Salaspils darba audzināšanas nometne.23

Atļaušos ievietot rakstiņu par Salaspils nometni. Tie, kas pa ausu galam ir kaut ko par šo dzirdējuši, parasti dzīvo samērā svētā pārliecībā, kā par kādām asinsdzirnām, ar desmitiem vai simtiem tūkstošiem nogalinātu cilvēku. Es nedaudz gribētu ievietot nedaudz savādākus viedokļus, latviešu mūsdienu vēsturnieku, nevis aizvēsturiskus padomju sacerējumus. Mans nodoms noteikti nav attaisnot tur pastrādātos noziegumus, tikai pastāstīt, kas tad tur notikās.

Brīdinājums - daudz teksta!


********************************************************************************************

Stingra pieturēšanās pie Salaspils nometnes oficiālā nosaukuma nesen izdotajā grāmatā par Latvijas vēsturi izraisījusi gandrīz starptautisku skandālu. Autors izvēlējies apzīmējumu "darba audzināšanas nometne", toties saniknotā Maskava uzskata, ka bija jālieto vārdi "nāves un koncentrācijas nometne".

Tiek atgādināts, ka Salaspilī nogalināti 100 000 cilvēku un medicīniskos eksperimentos izmantoti bērni. Taču tikai retais zina, ka šie "fakti" ir padomju propagandas radīts mīts. Tikmēr pašiem nometnes ieslodzītajiem tā bija vieta, kur pārdzīvoto drausmu atainošanai jebkādi ideoloģijas radīti pārspīlējumi ir lieki

Jūs tagad esat Salaspils darba un audzināšanas nometnes P.H. (politischer Häftling — politiski apcietinātais vācu valodā). Ja pildīsiet nometnes noteikumus un čakli strādāsiet, varat cerēt, ka pēc zināma laika tiksiet no nometnes atbrīvoti. Sargieties no nepaklausības un pārkāpumiem, jo par to draud bargi sodi, — šādi 1943.gada 3.janvārī no Centrālcietuma atvestos cilvēkus Salaspils nometnē uzrunāja latviešu virsnieks Līcītis. Šī mazā epizode, ko savās atmiņās apraksta viens no apcietinātajiem Vilis Riekstiņš, parāda — taisnība jau vien ir Valsts prezidentes padomniekam vēstures jautājumos Antonijam Zundam, kurš grāmatā Latvijas vēsture. XX gadsimts zem Salaspils nometnes bijušā ieslodzītā Kārļa Buša zīmētā nometnes attēla norādījis, ka tas ir bijis paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Tāds bija nacistu dotais nosaukums.

******************************************************************************************************

Latvijas Mazajā enciklopēdijā, kas izdota 1970.gadā, stāstīts par Salaspils koncentrācijas nometni, kas raksturota kā "plašākā ieslodzījuma un cilvēku masveida iznīcināšanas vieta hitleriešu okupētajā Baltijā". Nometnē esot nogalināti ap 53 000 cilvēku. 1986.gadā izdotajā Latvijas padomju enciklopēdijā Salaspils nometnei jau ir piešķirts "nāves nometnes" vārds un nogalināto skaits sasniedzis 100 000, tai skaitā 7000 bērnu.

Pēc būtības Salaspils nometne bija koncentrācijas nometne, kura savā pirmajā darbības posmā (1941.gada beigas,1942. vidus), kad tajā tika ieslodzīti ebreji, patiesi bija iznīcināšanas nometne. Ebrejiem tajā nebija cerību izdzīvot. Taču vēlāk, laikā no 1942.gada vasaras, tā kļuva par koncentrācijas nometni ar darba un tranzītnometnes iezīmēm, secinājis vēsturnieks Heinrihs Strods. Viņa 2000.gada Okupācijas muzeja gadagrāmatā publicētais pētījums par Salaspils nometni ir pirmais un plašākais pēcpadomju periodā, kurā mēģināts izvētīt padomju laikos sarakstīto Salaspils nometnes vēsturi, atsijāt propagandas uzslāņojumu. Lasot padomju laika materiālus, H.Strods atklājis veselu virkni safantazētu faktu un izdomātu briesmeklību, ko nosaucis par komunistisko mitoloģiju: "Okupētajā Latvijā komunisti veidoja nāves nometnes tēlu, jo tādai nometnei bija jābūt katrā nacistu okupētajā valstī (9.forts Lietuvā, Babijara Ukrainā)."


