Renesanses teātris
Renesanses teātra māksla lielo uzplaukumu sasniedza 16. - 17. gs. sākumā Itālijā, Spānijā, Anglijā. Uzmanības centrā izvirzījās sarežģītu raksturu, spēcīgu individualitāšu iekšējās pasaules atklāsme. Teātrim bija raksturīgs dzīvi apliecinošs patoss1, traģiskā un komiskā sintēze, poētiskuma un laukuma teātra bufonādes2 elementu apvienojums. Sākās teātru profesionalizēšanās, radās dramaturģijas un aktiermākslas teorija, tika uzceltas pirmās teātru ēkas. Renesanses teātra uzplaukums saistīts ar itāliski delartisko3 komēdiju, L. F. de Vegas Karpio un V. Šekspīra daiļradi.
Renesanses laikmetā antīko autoru dramaturģija vairāk bija domāta lasīšanai, nevis iestudēšanai. Romas universitātes profesora Pomponija Leto (1427 - 1497) pulciņā Plauta drāmas sāka lasīt lomās. Itāļu galmā sāka iestudēt Plauta un Terencija komēdijas latīņu valodā. Ap 1473. - 1478. gadu Romas Akadēmijā iestudēja Plauta komēdiju "Ēzeļi". 15. gadsimta beigās itāļu humānists Batista Guarini sāka tulkot antīko dramaturģiju itāļu valodā. Jaunie galminieki spēlēja iestudējumos, kas tika pārvērsti par krāšņām izrādēm ar dārgām dekorācijām.
16. gadsimta sākumā Itālijā parādās t. s. zinātniskās komēdijas, kuras sarakstīja itāļu humānisti, izmantojot antīkās dramaturģijas sižetus un tēlus. Par šādas dramaturģijas aizsācēju uzskata Ludoviko Ariosto, kurš sarakstījis „Komēdiju lādē”, „Studentus” un citus darbus. Savukārt Pjetro Aretīno (1492-1556) savos darbos jau ievērojami attālinās no antīkajiem darbiem.
Ap 1480. gadu Policjāno Mantujā iestudēja pirmo laicīgo renesanses drāmu itāļu valodā "Orfejs". 1491. gads ir ļoti nozīmīgs Eiropas teātra vēsturē - Ferrārā pirmo reizi slēgtās telpās tiek iestudēta Plauta "Amfitrione" un Terencija "Andrija". Tieši šeit sākās pāreja uz eiropeisko "zāles" teātri. Vēl pēc dažiem gadiem - 1494. gadā - Sjēnā notiek pirmais mēģinājums dramatizēt noveli - tiek iestudēta Akolti komēdija "Virdžīnija" pēc Dekamerona noveļu motīviem.
Renesanses laikmetā Itālijā populāra bija arī pastorāle, kuras pamatā bija romiešu bukoliskā dzeja. Gani un ganes dabas vidū dziedāja savas mīlas dziesmas. Pastorāles dzimtene ir Ferrāra, un viens no izcilākajiem šā žanra dramaturgiem bija Torkvato Taso (1544 - 1595). 16. gadsimta vidū ļoti populārie itāļu pilsētu karnevāli lika pamatus komēdijas teātrim - comedi del certe.
Anglijā karalienes Elizabetes laikā (1558 - 1603) Londonā teātru dzīve rit strauji, turīgie ļaudis labprāt apmeklē teātri. Šajā laikā Londonā ir ap 20 teātru, kuru ēkas gan ir ļoti primitīvas - apaļas, ovālas vai daudzstāvu koka celtnes bez jumta. Izrādēs tikpat kā nav dekorāciju. Teātri ir labi apmeklēti, un tiem ir vajadzīgas lugas. Angļu renesanses laika dramaturgi (Mārlovs, Kids un Šekspīrs) savās lugās vairs nerisina reliģisko pārdzīvojumu drāmas. Renesanses laika angļu dramaturģijai, pat vēsturiskajos darbos, ir citi - laicīgi - uzdevumi.
1 Cildena ideja, kas aizrāvusi autoru un kas caurstrāvo visu darbu.
2 Skatuves uzvedums ar pārspīlētu komismu un spilgtiem efektiem; attiecīgais skatuves darba žanrs.
3 Itāliešu commedia dell'arte, 'profesionālais teātris' jeb 'profesionālā komēdija', masku komēdija, improvizācijas teātra forma.
