Jaunatne kā pusfabrikāts
Tā senais vārds “zombijs” negaidīti ieguvis plašu un metafizisku jēgu jau XX. gadsimtā, pēc Krievijas “sociālā eksperimenta” un nacistiskās Vācijas sagrāves.
Zombēšanu, ja šo terminu saprotam kā idejisku un morālu presingu, neizbēgami pie katras valsts iekārtas jebkurā vēstures periodā. Tā masu apziņā ir saglabājusies ideja par dzimtcilvēku likumību un taisnību, un tad daudz vēlāk – arī idejas par “komunisma celtniecību noteiktā valstī”, “pūstošais kapitālisms”, sociālisma zinātnes neapstrīdamais pārākums par pasauli utt.
Mūsdienu jaunajai paaudzei tas jau kļuva pietiekoši nesaprotamu pagātni, bet bez ekskursijas pagātnē, nevar saprast tagadni, jo tas ir tiešs pagātnes rezultāts. Tagad Krievijā šo pagātni spēcīgi idealizē, rādot padomju laika naivās filmas, lai jaunatne saprastu, ka PSRS bija dzīvot vieglāk, cilvēkiem nebija jādomā, jo valsts visu pateica, kā pareizi jādomā un jārīkojas. Tiek smalki atlasītas tikai pozitīvās filmas ar saukli “Cik jauki bija PSRS!” Tas nozīmē, ka jaunieši nezina pagātni, bet viņam iedveš tikai jauno pozitīvo informāciju par tā saucamajiem labajiem laikiem. Idejiskā zombēšanā Krieviju nevar pārspēt neviens.
Idejiskā zombēšana padomju laikā tika īstenota totāli: mākslā, literatūrā, kino, presē, radio, skolas izglītībā, visi svētki un jebkuri rituāli, kas ar to saistīti – visi strādāja, lai radītu jaunu morāli “homo soveticus”, bet tagad šis PSRS monstrs tiek atkal modināts no miega.
Diemžēl patiesība bija pavisam cita. PSRS 20.-30. gadu mijā aizsākts iekšpolitisks un ārpolitisks virziens un tā ideoloģiskais pamatojums, kas ievirzīja valsti nacionālistiskas, totalitāras, birokratizētas un industriālas lielvalsts izveidošanas virzienā (“sociālisma uzvara vienā valstī”) un tā realizācija. Nodēvēts Staļina vārdā, kurš sīvā iekšpartejiskā cīņā, atstumjot, vai pat iznīcinot visus konkurentus, kļuva par PSKP līderi un valsts reālo vadītāju, atmetot ideālismu un veidojot cinisku un pragmatisku politisku sistēmu. Šī politika, pamatojoties uz tēzi par šķiru cīņas saasināšanos sociālisma ieviešanas gaitā, bija vērsta uz jebkādas politiskas opozīcijas fizisku iznīcināšanu, tradicionālā dzīvesveida, pasaules skatījuma un sociālo saišu iznīcināšanu, ko varēja īstenot tikai masu represiju ceļā, lai tā vietā radītu kardināli jaunu t.s. “padomju cilvēka” tipu.
Latvija bija pieredzējusi neatkarīgas Latvijas valsti, bet padomju krievam tāda pieredze nebija, tāpēc viņam bija vieglāk iedvest jebko.
Slavenie saukļi – “Tauta un partija ir vienota”, “Partija ir mūsu vadonis”, “Mēs – padomju cilvēki”, “Mana adrese – Padomju Savienība”, “Vispirms domā par Dzimteni, pēc tam par sevi”. Dzimteni – PSRS rakstīja ar lielo burtu, bet dzimteni Latvija ar mazo. Uz šiem un citiem lozungiem izauga ne viena vien paaudze 60. gados. Tika sacerētas dziesmas par skaisto nākotni. Viena no slavenākajām: “Mana adrese nav ne māja, ne iela, bet mana adrese ir Padomju Savienība…”. Tā milzīgos daudzumos Latvijā tika ieplūdinātas strādnieku masas no Krievijas, kuriem, protams, tūlīt tika piešķirts dzīvoklis. Krievijas guberņās bija izlīmēti plakāti ar uzrakstiem: ”Brauciet uz Latviju, jo tur jums būs darbs un valsts piešķirs dzīvokli.” Un tie nebija meli – latvieši pie dzīvokļiem netika, jo brauca iekšā krievi, kurus jau gaidīja labiekārtoti dzīvokļi.
