī kārtīga ķermeņa iztīrīšana ar caureju raisošām mikstūrām un vemjakmeni. Nav ziņu, ka dollhauzā būtu bijušas tualetes. Visu, kas nonāk uz grīdas, uzsūc tur dāsni sakaisītās smiltis. Svaigumu plaušās slimnieki var ievilkt tajās retajās reizēs, kad dodas uz pagalmā iekārtoto pirti. Ja paveicas, tur degunu tīkami kņudina svaigi ceptas maizes smaržā, kas nāk no blakusesošās ceptuves. Ja nepaveicas, nākas nolūkoties uzraugu gājienā uz "miroņu istabu" jeb to, kā uz netālo morgu aizgādā kārtējo līķi.
Dollhauzu, kas praktiski bija dažas telpas Rīgas Citadeles ēkā, uzskata par pirmo vājprātīgo namu Baltijā. Slimos tur sāka izmitināt 1786. vai, ticamāk, 1787.gadā. Šis solis bija kā atbildes reakcija Krievijas imperatores Katrīnas Lielās 1775.gada reformām, ar kurām viņa cerēja visaugstākajā līmenī organizēt civiliedzīvotāju medicīnisko aprūpi plašājā impērijā, tostarp Latvijas teritorijā. Reforma attiecās ari uz vājprātīgo izmitināšanu. Guberņās (Latvijas teritorija bija sadalīta trīs guberņās) tika dibinātas Sabiedriskās aizgādības kolēģijas, kuru pienākumos ietilpa celt un uzturēt īpašas "Dievam tīkamas iestādes" dzīves pabērniem un garīgi slimajiem.
Arī Rīgā tika dibināta Sabiedriskās aizgādības kolēģija, un par tās līdzekļiem 1785.gadā sākās tam laikam gana iespaidīga mūra nama celtniecība pilsētas cietoksnī, arestantu kazarmu vietā (mūsdienu nams Citadeles ielā 12). Jaunā iestāde gan visai maz līdzinājās psihiatriskajai klīnikai. CItadele praktiski bija cietums, un tajā iekārtotajā dollhauzā lika lietā cita veida ārstniecības paņēmienus, nekā praktizē mūsdienu psihiatrijā. Līdzīgas iestādes šajā laikā bija daudzviet Rietumeiropā, jo tas atbilda vispārējam priekšstatam par vājprātīgo "ārstēšanu". Apgaismības laikmetā bailes no garīgi slimajiem tika mazinātas ar valsts institūciju organizētu viņu "uzraudzīšanu" jeb brīvības atņemšanu un izolāciju. Cietumi, pārmācības un piespiedu "darba terapijas" nami šim mērķim bija īpaši piemērotas vietas. Citadeles pirmajā un otrajā stāvā atradās dažādas soda iestādes (kroņa cietums, vīriešu pārmācības nams un darba nams), bet trešajā - sieviešu pārmācības nams, telpas nespējniekiem, slimajiem un vājprātīgajiem. Šajā trīsstāvu namā bija iekārtota arī neliela slimnīca, sieviešu veneriskais stacionārs (vienas istabas lielumā), tāpat virtuve un darba terapijai tik ļoti nepieciešamā darbnīca ar roku darbināmām dzirnavām. Pastaigu laukumu pilsētas varasvīri upurēja par labu pāris nelielām ēkām pagalmā, kas atviegloja Citadeles ikdienas dzīvi: jau minētajai maizes ceptuvei, pirtij un morgam. Tomēr labos laikapstākļos pacientiem dažkārt atļāva arī pastaigāties pagalmā.
