Atrašanās vieta. Šarta, Francijas centrālā daļa, 90 km uz DR no Parīzes.
Francijas arhitektūrā gotiskais stils aizsākās visagrāk (12. gadsimta otrajā pusē) un izpaudās visdrosmīgāk. Tēlaini izsakoties, tas iekvēlojās romānikas arhitektūras norieta laikā, vēlāk izcīnīja sev stabilu vietu Rietumeiropas arhitektūrā un pēc tam uzliesmoja ar debesīs ietiekties alkstošu spēku, tādēļ arī šo arhitektūras stilu pieņemts iedalīt trijos galvenajos tā attīstības posmos:
agrajā gotikā,
dižgotikā,
vēlajā jeb liesmojošajā gotikā.
Par gotiskās arhitektūras visspilgtāko piemēru gribētos izcelt gotikas karalieni - Šartras katedrāli, kas iezīmē arī pāreju no agrās gotikas uz dižgotiku.
Katedrāle tika veltīta Jaunavai Marijai un nosaukta Svētās Dievmātes vārdā.
Šartras pilsēta atrodas pie Ēras upes apmēram 90 km uz dienvidrietumiem no Parīzes. Katedrāles vēstures pētnieks Sušē norāda, ka kalna virsotnē, kur tagad paceļas Šartra, savulaik atradies svētais mežs. Rokoties atpakaļ pagātnē un izlasot Jūlija Cēzara atstāto rakstisko mantojumu tika atklāts, ka šajā vietā savas ceremonijas ir noturējuši senie druīdi. Acīmredzot Šartra, līdzīgi daudzām citām pasaules svētnīcām, ir celta gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem senā svētvietā un ir zināms, ka Šartras katedrāle, kas būvēta 12. – 13. gadsimtā, pēc skaita jau ir sestais kristīgo dievnams šajā vietā. 1500 gadu garumā uz Šartras pakalna vienmēr ir pacēlusies kāda baznīca vai katedrāle. Pirmie pieci dievnami gāja bojā ugunsgrēkos, bet ikreiz nodegušo vietā tika uzbūvēti jauni. Akvitānijas hercogs nodedzināja pirmo baznīcu 743. gadā, dāņi nopostīja otro 858. gadā, arī trešo un ceturto baznīcu iznīcināja uguns liesmas attiecīgi 962. un 1020. gadā. Šajā vietā uzcelto pirmo katedrāli ugunsgrēks gandrīz līdz pamatiem nopostīja 1194. gadā, aiz sevis atstājot tikai rietumu fasādes torni un fasādes plastisko apdari (1145. – 1170. g.) ar slaveno “Ķēniņu portālu” (portāls – arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā).
Ēka ir pirmā gotiskā celtne pasaulē. Tās cēlāji templieši katedrālē iemūžinājuši „dievišķo” ģeometriju un lielu mistisku jēgu. Templieši ēkas projektēšanā izmantojuši zelta griezuma skaitli ( 1,618 ). Pati ēka būvēta no 2-3 m gariem un metru augstiem smilšakmens blokiem. Milzīgie jomas pretbalsti demonstrē varenību, bet sienu stiprinajumiem un velvju balstiem ir tikai otršķirīga loma. Augstākais ziemeļu tornis tika celts laika no 1134. - 1150.gadam un tiek uzskatīta par pirmo gotiskās arhitektūras paraugu pasaulē. Nākamajos divos desmitos gadu ( 1145. - 1165.g. ) tika piebūvēts arī dienvidu tornis un vēl citi elementi, kā, piemēram, uz rietumiem vērstie Karaļu vārti. Pēc tam vētrainas būvniecības laikā no 1194. – 1225.gadam tika pievienoti vēl citi gotiskās mākslas elementi, kuri praktiski nemainītā veidā saglabājušies līdz pat mūsdienām. Zvanu torņa ažūra telts uzcelta tikai 16.gs. sākumā. Baznīcai ir brīnišķīgas vitrāžas ar bībelisko stāstu tēmām, noslēpumains bruģēts labirints, spicas velves. Mākslas vēsturnieki atzīmē, ka baznīcā nav nekā nejauša, viss ir līdz pēdējam izprojektēts un paredzēts. Arhitekti un mūrnieki esot izmantojuši hematriju – senu žīdu šifrēšanas paņēmienu, kas ciparus izsaka ar alfabēta burtiem, lai iemūžinātu liturģiskos jēdzienus baznīcas pamatizmēros. Tāpat te ir vesela rinda dažādu Bībeles personāžu skulptūras, arī Sābas ķēniņiene ar puķi kreisajā rokā, Dāvids ar arfu un Zālamans ar scepteri. Viss dienvidu portāls ar šīm statujām būvēts 13.gs. pirmajā ceturtdaļā.