Bet sākot jau ar 60. gadiem, izauga vesela paaudze, kurai šie lozungi neko neizteica. 70. gados sākās garīgā krīze, kas aptvēra plašas jauniešu slāņus – tā ir vesela paaudzes traģēdija, drīzāk, vairāku paaudžu, kurām vardarbīgi “tika dzīti galvā” šie uzstādījumi un lozungi. Tikko jaunieši saprata, ka šiem lozungiem nav nekāda sakara ar īstenību, un ir pat pretstats realitātei, tas radīja garīgo un iztukšoto, kas jau pārvērtās galējā cinismā. Tas ļoti lieliski ir parādīts režisora Jura Podnieka filmā „Vai viegli būt jaunam? ”Tomēr padomju gados bija vēl viens milzīgs “smadzeņu skalošanas” monstrs, palīdzēja padomju armija, jo viņiem bija jādod zvērests PSRS, kas tika panākts ar iedvešanas metodi, tāpēc daudziem, kas dienējuši PSRS armijā, „izskalotās smadzenes” bieži neļauj izvērtēt kritiski situāciju un grūti orientēties vērtībās vēl šodien.
Un tieši šī paaudze arī sasniedza briedumu un sāka “perestroiku”… Bija iespējams ņemt varu savās rokās. Bet …. atkal bija “bet”… 1991. gadā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas de juretiem, kam bija kaut kāda vara rokās, bija izdevīgi palikt savās vietās. Šie cilvēki, ko sauksim par pirmo grupu, lai turpinātu biznesu, iekārtotos vēl ērtāk, gūtu personīgo labumu utt., nevēlējās neko radikāli mainīt. Tas nepārprotami bija daudz vienkāršāk nekā mēģināt kaut ko pārkārtot. Uz šādu rīcību mudināja arī ietekmīgi cilvēki Maskavā un to marionetes Latvijā – visi tie, kas tieši vai netieši bija Krievijas interešu aizstāvji un pat aģenti.
Kaut ko radikāli mainīt šķita pārāk sarežģīti, pat bīstami, pie tam latvieši nebija tik mobili un saliedēti kā, piemēram, igauņi. Bija maz izredžu, ka latvieši spējīgi uz konkrētu, radikāļu rīcību. Un tik tiešām – tā arī bija!
Kā rokās bija naudas resursi? Protams, Komunistiskās partijas un komjaunatnes vadītāju rokās, kuri ātri iedzīvojās jaunajos apstākļos, jo bija pieraduši melot un sadarboties ar Maskavu, kā jau īstiem komunisma cēlājiem pienākas. Viņi pat neiedziļinājās, ka apzog savu valsti, bet domāja tikai par savu kabatu. Viņi bija pieraduši iepirkties specveikalos un no savām privilēģijām nedomāja atteikties. Zināmu laiku pa šo plato ceļu Krievijas atbalstītājiem politiķiem izdevās iet. Tas nebija grūti, jo jāpeld tikai pa straumei, neko nemainot. Tādejādi Maskava visu laiku draudzīgi sita uz pleca, varēja mierīgi nodarboties ar biznesu, karjeru, iekārtošanos un citām nopietnām lietām. Skatītājiem pat palika tāds iespaids, ka politiķi enerģiski strādā nācijas labā. Patriotisms šādā situācijā neiederējās…
Un naivie zombētie cilvēki cēla komunismu un sapņoja par vienlīdzību, bet zombēšanas profesionāļi jau sen dzīvoja komunismā. Juris Pavlovičs, LU Vēstures institūta pētnieks, savā rakstā “Padomju elite: paaudze, kas dzīvoja komunismā” apraksta tā laika patieso realitāti:” Beidzoties Otrajam pasaules karam, pirmie lepnā dzīvesveida kārotāji izrādījās padomju maršali un ģenerāļi, kuri jau tā bija atveduši no Vācijas vairāk laupījuma, nekā varēja ievietot viņu mājokļos. Padomju “karakungu” mantkārību nemazināja pat aresti, un jau pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā PSRS armija nodrošināja savu labklājību pašas spēkiem un piešķirtā budžeta ietvaros. Līdzās partijai un armijai līdz Ņikitas Hruščova valdīšanas laika beigām pastāvīgas finanšu un materiālo labumu sadales struktūras bija izveidojusi arī PSRS Ministru padome, Valsts drošības komiteja un milicija. Cilvēku skaits, kam bija valsts pilnā speciāla apgāde, nemitīgi pieauga – no 27 tūkstošiem 1945. gadā līdz 45 tūkstošiem 1958. gadā, un pat PSRS ārlietu ministram Andrejam Gromiko bija jāgaida vairāki gadi, lai iegūtu amatam atbilstošu vasarnīcu.