Tagad, kad no Salaspils nometnes vēstures tiek mēģināts nolupināt padomju ideoloģijas netīro kārtu, atklājas, ka skaitļos kailā patiesība ir daudz pieticīgāka — nav ne simtiem tūkstošiem nogalināto, ne medicīniskos eksperimentos spīdzinātu bērnu. Taču jebkurā gadījumā kailā patiesība par cilvēku izkropļoto dzīvi ir drausmāka par jebkādiem safantazējumiem.



"NE SLIKTĀK KĀ CIETUMĀ"

Vilis Riekstiņš uz Salaspils darba un pāraudzināšanas nometni tika nosūtīts 1943.gada 23.janvārī. Tas bija laiks, kad saskaņā ar H.Stroda pētījumiem visi Salaspilī ievestie aptuveni tūkstoš ebreju bija vai nu nomiruši, vai nogalināti. Lai būtu vairāk darbaroku, uz Salaspili tika pārvesti ieslodzītie no cietumiem, viņu vidū bija arī V.Riekstiņš.

Savās atmiņās V.Riekstiņš raksta, ka padomju laikā bija strādājis Cēsu apriņķa izpildkomitejā un piedalījies sīko amatnieku darbnīcu nacionalizācijā. Tas arī bija iemesls, lai vācu okupācijas laikā viņu arestētu un apsūdzētu par piederību komunistiem.

Nokļuvis nometnē, V.Riekstiņš secināja, ka te nemaz nav sliktāk kā cietumā, varbūt pat mazliet labāk. 1963.gadā izdotās grāmatas Salaspils nāves nometnē piezīmēs, kuras viņš uzticējis Okupācijas muzejam, viņš raksta: "Grāmatas nosaukums neatbilst patiesībai, jo Salaspils nometnē nenotika cilvēku masveidīga iznīcināšana. Tur nebija ne gāzes kameru, ne krāšņu līķu sadedzināšanai." Ieslodzītajiem bijušas salīdzinoši mīkstas gultasvietas, arī ēdiena bijis gana daudz. Brokastīs esot pasniegts 200 gramu sausas, rupjas maizes un kafija "no kaut kādiem surogātiem". Pusdienās 3/4 litra zupas. "Nevarētu sacīt, ka zupa slikta — normāls daudzums biezumu — putraimi ar kartupeļiem. Ir pat gaļa, kaut arī nedaudz un nenosakāmas izcelsmes. Pazinēji saka, tā esot zirga gaļa," atmiņās raksta V.Riekstiņš. Vakariņās viņš esot dabūjis kausiņu zupas un 100 gramus maizes.

Ieslodzītie sūtīti dažādos darbos, V.Riekstiņam dots uzdevums pīt salmu pīnes, no kurām taisīja zābakus. "Tos pasūtīja vācu armija. Zābakus uzvelk uz kareivju zābakiem, lai Krievijas sniega laukos nesaltu kājas," viņš raksta. Arestētajiem esot bijis brīvais laiks, kurā atļauts lasīt no mājām atsūtītās grāmatas, spēlēt šahu vai domino ar pašu taisītiem kauliņiem. Ieslodzītie varējuši arī rakstīt vēstules uz mājām un saņemt sūtījumus. Ņemot vērā iespēju tikt nošautam, V.Riekstiņš ar savu ikdienu bijis tīri apmierināts.

Mīti un patiesība

Padomju laiku apgalvojumi par Salaspils nometni

MĪts: Salaspils nometne bija nāves nometne.

PatiesĪba: Salaspils koncentrācijas nometnes oficiālais nosaukums bija Salaspils policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Par "nāves un šausmu nometni" to nosauca Padomju informācijas birojs 1944.gada 15.novembra ziņojumā.

H.Strods uzskata, ka Salaspils koncentrācijas nometnes pirmajā posmā, kad tajā tika ievesti ebreji — no 1941.gada beigām līdz 1942.gada vidum —, to var dēvēt par iznīcināšanas (nāves) nometni, jo nevienam ebrejam nebija cerību izkļūt brīvībā. Taču pēcāk ieslodzītie nav turēti nometnē, lai viņus nogalinātu. Salaspils nometne bijusi darba un tranzītnometne, kurā ieslodzītie turēti līdz pārsūtīšanai uz kādu no Vācijas koncentrācijas nometnēm.

