Pirms lasīt šo rakstu iesaku iepazīties arī ar šo rakstu: Radiācija, ja vēl tas nav lasīts.
Ar radiāciju dabīgā veidā cilvēki ir saskārušies jau ļoti sen - ar urāna rūdu u.c. dabā sastopamajiem radioaktīvajiem elementiem, tomēr īsta sapratne par radiāciju kā tādu radusies pavisam nesen.
Tikai 1886. gadā Hercs raksturo garo viļņu elektromagnētisko radiāciju, tālāk seko virkne dažādu atklājumu par radiāciju, un jau 1896. gadā rentgens tiek pielietots zobārstniecībā.
Lai cik dīvai nebūtu jau 1902. gadā W. Rollins atklāj, ka rentgens spēj nonāvēt augstākas dzīvības formas, tomēr tā kā tajā laikā Twitteris nebija pieejams, tādi sīkumi acīmredzot palika nepamanīti un 1904. gadā nomirst pirmais mākslīgās radiācijas upuris Tomasa Edisona laboratorijas strādnieks Klarenss Madisons Dallijs. Pēc šī gadījuma Edisons pārtrauc darbu ar radiāciju savā laboratorijā, tomēr citi zinātnieki turpina eksperimentēt. 1912. gadā atrīta slimnieks nomirst, jo kāds "gudrs" ārsts bija izdomājis, ka šo slimību var ārstēt ar rādija 226 injekciju.
Tomēr atrodās arī saprātīgi briti, kas 1915. gadā izstrādā aizsardzības pret radiāciju standartus. 1921. gadā seko nākošie aizsardzības standarti, kurus 1922. gadā pārņem arī amerikāņi.
1927. gadā tiek publicēti pirmie pētījumi par radiācijas ietekmi uz gēniem, un 1928.gadā beidzot tiek izstrādāti starptautiski aizsardzības pret radiāciju standarti, kā arī tiek nodibināta starptautiska komiteja, kas nodarbojas ar šādām lietām. Tomēr cilvēki joprojām neapzinās radiācijas briesmas un pērk visu, kam virsū ir rakstīt "rad". Komersantiem to tik vien vajag un tiek masveidā tirgotas preces ar maģisko "rad" nosaukumā, tomēr daži iet vēl tālāk un piedāvā reālu preci - Raditoru, kas pēc būtības ir radioaktīvs ūdens. 1932. gadā mirst pirmais raditora fans, miljonārs - Ebens Bjers.
1934. gadā Zilards izvirza hipotēzi par ķēdes reakciju, kas vēlāk ļauj izstrādāt pirmo atombumbu. 1939. Enriko Fermi patentē pirmo kodolreaktoru (konceptuālus plānus). 1942. gada septembris tiek uzsākts Manhetenas projekts, novembrī tiek izvēlēta atombumbas izstrādes vieta - Los Alamosa. 1945. gada 14. maijā Los Alamosā tiek uzsākta plutonija injecēšana cilvēkiem. Šajā pašā vietā 6. jūnijā notiek kodolnegadījums 14 cilvēki tiek apstaroti, daži saņem līdz pat 3000REM lielu dozu (skat. iepriekšējo rakstu). 16. jūlijā tiek testēta pirmā atombumba - Trinity. Mēnesi vēlāk 6 augustā nokrīt pirmā bumba uz Hirosimas un 3 dienas vēlāk uz Nagasaki.
1945-1947. gads turpinās cilvēki injecēšana ar plutoniju (prātiņ nāc mājās!), kopumā 18 cilvēki, no kuriem viens ir 5 gadus vecs bērns. Injekcijas notiek pacientiem nezinot.
Būtīnā pēc kara tikai sākas plašāki pētījumi, kuri izpaužas kā eksperimenti ar radiācijas ietekmi uz ķermeni.
1949. gadā nomirst Raditora izgudrotājs un lietotājs no urīnpūšļa vēža.