Tieši tāpēc laikā no 1956. līdz 1958. gadam Ņikita Hruščovs bija spiests vēlreiz pārveidot padomju augstākajai nomenklatūrai piešķirto privilēģiju sistēmu. Radās slepena un neticami sarežģīta rangu tabula, kas reglamentēja mājkalpotāju skaitu, bezmaksas piegāžu daudzumu, izklaides, atpūtas un pat ieroču nēsāšanas tiesības. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem piešķirto finanšu līdzekļu pārtēriņa gadījumā savas personīgās kabatas bija jāatver pat politbiroja locekļiem. Ņikita Hruščovs pat plānoja ar laiku atcelt pilnīgi visas “dzīvajiem dieviem” piešķirtās privilēģijas – kā baumo, tieši tas izrādījās par viņa krišanas galveno iemeslu. Padomju augstākā nomenklatūra varēja sākt netraucēti baudīt dzīvi jaunā PSKP CK ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva laikā, kurš labi apzinājās, ka vienmēr būs atkarīgs no cilvēkiem, kuri iecēla viņu varas virsotnē. 1966. gadā kā galvenā papildu privilēģija sekoja rīkojums vadošo amatpersonu mājokļu iekārtošanai turpmāk izmantot tikai importa materiālus un tehniku. Faktiski tā bija atļauja padomju elitei pirkt jebkuru importa mantu un jauna laikmeta sākums. (Līdz 1966. gadam jebkurš padomju cilvēks neatkarīgi no amata drīkstēja pirkt un lietot vienīgi to, ko ražoja PSRS. Hruščova nepatika pret ārzemju precēm bija tik liela, ka kultūras ministri Jekaterinu Furcevu 1961. gadā par Francijā ražota apģērba valkāšanu pat izslēdza no politbiroja.) Brežņeva laikā cīņu par varu nomainīja vispārēja apmaiņa ar “likumīgiem” kukuļiem un dāvanām. Ārējās tirdzniecības ministrs dažos mēnešos kļuva par dievībai līdzīgu būtni. “Izredzēto” komunistu grupā ietilpa arī visi LKP CK sekretāri un Ministru padomes vadība. Viņu tieksme dzīvot kā Rietumu miljonāriem pieauga ar katru gadu, līdz 1991. gadā firmu ar nosaukumu “PSRS” slēdza, bet tās “vadošie akcionāri”, iztukšojuši kasi, kaut kur nozuda. Teorija par “ārējo spēku” klātbūtni PSRS sabrukumā nav pieņemama, jo viens no galvenajiem faktoriem, kas sagrāva padomju lielvalsti, raksturojams ar vienu vārdu – alkatība.
Un kur nu vēl KP tīkli ar lielo PSKP funkcionāriem un, tieši tāpēc daudzi sametoties kopā ar Krievijas specdienestu pārstāvjiem, kļuva par miljonāriem. Tikai tā jau tika nosaukta par legālo uzņēmējdarbību, kaut gan nebija strādājuši valsts labā ne dienu, bet vienkārši izzaguši valsti. Krievijai mērķis bija viens – zodz pēc iespējas vairāk, lai jaunā valsts izput.
Toties parastie vienkāršie cilvēki, ko varam nosaukt par otro grupu, ticēja, ka Latvija beidzot ir brīva, četrdesmit un piecdesmitgadnieku paaudze priecājās par “brīvību”, bet arī vienkārši nezināja, ko ar to darīt. Ļoti liels skaits vienkārši “nolaidās dibenā” – tie cilvēki bija auguši tikai uz ideoloģiju par gaišo nākotni, bet praktiski nezināja, kā rīkoties ar šo „gaišo nākotni”, un psiholoģiski tika iegalvots, ka naudas maisi – kapitālisti ir ļoti slikti, bet kā tagad sākt pelnīt naudu vairāk par citiem, ka desmitiem gadu viņiem bija galvā “zombēts” viens vārds – vienlīdzība. Pašiem atrast darbu bija sarežģīti, jo darba PSRS pietika un bija pilnīgi nespējīgi darboties jaunajos apstākļos, pat piemēroties tiem, kaut vai, lai izdzīvotu. Bet tā jau ir veselas paaudzes traģēdija.