MĪts: Latvijas PSR vēsturē 1959.gadā tiek minēti ārkārtas izmeklēšanas komisijas dati — Salaspilī nogalināti 56 000 cilvēku. Latvijas Mazajā enciklopēdijā rakstīts, ka koncentrācijas nometnē nogalināti 53 000 civiliedzīvotāju, citās enciklopēdijās — 100 000 nogalinātie.

PatiesĪba: H.Strods uzskata, ka nometnē miruši ap 2000 cilvēku. Ieslodzīto galvenais nāves cēlonis bija dzīve antisanitāros apstākļos, pārtikas trūkums, smagais darbs un bargie sodi. Ticot komunistu propagandas apgalvojumiem, ka Salaspils nometnē nogalināti 53 700 cilvēku, jāpieņem, ka vienā kvadrātmetrā apbedīti vidēji 17 nogalinātie.

Savukārt vēsturnieks Uldis Neiburgs atsaucas uz aculiecinieku stāstīto, ka no slimībām mira 400—500 ieslodzīto, necilvēcīgo sodu dēļ — ap 100—150 cilvēku. Lielākā ieslodzīto iznīcināšana 1943.gadā notika naktī no 5. uz 6.maiju, kad no dažādām ieslodzījuma vietām pēc pārvešanas uz Rīgas Centrālcietumu nošāva ap 400 ieslodzīto. U.Neiburgs izrēķinājis, ka, ja tic padomju propagandas nosauktajiem skaitļiem, iznāk, ka uz katru kvadrātmetru ir aprakts vairāk nekā 20 līķu. U.Neiburgs piekrīt vēsturniekam Andrievam Ezergailim, kurš rakstījis: "Nedomāju, ka bez sovjetu propagandas Salaspils būtu pazīstama kā liela nāves maltuve. Katrā gadījumā Salaspils, lai gan brutāla nacistu upuru novietne, nav salīdzināma ar Osvencimu, Treblinku vai Dahavu." Osvencimā tika nogalināti 1,2 miljoni cilvēku, Treblinkā — 700 tūkstoši, bet visvairāk upuru bija Majdanekas nometnē, kas atradās Polijas teritorijā netālu no Ļubļinas — 1,4 miljoni, liecina Vidustenisijas universitātes (ASV) arhīvi.

MĪts: Ārkārtas komisija ziņoja, ka Salaspilī laikā no 1942.gada maija līdz 1943.gada maijam iznīcināti 3000 bērnu. Padomju presē un enciklopēdijās vēlāk minēts — 7000 bērnu.

PatiesĪba: Tiesu medicīnas eksperti 1945.gada aprīlī Salaspils nometnes vecajos garnizona kapos atraka 632 bērnu līķus, 311 no tiem bija miruši vecumā līdz pieciem gadiem.

MĪts: Salaspils nometnē ar ieslodzītajiem veikti medicīniski eksperimenti. LPSR Valsts

drošības ministrijas Priekules nodaļas vadītāja vietnieks Basins lēmumā par Salaspils koncentrācijas nometnes bijušā feldšera un nacistu politieslodzītā Jāņa Šalkovica arestu 1950.gada 1.novembrī rakstīja, ka "arestējamais piedalījies vardarbīgā ieslodzīto nogalināšanā, ievadot indes cilvēku organismā, piespiedu kārtā ņēma no ieslodzītajiem un maziem bērniem asinis, pie kam pēdējie no spēku izsīkuma nomira".

PatiesĪba: Nopratinot desmitiem liecinieku, nevienu no šīm čekistu sadomātajām briesmeklībām pat LPSR Augstākās tiesas krimināllietu kolēģija J.Šalkovica lietā 1952.gada 11.janvārī nepierādīja. Asinis ieslodzītie pret palielinātu pārtikas devu nodeva diviem vācu kara ārstiem, kas speciāli ieradās Salaspilī. Asinis izmantoja Vācijas armijas karavīru ārstēšanai.

MĪts: Nometnes likvidācijā notikusi masveida līķu dedzināšana nometnes kapos, ieslodzītie un pēdējie nometnes apsargi apšauti.

PatiesĪba: Nometnes pastāvēšanas beigās vairākiem ieslodzītajiem bija izdevies izbēgt. Aptuveni 1500 civiliedzīvotāju tika nosūtīti uz Vāciju, uz būvbataljoniem — ap 2500 latviešu leģionāru. Daļa ieslodzīto aizdzīti uz Rīgu, daļa — uz Gremzdi pie Priekules. 1944.gada septembrī nometnē bija palikuši 17 nespējnieki, kurus nogalināja.