1950tajos gados tiek uzsākta kodolpatvertņu būvniecība, jo 1949. gadā arī PSRS tiek pie atombumbas un būtībā aukstais karš ir sācies pa īstam. Tikai 1951. gadā tiek sākta ražota pirmā elektrība no atomspēkstacijām. 1953. gadā staprtautiska komisija nosaka apstarojuma limitu vienkāršajam iedzīvotājam - 1,5 REMi gadā.
1960. gads PSRS ārsti pacientam iebaro rādiju - 226, pēc pieciem gadiem pacients mirst no neatgriezeniskām asins sastāva pārmaiņām.
1960-1961. Tiek izstrādāti pirmie aizsardzības pret radiāciju ceļveži. Aptuveni tiek izskaidroti riski.
1961. gada 3. oktobris, PSRS uzspridzina vēsturē jaudīgāko atombumbu virs Novajas Zemļas.
1963. gada augustā ASV un PSRS paraksta līgumu, kas aizliedz spridzināt atombumbas atmosfērā, un zem ūdens.
1963.-1971 gads 67 Oregonas un 64 Vašingtonas štata cietuma ieslodzītie piekrīt brīvprātīgai sēklinieku apstarošanai.
60tajos arī sāk parādīties pirmie pētījumi, kas plašāk apskata radiācijas destruktīvo ietekmi uz dažādiem ķermeņa audiem, u.tml.
1969. gada oktobrī Gofmans un Templins ziņo, ka neeksistē dozas robeža zem kuras radiācija neizraisa nekādu papildus risku.
1970. gadā sākas rādija upuru ekshumācija. Ko viņi darīja, nav īsti skaidrs, iespējams taisīja papildus analīzes kauliem.
1972. gadā kāds prātā jucis tēvs izmanto cēziju 137, lai kastrētu savu dēlu.
1977. gadā Starptautiskā radiācijas aizsardzības komiteja ievieš svērtās ekvivalentās dozas katram ķermeņa orgānam. Ar šo mirkli, var teikt, ka cilvēki beidzot bija pilnībā un korekti apzinājušies radiācijas draudus.
1979. gada 28. martā notiek nopietnākais kodolnegadījums ASV vēsturē - Trīs jūdžu salas negadījums (Three mile island accident)
1982. gads pirmais negadījums Černobiļā.
1984. gadā ASV enerģijas departaments piešķir 85 000$ Robertam Dupontam, lai tas tiek galā ar sabiedrības kodolfobiju.
1986. gada 26. aprīlis, notiek pasaules vēsturē nopietnākais kodolnegadījums, uzsprāgst Černobiļas AES 4. reaktors. Ļoti plaša apkārtne tiek piesārņota ar kodolproduktiem. 31 cilvēks nomirst no karstuma un radiācijas starojuma.
1987. gada 17. janvārī kāds pacients Jakimas slimnīcā, Vašingtonā saņem 11 000rad lielu starojuma dozu no kādas medicīniskās iekārtas programmatūras kļūdas dēļ.
1992. gada augustā Šveicē tiek arestēts kontrabandists, kurš ved 2 gramus cēziju 137. Pats vedējs cieš no staru slimības. Turpmākajos gados seko vēl virkne gadījumu, kas no bijušās PSRS kontrabandas ceļā tiek izvesti dažādi kodolmateriāli.
1993. gadā parādās pirmais pētījums par Černobiļas apstarotajiem. Balstoties uz PSRS datiem no visiem apstarotajiem, kas miruši šo 7 gadu laikā 18% ir izdarījuši pašnāvības, zinātnieki to saista ar nervu bojājumiem, kas radušies apstarojuma rezultātā.
Tāda nu ir radiācijas vēsture līdz 1995. gadam, komentāros droši varat ierakstīt, kas patika un kas nē, un par ko vēl vēlaties palasīt.
