Pilnīgi iespējams,ka vārds ’’samurajs,, cēlies no senjapāņu ’’saburaou,, - kalpot dizajam cilvēkam, aizsargāt saimnieku. Hieroglifs, ar kuru apzīmē šo jēdzienu, sastāv no divām daļām – cilvēks un templis, tātad tempļa kalpotājs vai aizsargātājs, bet japāņi šajā rakstu zīmē ietilpinājušo ļoti specifisku jēdzienu, kam nav analoga nevienā citā valodā, jo Rietumu japanalogu mēģinājumiem pielīdzīnāt samurajus eiropiešu bruņiniekiem var piekrist tikai ar krietnu piespiešanos. Sakumā šādus sargkareivjus sauca ķīniešu izcelsmes vārdā – busi, bet vēlāk imperatora apsardzes vīrus dēvēja par saburai, kas galu galā pārvērties it kā vieglāk izrunājamā samurai. Jāpiebilst, ka sākotnēji ar šo vārdu apzīmēja tikai augstākā ranga sargkareivjus.
Saka, ka XVII gadsimtā bijis 400 tūkstošu samuraju, kopā ar ģimenes locekļiem gandrīz divi milijoni, un,pieskaitot vēl viņu sulaiņus, sanāk gandrīz trīs milijoni, bet Japānas iedzīvotāju skaits (bez busi) XVII gadsimtā sasniedza tiaki 25-26 milijonus. Zemes īpašumi samurajiem piederēja reti. Vietvalžiem bija pienākums izsniegt katram kalpībā esošajam samurajam atalgojumu rīsa veidā. Hatamoto – sjõguna personiskās gvardes locekļi, kuru bija ap pieci tūkstoši,- saņēma gadā 10 tūkstošu koku rīsu (viens koku – apmēram 150 kilogramu), bet ierindas samurajiem bija jāiztiek ar 30 koku gadā. Ar šādu atalgojumu vajadzēja uzturēt ģimeni, iegādāties apģērbu, uzturēt labā kārtībā ieročus.
Neapskaužāmā kārtā nonāca rõnini – klaiņojošie samuraji. Kāda iemesla pēc palikuši bez aizbildņa, tie klīda pa apkārtni, nereti kļūstot par laupītājiem un varmākām. Toties pārējie smauraji baudīja dažādas privilēģijas. Tiem piešķīra uzvardus, tiesības nēsāt divus zobenus un tērpties savai šķirai atbilstoši greznos tērpos. Samurajiem nebija atļauts nodarobties ar tirdzniecību, amatniecību un augļošanu. Zemniekam, satiekot samuraju, vajadzēja noņemt cepuri un mesties ceļos. Samurajs, uzskatot, ka kāds no zemākās šķiras vinu apvainojis, drīsktēja turpat uz vietas vainīgo nonāvēt ar savu zobenu. ’’Kirisuge gomen,, - Atvainojiet par saciršanu! Tāds izteiciens toreiz valdīja.
Samurajisms balstījās uz ētikas kodeksu busidõ – karavīra ceļš (mācība), kas bija budisma, sintoisma, kā arī ķīniešu domātāju Kundzi (Konfūcija) un Mendzi prātojumu sakausējums. No budisma tajā ienāca meditācijas, lai izkoptu paškontroli un pašsavaldīšanos,no sintoisma tā tīs svētumi – zobens, dārgakmens jašma un spogulis, no kuriem samurajiem sevišķi tīkams likās zobens, bet no Konfūcija mācības samuraji pārņēma tēzi ’’Tas, kas pārtiek no tautas, to arī pārvalda!’’, ar to pamatojot zemnieku eksluatāciju.
Samuraju titulu dēls mantoja notēva. Zēnu audzināšanai ģimenē tika pievērsta sevišķa uzmanība. Mātes mācīja puikām nečikstēt, neraudāt. Tēvs radināja vēl mazgadīgus dēlus nakts laikā doties uz spoku vietām, skatīties nāves sodu izpildīšanu un no astoņu gadu vecuma apgūt dažādu ieroču lietošanu.
