Saldi dzīvot nedrīkst aizliegt!2

Kad aspartāms nonāk organismā, tas sadalās tā sākotnējos komponentos - fenilalanīnā, aspartātā un metanolā. Metanols ir viskaitīgākais, jo aknās pārvēršas par toksiskām vielām. Piemēram, formaldehīdā, kas izplatās olbaltumvielu šūnās un aptur to darbību, turklāt var izraisīt arī vēzi, ja tiek organismā uzņemts ilgstoši. Tālāku reakciju rezultātā formaldehīds kļūst par toksisko skudrskābi, kas aptur šūnu mitohondriju darbību (šūnas sastāvdaļas, kas apgādā to ar enerģiju). Redzes nervu veidojošās šūnas ir ļoti jutīgas attiecībā pret skudrskābi, tāpēc redzes zudums bieži tiek saistīts tieši ar metanola saindēšanos. Pētījumi liecina, ka aspartāms smadzenēs veicina nervu šūnu bojājumus. Vēl nepatīkamāku šo secinājumu dara fakts, ka neparādās nekādi saslimšanas simptomi, līdz netiek nogalināti 75% nervu šūnu.Tādā veidā tiek veicinātas un attīstās dažādas slimības: multiplā skleroze, atmiņas un dzirdes zudums, epilepsija, smadzeņu vēzis, smadzeņu audzēji, Parkinsona un Alcheimera slimības. Toties EU to atzinusi par absolūti nekaitīgu. Vai nav interesanti?

Par rafinēto cukuru diemžēl jau arī nav nekā laba, ko pateikt. Cukuru cilvēce nepazīst neilgi,  cukurniedru audzēšana Indijas Ziemeļaustrumos tika praktizēta jau aptuveni 10 000 gadus pirms mūsu ēras. Tomēr radikālas izmaiņas cukura ražošanā patiesi notika relatīvi nesen - 18. un 19. gadsimtā. Ap to laiku iemācījās cukuru rafinēt, un tas vairs nebija labi. Rafinēšanas procesā gandrīz visas derīgās vielas, kas normālos apstākļos atrodamas cukura izejmateriālā, melasē, kopā ar saharozi, iet bojā vai tiek separētas, pāri paliek gandrīz vienīgi kalorijas. Šī procesa mērķis ir iegūt mirdzoši baltas ķīmiski tīras saharozes kristālus, kas nozīmē, ka jāliek lietā ķimikālijas un balinātāji. Nerafinēts niedru cukurs, ko reizēm sauc arī par niedru jēlcukuru, satur 87-97% saharozes. Tas ražots no dabīgākām metodēm un nav ķīmiski attīrīts un balināts. Tā kā apstrāde ir vienkāršāka, niedru cukurā saglabājas vairāk vērtīgās dabīgās melases, kuras sastāvā ir citi cukuri, skābes, B vitamīns un vērtīgas minerālvielas, mikroelementi kalcijs, fosfors, magnēzijs, dzelzs, kālijs, mangāns, molibdēns, kā arī fenols un citi ķīmiskie savienojumi, kas dabā sastopami uzturā derīgos augos. Glikoze, kas ir šādā cukurā, ir vieglāk pārstrādājama un labāk garšo smadzenēm. Pastāv uzskats, ka šīs vielas nodrošina aizsardzību pret vēzi un dažām citām slimībām. Taču to mēs uzturā vairs tikpat kā nelietojam, un jo sliktāk mums. Kas tad vairs paliek, lai mūsu nelaimīgās smadzenes un nervu šūniņas nenomirtu badā? Medus!