Gan pirmās, gan otrās grupas pārstāvjiem pazuda ideāli – uz ko tiekties, un katrs sāka domāt par savu ādu. Kā nu katrs mācēja, tā darīja. Protams, ka pirmā grupa 90. gados ļoti ātri nostiprināja savas dzīves pozīcijas, kuras bija arī jāaizsargā, un ātri iefiltrējās valdības mājā, jo nu viņiem bija iespēja “ņemt” un “grābt”. Sākās tiesību un saimniecības sfērās visatļautība, kas pilnībā aptvēra arī morālo sfēru. Sevi viņi nosauca arī jaunā vārdā “sabiedrības krējums”, kam it kā visiem būtu jālīdzinās. Patiesībā nav tālu no patiesības, jo sabiedrības krējums uzbrieda no “slaucamām govīm”. Daudzas jaunās bankas tika dibinātas jau ar nodomu, ka tās tiks nogremdētas, kopā ar miljoniem cilvēku iekrājumiem un viņu dzīvībām.
Bet dzīve rit ātri. Un izauga atkal jauna paaudze, kam šī visatļautība ir vienīgā un dabiskā realitāte. Tika radīti jauni stereotipi, ja tu neproti uzdzīvot, kā vadošā elite jau no tribīnes paziņoja, tad tu esi muļķis un sliņķis.
Un šajā jaunajā realitātē ir divas absolūtas un nemainīgas vērtības – vara un nauda. Un nekādu citu vērtības netiek nomainītas, pat nepieminētas:
Ne skolā (kā zināms, tur notiek tikai neskaitāmas reformas kopā ar jauno tehnoloģiju ieviešanu – ja tehnoloģiju jomā kaut kāds rezultāts ir, tad reformu jomā tas tā arī nav jūtams); Ne ģimenē (nav līdz tam, jo galvenā prioritāte – izdzīvošana, bet tāpēc, ka galvenā prioritāte – nopelnīt naudu), tāpēc arī daudzi aizbrauca uz ārzemēm, jo tur maksā vairāk; Ne literatūrā (mākslinieciskās literatūras vietā detektīvi, dāmu romāni, fantāzijas – un tie vēl nav sliktākie piemēri, bet sāka arī attīstīties pornogrāfijas bizness. Atbilde bija viena – nav ko izdot mākslas darbus, jo nav pieprasījuma, un nav materiāli izdevīgi).
Toties katrā mājā ir televizors, kas patiesībā arī formē paaudzes ideālus. Pirmkārt – galvenais likums: nauda – slava.
Jebkurš jaunietis lieliski zina, ka par naudu var nopirkt visu, bet kas viņam ir “viss”: “kaifīgs”ēdiens, “prikolīgs”apģērbs, “superīgs” dzīvoklis; kruta mašīna un mobilais.
Kāda mīlestība! Visi pērk un pārdod! Meitenes kļūst par vecu miljonāru sievām, lai “ neizkristu no pieņemtajām normām”. Bieži vien to var saukt vienkāršākā vārdā “prostitūcija”, tikai glancētākā formā, tiek pasniegta, kā augstākais dzīves mērķis. Šo sarakstu var turpināt. Ja nauda bija pietiekoši, tad augstāko izglītību varēja nopirkt bez problēmām. Par naudu tika nopirkti atestātu un daudzi kļuva par profesoriem.
Neviens nesaka, ka nauda ir slikti, bet šai paaudzei nauda jau kļuva par dzīves jēgu. Ja tās nebija, tad tikpat ātri palielinājās noziedznieku skaits, jo to varēja atņemt citam.
Visa cilvēku dzīve ir cīņa starp labo un ļauno. Bet kā izdarīt izvēli, ja paši jēdzieni ir sakropļoti. Pilni ekrāni ir ar bandītu seriāliem, un bieži vien tie nav tie sliktie puiši, bet gan veiklie. Pilni ekrāni ir ar reklāmām: pērc, dzīvo saulainā pludmalē, kļūsti par veiklo puisi utt. Pirmā grupa tikai bļāva „Ņemiet kredītus!” Treknie gadi turpinājās diemžēl tikai pirmajai grupai, jo viņi bija iefiltrējušies visdažādākajās sfērās un zināja, ka viņiem parādi nebūs jāatdod, bet tos atdos otrā grupa. Jā, starp citu, daudzi pirmās grupas pārstāvji bija apmācīti propagandas kursos Maskavā.
