SS Waratah: bez pēdām pazudušais Austrālijas ''Titāniks''8

"Waratah" pirmais reiss no Londonas uz Adelaidu noritēja ļoti veiksmīgi un tā 200 pasažieri bija sajūsmā, palīdzot tam nostiprināt kompānijas "Blue Anchor" prestižākā kuģa slavu. 1909.gada 27.aprīlī nu jau lielisko reputāciju iemantojušais "Waratah" devās savā otrajā ceļojumā uz Austrāliju. Ceļojums no Londonas uz Melburnu noritēja mierīgi un pēc 25 dienām kuģis sasniedza Melburnas ostu. 1.jūlijā "Waratah" no Melburnas devās atpakaļceļā. Pēc plāna, kuģim bija jāierodas Durbanas un pēc tam Keiptaunas ostā Dienvidāfrikā un tad jāatgriežas Londonā. Kuģis uzņēma kursu uz rietumiem un pēc 25 dienām ieradās Durbanā. Pateicoties vieglajiem vējiem un mierīgajai jūrai, lielākā daļa pasažieru bija izbaudījuši ceļojumu. Tomēr viens pasažieris - angļu inženieris Klods Soijers, kurš bija pasūtījis guļvietu pirmās klases kajītē līdz Londonai, nebija viens no tiem. Par spīti tam, ka viņš bija pieredzējis ceļotājs, Soijeru vairākas naktis pēc kārtas bija mocījuši briesmīgi sapņi, kuros viņš redzēja asinīm notraipītu drānu un zobenu, kas iznira no jūras un pēc tam pazuda zem augstajiem viļņiem. Būdams pārliecināts, ka viņa sapņi ir zīme, ka kuģis nolemts nelaimei, Soijers, upurēdams par biļeti līdz Londonai samaksāto naudu ar neslēptu atvieglojumu pameta kuģi tā pirmajā pieturvietā Durbanā. Nedēļu vēlāk Soijers turpināja savu ceļojumu uz Londonu citā kuģī. Viņa vīzija par zobenu vēlāk liks Arturam Konanam Doilam noturēt seansu, mēģinot sazināties ar "Waratah" pasažierim un apkalpi.

Pirmdien, 1909.gada 26.jūlijā jaunus pasažierus un smagu lauksaimniecības produktu kravu (miltus un saldētu gaļu) uzņēmušais "Waratah" no Durbanas devās dienvidrietumu virzienā, lai pēc grafika ierastos Keiptaunā trešdienas- 29.jūlija rītā. Pēc īsas apstāšanās Keiptaunā kuģim tālāk vajadzēja uzņemt kursu uz ziemeļiem un turpināt savu apmēram 2 nedēļas ilgstošo reisu uz Londonu. 27.jūlijā, ceļā no Durbanas uz Keiptaunu, "Waratah" panāca un apdzina daudz vecāko un lēnāko kravas tvaikoni "Clan MacIntyre". Šis kuģis bija atstājis Durbanu sešas stundas agrāk un arī devās virzienā uz Keiptaunu. Abi kuģi apmainījās ar sveiciena signāliem, tad "Waratah" apbrauca "večuku" gar labo pusi un sāka attālināties. "Clan MacIntyre" matroži būs pēdējie cilvēki, kas jebkad redzējuši "Waratah" pirms tā noslēpumainās un traģiskās bojāejas. Uz tuvojošās vētras un milzīgo viļņu fona "Waratah" vispirms kļuva tik tikko saskatāms un tad pazuda pavisam.

Izcilais un cienījamais "Clan MacIntyre" kapteinis K. Filipss vēlāk stāstīja "Waratah" pazušanas lietā iesaistītajiem izmeklētājiem, ka neilgi pēc šī kuģa pazušanas no viņa redzesloka, viņš izgājis uz komandtiltiņa un redzējis savādu kuģi. "Dažas stundas pēc tam, kad biju nosūtījis signālus uz "Waratah" , es stāvēju uz komandtiltiņa, kad ieraudzīju vēl vienu kuģi. Šis kuģis man likās savādi neparasts, tāds kā pārāk vecmodīgs, šim laikam neatbilstošs. Es tūliņ atcerējos leģendu par Klīstošo Holandieti... šis kuģis mani apbūra. Tas nozuda tajā pašā virzienā pa kuru devās "Waratah", un man bija sajūta, ka tā ir kuģa katastrofas zīme." - stāstīja Filipss.

Pirmajās 24 stundās pēc kuģa neierašanās Keiptaunā, neviens trauksmi necēla. Kuģu kavēšanās šajā reģionā bija ierasta lieta, un tas varēja būt saistīts ar iepriekšējās dienas vētru. Kad arī pēc 48 stundām par kuģi nebija saņemtas nekādas ziņas un sagaidītāju sirdīs sāka iemājot satraukums, ziņu par tvaikoņa pazušanu nosūtīja visām šajā maršrutā esošajām bākām un ostām. Bija acīm redzams, ka ar "Waratah" notikusi nelaime. Uz kuģa bija pietiekami daudz pārtikas krājumu, lai pietiktu 12 mēnešiem. Kad sākās pazudušā kuģa meklēšana, tā bija plaša, tajā bija iesaistīti daudzi kuģi. "Blue Anchor" nolīgtais, speciāli aprīkotais kuģis "Sabina" veica visapjomīgāko "Waratah" meklēšanas ekspedīciju. Trīs mēnešus tas vagoja Dienvidāfrikas piekrastes ūdeņus, pārmeklējot 14 000 jūras jūdzes un ņemot vērā visdažādākās nelaimīgā "Waratah " kursa izmaiņas. Netika atrasts absolūti nekas. Pēc sešiem nogurdinošiem meklēšanā pavadītiem mēnešiem, kuģa meklēšana tika apturēta. Šo mēnešu laikā netika atrasta kaut visniecīgākā liecība par "Waratah" likteni un nekas šajā ziņā nav mainījies līdz pat šodienai. Gandrīz 10 000 tonnu tvaikonis un visi 211 cilvēki uz tā klāja šķietami izgaisa, ne pārāk spēcīgas vētras laikā.

Kas tad varēja atgadīties ar "Austrālijas Titāniku" un, kāpēc neko neatrada? Vispopulārākā teorija, kas skaidro "Waratah" pazušanu, ir sastapšanās ar gigantisku vilni, okeānā pie Dienvidāfrikas krastiem. Ir zināms, ka šādi viļņi ir bieža parādība šajā reģionā. Tāds vilnis, triekdamies pret tvaikoņa priekšgalu, varēja kuģi viegli apgāzt. Šeit jāņem vērā, ka kuģis bija pamatīgi piekrauts un nenostiprinātā krava tilpnē varēja pārvietoties. Vētrā tas varēja novirzīt kuģa smaguma centru uz sāniem un mazināt tvaikoņa stabilitāti. Kuģis varēja apgāzties pilnīgi otrādi un nogrimt acumirklī. Ja tas notika pēkšņi, tad jebkādi priekšmeti vai atlūzas varēja tikt iesprostoti zem vraka, tas arī izskaidrotu, kāpēc šajā teritorijā nav atrasta neviena atlūza vai līķis. Ir arī versijas par par ugunsgrēku vai stipru sprādzienu, bet kamēr kuģa vraks netiks atrasts, mēs nezināsim kas patiesībā notika.