Līdz 1800.gadam Eiropas valstu un arī ASV likumi vājprātīgo obligātu medicīnisko aprūpi neparedzēja. Tādas praktiski nebija. Psihiski slimo izolācija no ierastās vides, viņu brīvības ierobežošana un pakļaušana konkrētam, policejiskā garā uzturētam dienas režīmam pati par sevi tika uzskatīta par terapiju. Ārstēšanā ļoti populāra bija darba terapija, slimo uzraugi pielietoja arī miesassodus, ja citādi panākt vēlamo efektu nebija iespējams. Tam izmantoja pātagu un rīkstes. Visbiežāk šie nami nebija apkurināti, jo pēc tālaika priekšstatiem arī aukstums vājprāta sakarsētajiem prātiem nāca tikai par labu. Pēc šadas kārtības lielos vilcienos darbojās arī Rīgas dollhauzs. Pētnieki gan usver, ka dažos aspektos Rīgas vājprātīgajiem klājās labāk nekā tādiem pašiem nelaimīgajiem, piemēram, atsevišķos Rietumeiropas trakonamos. Citadeles svarīgākā amatpersona bija galvenais virsuzraugs, nevis ārsts. Viņam bija padoti vairāki citi dažādu jomu virsuzraugi un uzraugi. Šajos amatos virsuzraugs lielākoties vervēja atvaļinātus karavīrus, kuriem vairs nevajadzēja ierādīt kārtības uzturēšanas "drēbi" jeb pamatprincipus šādā specifiskā iestādījumā. Lai no Citadeles nebūtu nekādu "izbirumu", kā par izbēgšanas novēršanu rakstīja atbilstoši normatīvie akti, to augu diennakti maiņās apsargāja vairāk nekā 40 zaldātu. Speciālos posteņos viņi uzmanīja katru, kas ienāca teritorijā vai no tās izgāja. Psihiski slimo izmitināšanai paredzēto telpu skaits Citadelē un to piepildījums mainījās atkarībā no pieprasījuma. Vidēji istabā mitinājās trīs līdz četri slimnieki: vīrieši atradās gaiteņa vienā pusē, sievietes - otrā. Par gultu slimajiem kalpoja salmu matracis, un starp katrām divām guļvietām atradās neliels galdiņš. Katram pienācās divi saru spilveni, vilnas pārklājs un spļaujamtrauks ar smiltīm. Ar smiltīm kaisīja arī istabas grīdas.
Reizi dienā uz CItadeli ceļu mēroja pilsētas ārsts, jo namā pastāvīgi dzīvoja tikai viens no diviem viņa palīgiem - apakšārstiem. Dakteris apskatīja pacientu un nozīmēja viņam turpmāko ārstēšanu, kā arī uzņēma jaunos slimniekus. Pēc ziņām, ko vēsturei atstājis vācbaltiešu ārsts un vēsturnieks Oto fon Hūns (1764-1832), no 1787. līdz 1798. gadam dollhauzā ārstējās 245 vājprātīgie, divas trešdaļas no tiem izveseļojās, bet pārējie nomira. 1798. gada pirmajā pusē Citadelē atradās sekojošu kategoriju vājprātīgie: četri "nemierīgie", trīs "religiska āprāta apmātie" un trīs "iemīlējušies" jeb mīlestības murgu māktie. Bez nosauktajiem tajā laikā eksistēja vēl daži pacientu iedalījumi: grūtsirdīgie jeb drūmā vājprāta māktie, ar ko parasti sirga lielākais iestādēs turēto skaits, vājprātīgie ar epilepsijas lēkmēm, jautri uzbudinātie, mokošas kaisles un pārmērīga dvēseles sajukuma māktie. Ārstēšana bija atkarīga no slimnieku grupas, kurā pacientu ieskaitīja. Visbīstamākie un nepatīkamākie bija Hūna minētie nemierīgie jeb trakojošie. Pirmā palīdzība - un maigākā - šajos gadījumos bija trakokrekla uzvilkšana. Kad ķermeni cieši nosēja ar krekla divus metrus garajām piedurknēm, pakustēties praktiski nebija iespējams. Pēc tam slimo izolēja. Citadelē par izolatoru kalpoja viena istaba, kas bija sadalīta vairākos nelielos kambaros. Tur kreklā iesprostoto trakojošo slimnieku ar