No Šartras katedrāles transepta (šķērsjoms, kas, šķērsojot celtnes vidus jomu un sānjomus, veido krustveida plānu) trīsdaļīgajiem portāliem (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā) īpašu ievērību saista dienvidu portāls (1200. – 1230. g.), kura triju ieejas durvju un velvētās priekštelpas dekors ar 783 (!) figūrām uztverams kā Kristus mācības sumināšana. Centrālajā arkā stāvošais Kristus tēls šeit attēlots nevis kā bargs valdnieks, bet gan kā maigs, domīgs, mazliet skumjš dvēseļu gans. Portāla sāndaļās izvietotas kristietības sludinātāju figūras, no kurām ievērību saista Sv. Mārtiņa, Sv. Hieronima un Sv. Jura tēli. Visas trīs figūras izceļas ar plastisko formu spēcīgu modelējumu un pareizām proporcijām. Katrai no tām sniegts individuāls raksturojums – tie ir nevis bezkaislīgu svēto, bet reālu cilvēku atveidi. Piemēram, Sv. Mārtiņš bijis nenogurdināms kristīgās ticības izplatītājs, tādēļ arī viņa plastiskais atveids pauž stipru gribasspēku un enerģiju. Tā smalkais žests it kā brīdina neapdomīgos no kādas kļūdas – valdonīgs un bargs tēls. Savukārt Sv. Hieronims attēlots kluss un domīgs, dziļas inteliģences caurstrāvots, bet Sv. Juris – pilns dabiskas sirsnības. Šartras katedrāle ir viens no apbrīnojamākajiem gotiskās arhitektūras šedevriem un pie tās meistardarbiem pieder frīzes (ornamentāli dekoratīva josla), uz kurām attēlotas Bībeles ainas, kā arī dēmonu skulptūras, svēto portreti un, neapšaubāmi, brīnišķīgās logu vitrāžas (monumentālās glezniecības tehnikā izgatavots darbs, kur par glezniecisko materiālu tiek izmantoti krāsaini vai bezkrāsaini stikla gabaliņi, ko sastiprina ar metāla (svina, misiņa) stiegrojumu un ievieto logailās). Tomēr ar Šartras katedrāli saistās daudz noslēpumu, piemēram, mēs neko nezinām un droši vien vairs arī neuzzināsim par tiem māksliniekiem un arhitektiem, kas katedrāli cēla un veidoja tās neparastās skulptūras.
Katedrāles svarīgākie struktūras elementi ir izstieptie kolonnu saiški, virs kuriem izvietotas smailas arkas, kas sadala jomas un veido augstas krustveida velves. Tikpat raksturīgas gotiskajam stilam ir arī fasādes ar 2 torņiem un lielu rozi centrā. Fasāds apakšējā daļa atrodas trīskārss portāls, mazliet augstak - trīskāršs logs, ko vainago apaļa izgriezta roze. Virs tās, savukārt, izvietota Karaļu galerija. Fasādi ietver 2 zvanu torņi, kas atšķiras ne tikai pēc augstuma, bet arī pēc sava veidola. Zvanu torņa ( celts 16.gs. sākumā ) izsmalcinatas mežģines ir tipiskas vēlīnās gotikas laikmetam.Ēkas dienvidu un ziemeļu fasādēs izvietoti franču gotikai raksturīgie milzīgie un apaļie mežģīņu logi. To ailes rotā krāsainas 12. - 13.gs. vitrāžas, kas ir galvenais katedrāles rotājums.
Reklāma
Līdzīgā kārtā kāda atšķirības zīme ir dota gandrīz katram gotisko katedrāļu portāla tēlam, - lai ticīgie uztvertu un pārdomātu tā jēgu.
Centrālajā erkerā dominē VD praviešu grupa, pirmkārt jau noslēpumainā garīdznieka un valdnieka Melhisedeka figūra. Viņa labajā rokā attēlots vīraka kvēpināmais trauks, bet kreisajā rokā tam bija kauss ar garu kāju. Kausā atradās nevis šķidrums, bet gan kas līdzīgs cietam cilindra veida priekšmetam. Ir versija, ka tas ir Grāla kauss un iekšā tajā – Akmens. Te ir arī Ābrams, Mozus, Samuēls un Dāvids, kā arī Elizejs un apustulis Pēteris. Citas ainas bija no paradīzes dārza ar četrām upēm un kronētu Jaunavu Mariju sēdam debesu tronī blakus Jēzum.
Šartras katedrāles iekštelpu arhitektoniskās formas, ko rotā ap 1800 statuju, un kas atšķirībā no katedrāles ārējās fasādes, kuras skulpturālajos ritmos šķiet iedzīvināta visa 13. gs. nemierīgā, nežēlīgā un reizē varonības gara pilnā elpa, saliedētas ar krāsās mirdzošajām vitrāžām, kas atkarībā no laika apstākļiem piešķir telpai mainīgu, bet garīga piepildījuma caurstrāvotu elpu.
Reklāma
Frīze (ornamentāli dekoratīva josla), uz kurām attēlotas Bībeles ainas.