Medus galvenā vērtība ir, ka tā sastāvā esošie monosaharīdi – glikoze un fruktoze cilvēka organismam ir viegli izmantojamā stāvoklī, šos cukurus ķermenis uzsūc ātri un nepārmainītā veidā – fruktoze un glikoze vairs nav jāsašķeļ, kā tas notiek, kad uzņemamt disaharīdus (balto cukuru). Medus sastāvs ir atkarīgs no, kādiem ziediem medus ir ievākts. Medū ir atrodami dažādi vitamīni, arī C vitamīns, kuram ir liela nozīme imunitātes stiprināšanā. Tāpat medus sastāvā ietilpst arī dažādas minerālvielas – fosfors, kalcijs, varš, kālijs, dzelzs, magnijs, cinks un nātrijs. Plaši tas tiek lietots kā stiprinošs līdzeklis organisma atveseļošanās laikā no dažādām slimībām, arī kā profilaktisks līdzeklis, jo tā sastāvā esošās vielas palīdz ātrāk organismam atgūties pēc pārciestās slimības. Ūdeņraža peroksīds, kas ir medus sastāvā, stimulē baltos asinsķermenīšus (leikocītus), kas ierosina organisma imūnās atbildes reakciju pret infekcijām. Tas ir noderīgs, lai palīdzētu sadziedēt brūces, paātrinās jauno audu veidošanās process, kā arī mazinās apkārtējo audu tūska. Turklāt medum piemīt arī pretiekaisuma darbība. Medus sastāvā ietilpst acetilholīns, kurš samazina asinsspiedienu, tam piemīt kuņģa un zarnu darbību stimulējošs efekts. Pētījumos iegūtie dati liecina, ka medum pašam piemīt mērena pretaudzēju darbība, un tas var palielināt citu pretvēža medikamentu efektivitāti. 

Ja kāds nezin, tad par cilvēku apgādi ar medu ir atbildīgas bites. Bite ir salīdzinoši liels kukainis – 1,5 cm gara un sver ap 100 mg. Tā spēj veikt neticami garas distances, apmeklēt milzum daudz ziedu un pārnest stropā, ar pašas svaru salīdzinot, milzīgas nektāra nastas. Lai iegūtu 1 kg medus, bitēm jāapmeklē 5,9 miljoni ziedu un jānolido (no stropa līdz ziediem, turp un atpakaļ) vairāk nekā 176 tūkstoši kilometru (4,4 reizes apkārt zemeslodei)! Un to visu viņas dara tikai un vienīgi, lai mēs ēstu medu(vidusmēra patērētāja viedoklis).

Medu pārsvarā izmanto kā pārtikas produktu. Bet kā medus ietekmē veselību, un ko vērtīgu tas dara mūsu organismā?  Pie sirds slimībām katru rītu brokastīs apēdiet graudu maizi (vēlams bez rauga), kurai uzklāta medus kārta ar pārkaisītu kanēli. Tas samazina holesterīna daudzumu asinīs, samazina sirds infarkta iespēju. Arī tiem, kam bijis infarkts – samazina atkārtota infarkta iespējamību. Nostiprina sirds muskuli. Pie nespēka jālieto 1 ēdamkarote maisījuma no rīta tukšā dūšā, uzdzerot ūdeni un 1 ēdamkarote pēc pusdienām. Artrītam no rīta un vakarā iedzert vienu tasi silta ūdens ar 2 ēdamkarotēm medus un 1 tējkaroti kanēļa. Regulāra lietošana izdziedina pat hronisku artrītu. Jau pēc nedēļas ievērojami uzlabojumi. Augstam holesterīna līmenim jālieto 2 ēdamkarotes medus un 3 tējkarotes kanēļa, iejaukti 2 glāzēs silta ūdens. 2 stundu laikā samazina holesterīna daudzumu asinīs par 10%. Tāpat kā artrīta slimniekiem, šāda maisījuma lietošana 3x dienā normalizē holesterīnu pat hroniskiem slimniekiem. Matu izkrišanas gadījumā 15. minūtes pirms galvas mazgāšanas jāsmērē matu saknes ar maisījumu: uzsildīta olīveļļa + 1 ēdamkarote medus + 1 tējkarote kanēlis. Medus ar kanēli noņem sāpes kuņģī un dziedē čūlu. Saaukstēšanās gadījumā 3x dienā jālieto 1 ēdamkaroti silta medus ar ¼ tējkaroti kanēļa. Izārstē gandrīz katru hronisku klepu, saaukstēšanos un atbrīvo degunu. Medus palīdz pat pret gripu. Spāņu zinātnieki pierādījuši, ka medus satur elementus, kuri nonāvē gripas baktērijas un pasargā cilvēku no saslimšanas. Kas grib ilgi dzīvot,  tie regulāri lieto tēju ar medu un kanēli. 600 gramiem ūdens pievieno 1 ēdamkaroti kanēļa un uzvāra. Atdzesē un pievieno 4 ēdamkarotes medus. Dzer pa ¼ glāzei 3-4 reizes dienā. Saglabā svaigu ādu, aizkavē novecošanu. Nu, kā? 