speciālām siksnām piesēja pie matrača vai vēlāk - pie gultas. Smagākos gadījumos slimniekus pieķēdēja ar kārtīgu ķēdi ie sienas vai cieši piesēja pie krēsla un galvā uzmauca no ādas izgatavotu sejas masku, lai ierobežotu redzamību un cilvēks nespētu kliegt. Uzbudināto pacientu nomierināšanai izmantoja arī speciālas korsetes un spaidu vestes. Trakumu mazināja ilgstoša tumsa un spēcīgu caurejas līdzekļu izsauktie vēdera krampji. Vēstures avotos nav ziņu, vai CItadelē vājprātīgo ārstēšanā izmantotas ūdens procedūras un tā sauktā hidroterapija, jo materiālu par Latvijas psihiski slimo konkrētu ārstēšanu kopumā nav daudz. Tomēr tas nav izslēgts. Tolaik ūdens izmantošana vājprāta ārstēšanā bija ļoti populāra kā Rietumeiropā, tā Krievijas impērijā. Kādā pamacībā uzbudināta pacienta ārstēšanai, piemēram, ieteikts slimo iesēdināt spaidu krēslā, nolaist viņam asinis no artērijas un ar 10-12 dēlēm uz galvas, tad aplikt ap ķermeni ledusaukstā ūdenī mērcētus lakatus un dot strēbt ūdens zupu. Populāra terapija bija arī slimajiem gāzt uz galvas ledainu ūdeni vai taisīt tā sauktās ledusūdens klizmas. Hidroterapija nozīmēja pacienta turēšanu ar ūdeni piepildītā vannā. Nelaimīgo mērcēja nevis stundām, bet bieži vien diennaktīm, līdz no ķermeņa sāka atdalīties āda un organisms bija ļoti tuvu hipotermijai.
Psihiski slimos Citadeles dollhauzā izmitināja teju 40 gadu - līdz 1823.gada beigām. Tad visus pārveda uz "labāku dzīvi" citā iestādē. Šīs pārmaiņas izraisīja kādas augstas amatpersonas apciemojums dažus gadus iepriekš. 1818.gadā Rīgas CItadeli apmeklēja īpaša persona - Viņa Augstība, pats Krievijas imperators Aleksandrs I. Ar dziļu riebumu apskatījis vājprātīgo nožēlojamos mitekļus vienā namā ar noziedziniekiem, imperators deva rīkojumu nelaimīgajiem likteņa pabērniem uzcelt citu, daudz labāku mītni. Pēc četru gadu būvdarbiem 1824.gada rudens sākumā Otrā Ķeizariskā dārza teritorijā atklāja Aleksandra Augstumu iestādi (attēlā), kas mūsdienās ir Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs. Psihiski slimos uz iestādi pārveda jau 1824.gada pirmajās dienās - dollhauza laiki bija beigušies.
Nevis slimnīcas, bet spīdzināšanas vietas.. Skumji, ka arī mūsdienās bieži nāk gaismā visādas šausmas, kuras notiek psihiatriskajās slimnīcās.
Interesants raksts, nezināju, ka arī iemīlējušos cilvēkus lika trako namā. Tad jau mani stabili būtu iebāzuši, jo man tas stāvoklis nepāriet jau sesto gadu. Novērtēju, ka dzīvoju XXI gs.Latvijā, lai nu kā arī ietu, personas autonomija pie mums tiek respektēta.
Ir viena kolosāla dokumentāla filma kas nāk no ASV ar nosaukumu "Psychiatry: An Industry of Death" iznāca šī 2006.gadā. iesaku noskatīties ja kaut kur atradīsiet. Tur sākumā ir vēsture kā viss šis sākās. Filma savā laikā izraisīja plašu rezonansi līdz tādam mērogam ka nācās šur tur pat slēgt slimnīcas ne tikai ASV bet pat Eiropā. Filmā piedalās gan pacienti, gan psihiatri un Netakarīgās psihiatrijas asociāciju locekļi. Tas ir kolosāls biznes, farmācijas kompānijām un galvanais apdršināšanas kompānijām. Tur apgroza ik gadus demitiem miljardu dollāru. Savā laikā dakteris Benjamin Rush nebija sliktāks par slaveno Dr. Mengeli no nacistu nāves nometnēm. Bet ASV viņs skaitās Psihiatrijas pamatlicējs.
