Sātana bērnišķīgā seja53

 Šīs nelaimīgās bērnības dusmas bija tik lielas, ka jau agrā bērnībā Mērija vairākas reizes centās nogalināt savu māti, tomēr neveiksmīgi. Bērnībā pārdzīvotais pārauga tik lielā ļaunumā, ka par nepilnus 11 gadus vecās meitenes no Skotsvudas (Anglija) izpriecām kļuva cilvēku ciešanu radīšana, alkas pēc nāves, miruši cilvēki, jo īpaši mazi bērni, lai varētu izbaudīt arī viņu vecāku ciešanas un sāpes. 

Lai arī pirms tam Mērija šķita vienkārši grūti audzināms bērns, lielākās šausmas sākās 1968. gada 25. maijā, dienu pirms meitenes 11. dzimšanas dienas, kad viņa nožņaudza nieka četrus gadus vecu puisēnu Martinu Braunu. Tomēr meitenes vājās rokas nespēja sažņaugt kaklu tik spēcīgi, lai uz tā paliktu zilumi, tāpēc slepkavība ilgu laiku palika neatklāta. 

Ar vienu slepkavību Mērijai bija par maz un pēc pāris mēnešiem, 1968. gada 31. jūlijā, viņa bija atradusi savu otro upuri. Tas bija trīs gadus vecais Braiens Hovs. Turklāt viņa palīdzēt noslepkavot puisēnu uzaicināja savu draudzeni Normu. Zēnu atrada nelielās pilsētiņas rūpniecības rajonā, noslēptu zem zāles kaudzes. Traumas liecināja, ka zēns pirms vai jau pēc nāves ir spīdzināts ar šķērēm, kuras izmeklētāji atrada turpat blakus. Zēna ķermenī  bija izdarīti vairāki dūrieni, nogriezts matu kušķis un uz vēdera ar žileti izgriezts ‘’M’’ burts. Kā vēlāk atzina izmeklētāji, griezieni un dūrieni bija izdarīti tik rotaļīgi itkā mazais zēns būtu rotaļlieta, kuru kāds izmantojis savās nāvejošajās rotaļās, nesaprotot, ka tā tiek atņemta dzīvība. 

Vēl pirms pilsētiņa uzzināja par zēna nāvi, Mērija kopā ar Normu uzaicināja zēna vecāko māsu Petu doties meklēt brāli. Šķietami nejauši, bet Mērija Petu aizveda tieši uz slepkavības vietu, jo vēlējās, lai mazā brāļa līķi atrod tieši māsa, jo tā varētu visspilgtāk vērot meitenes ciešanas un skumjas, kas sniedza viņai patiesu baudu. 

Kad vairāki liecinieki zēna slepkavības dienā bija redzējuši Mēriju un Normu pastaigājoties kopā ar viņu, izmeklētāji turēja aizdomās tieši viņu, bet Mērija visu noliedza. Tomēr, kad pierādījumi par viņas klātbūtni slepkavības vietā sāka kļūt pārāk nenoliedzami, viņa atzinās, ka bija klāt, bet slepkavību veikusi viņas draudzene, kamēr viņa centusies atturēt Normu. Tomēr Mērijas draudzenes vaina nepierādījās un Mēriju Bellu aizturēja. Pēc šādiem notikumiem policijas iecirknī no vecākiem sāka ienākt neskaitāmas liecības, kurās viņu bērni bija atzinuši Mērijas cietsirdīgo izturēšanos pret viņiem, centieniem nožņaugt  un dīvainajām rotaļām, pēc kurām meitene draudējusi nevienam neko neatklāt, ja dzīvība ir dārga.  

Attēlā: Mērija 16 gadu vecumā

Mēriju Bellu atzina par vainīgu gan Braiena Hova, gan pirms dažiem mēnešiem noslepkavotā Martina Brauna slepkavībās, bet likumsargiem tolaik vēl nebija ideju, ko darīt ar 11 gadus vecu slepkavu, tāpēc visu bērnību Mērija pavadīja ceļojot no vienas bērnu pāraudzināšanas iestādes uz citu. 1980. gadā, kad Mērijai bija 23 gadi, viņu atbrīvoja. Turklāt viņai izveidoja jaunu identitāti un deva iespēju uzsākt pilnīgi jaunu dzīvi ar jaunu vārdu un bez pagātnes slepkavību traipiem.

Attēlā: Mērija Bella ieslodzījumā (1977. gads)

 1984. gadā viņai piedzima meita, kas ļāva vēl vismaz uz 18 gadiem pagarināt Mērijas Bellas anonimitāti, lai netraumētu bērnu. Tomēr arī 2003. gada 21. maijā, kad meitai jau bija palikuši 18 gadi un abu identitātei pēc likuma vajadzēja nākt atklātībā, Mērija veiksmīgi no tā izvairījās un tiesā ieguva tiesības paturēt savu jauno identitāti uz mūžu. Kas viņa ir tagad un kā ir iegrozījusies viņas dzīve, paliek noslēpums. 

Attēlā: 23 gadus vecā Mērija Bella pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1980. gadā

Mērijas Bellas spilgtākie citāti:

‘’Man patīk sāpināt cilvēkus.’’

‘’Braienam Hovam nebija mātes, tāpēc par viņa neviens neskums.’’

‘’Ja es būtu tiesnesis un man būtu jātiesā vienpadsmit gadus veca slepkava, es viņai piespriestu pusotra gada cietumsodu. Slepkavība nav nekas slikts, jo mēs visi kādreiz mirsim.’’

Kad māte atrada savu mirušo dēlu, Mērija viņai paziņoja:’’Es zinu, ka viņš ir miris. Es vēlējos redzēt viņu zārkā.’’