Interesants gadījums esot bijis Āfrikā, kur pēc iepazīšanās ar rafinēto cukuru kādas cilts locekļi visi kā viens esot saslimuši ar diabētu un sākuši mirt, kā mušas. Es jau dzirdu, kā dažs labs nošņāc: kādas muļķības. Nu, apstiprināt nevarēšu, meklēju internetā šito, bet neatradu, apstiprināt ar HD video nevarēšu. Tad lūk, ciema burvis esot veicis maģiskas darbības un divas nedēļas cieminiekus dzirdījis ar burvju dzērienu, no kura cilvēkiem ne tikai pārgribējies mirt, bet arī pilnībā zuduši jebkādi diabēta simptomi. Baltie zinātnieki uz ceļiem esot rāpojuši aiz šamaņa veselu mēnesi, līdz tas beidzot esot bijis ar mieru izpaust brīnumainās dziras noslēpumu. Izrādījās, ka tā ir parasta zāļu tēja ar medu. Medus palīdzot arī kataraktas sākuma stadijā. Ūdenī vajag izšķīdināt medu un alvejas sulu un pilināt acīs. Es gan nezinu proporcijas, tāpēc atliek vien cerēt, ka nevienam no spokiem kataraktas nav.

Medus ir viela ar bagātu vēsturi. Tas esot pastāvējis vēl 600 000 gadu, pirms pirmais cilvēks pateica „medus”. 3500g.p.m.ē. Ēģiptes Ebersa papirusā jau minētas receptes par medus lietošanu, ārstējot ievainojumus un slimības. Tas lietots arī pārsējos, ziedēs un novārījumos. Ēģiptes faraoni medu izmantojuši arī reliģiskajos rituālos. Pirmo dinastiju Ēģiptiešu faraoniem pirms romiešu iekarojumu ēras bija Bišu Pavēlnieka tituls. Bites attēls greznoja faraonu emblēmas dzīves laikā, un pēc nāves greznoja apbedīšanas vietas. Medū no Babilonijas uz Aleksandriju apglabāšanai pārveda Maķedonijas Aleksandra līķi. Medus bija dievišķs produkts. Ar tā palīdzību veica balzamēšanu, kas mirušajiem atvēra ceļu uz nemirstību. Tajā laikā ēģiptieši zināja par medus dziedniecisko un kosmētisko iedarbību. Seno Ēģipti var uzskatīt arī par pasaules biškopības centru. Ar lieliem pītiem plostiem ēģiptieši pārvietoja bišu saimes uz medus ziedu bagātākiem rajoniem Nīlas augštecē, no kurienes atgriezušies ar lielu daudzumu savāktā medus. Imperators Augusts ir atstāstījis simtgadīga sirmgalvja ieteikumu “Lutus mulso, fons oleo” (“Iekšķīgi – medus dzērienu, ārīgi – eļļu”). 

Indijā biškopība bija plaši izplatīta jau aptuveni 4000 gadus atpakaļ. Svētajā grāmatā “Nemirstības dzēriens” rakstīts, ka medus ietilpst organisma spēcīgākā un stiprinošākā dzēriena sastāvā, līdzīgi, kā sengrieķu dzērienā. Senajā indiešu medicīnas grāmatā “Ajurveda” (“Dzīves grāmata”), ir rakstīts, ka cilvēks var pagarināt savu dzīvi, tikai lietojot eleksīrus un speciālas diētas. Diētas sastāvā ietilpst medus un piens. Ir zināmas indiešu zāles “alterancija”, pagatavotas uz medus bāzes, kas saglabā jaunību un izsauc cilvēkam patīkamas izjūtas. Indusi medu lietoja arī kā antidotus (pretindes) pret indēm no minerālu, augu un dzīvnieku valsts. Indijā vēl mūsdienās saglabājusies paraža, kad jaundzimušajam vispirms dod medu un tikai pēc tam mātes pienu. Es gan to neieteiktu darīt, jo zīdaiņiem kuņģis vēl neizstrādā pietiekoši daudz skābes, lai varētu pārstrādāt visas medū esošās vielas, un medū ir visa Mendeļejeva tabula, urānu un arsēnu ieskaitot.