Psihologu noslēpumi 260

Dopamīns rada meklēšanas atkarību

Vai esi kādreiz sajutis atkarību no epastiem, tvitera vai sarakstīšanās? Varbūt esi kādreiz uzsācis goglē meklēt informāciju, bet pēc 30 minūtēm attopies pavisam citās lapās un esi aizmirsis, ko gribēji meklēt? Tie ir nelieli piemēri tam kā mūsu smadzenēs strādā dopamīna sistēma. Dopamīns ir viela, kas veidojas dažādās smadzeņu daļās un ir svarīga dažādu smadzeņu funkciju veikšanā - domāšana, kustēšanās, gulēšana, garastāvoklis, uzmanība, motivācija, meklēšana un citas. Pēdējie pētījumi ir jo īpaši izcēluši meklēšanas funkciju. Dopamīns liek mums gribēt, vēlēties, meklēt un atrast. Runa nav tikai par dabiskajām vajadzībām - ēst, sekss, gulēt, bet arī par vēlmi atrast informāciju un dažādus abstraktus komponentus. Līdz ar interneta ienākšanu mūsu vēlme meklēt šķiet var tikt apmierināta uz visiem 100%, jo atrast var teju visu un uzrakstīt kādam var vienmēr. Dopamīns mūs ieved tādā kā apburtajā lokā - mēs meklējam, atrodam, sajūtam gandarījumu, kas mums liek meklēt vēl un vēl. Kļūst aizvien grūtāk nepārbaudīt epastu katru dienu vai neuzrakstīt kādu sms. Pētījumi ar žurkām parādīja, cik tas ir nopietni - žurkām tika iznīcināta dopamīna sistēma smadzenēs, kas noveda pie tā, ka viņas mira no bada pat tad, ja blakus bija ēdiens, jo viņas vienkārši zaudēja vēlmi dabūt ēdienu. Dopamīna sistēmu tā pat stimulē neparedzamība (nezināšana, kad atnāks sms vai epasts), skaņas (sms skaņa jau vien rada pamatīgu dopamīna izsviedi smadzenēs), mazs iegūtās informācijas apjoms (160 zīmes īsziņā vai 140 zīmes tviterī ir tieši tik maz, lai vēlme iegūt vēl sms vai tvitera ziņojumus tikai augtu un augtu). Starp citu - dopamīna sistēma nepazīst mēru - tai vajag vēl un vēl.

Tu gribi lielāku izvēli

Ieejot jebkurā lielveikalā tu atduries pret milzīgām izvēles iespējām - konfektes, čipši, džinsi, maize - viss ir pieejams lielā izvēlē, jo cilvēkiem patīk liela izvēle. Tika veikts eksperiments - veikala stāvlaukumā tika piedāvāta dekustācija. Sākumā piedāvāja nogaršot sešu veidu ievārījumus. Pēc tam tos nomainīja pret 24 dažādiem ievārījumiem. No visiem cilvēkiem, kas gāja garām - 60% apstājās pie 24 dažādiem ievārījumiem, bet 40% pie sešiem ievārījumiem. Tātad - jo lielāka izvēle, jo vairāk cilvēku un jo vairāk pirks? Nebūt ne. Ja iedomājas, ka pavisam bija 100 cilvēku (patiesībā bija vairāk, bet šādi vieglāk saprast), tad no 60 cilvēkiem, kas apstājās pie 24 ievārījumiem, tikai divi kaut ko nopirka. Savukārt no 40 cilvēkiem, kas apstājās pie sešiem ievārījumiem, kaut ko iegādājās 12 cilvēki. Sanāk tā - jo lielāka izvēle, jo retāk mēs kaut ko nopirksim, jo mazāka izvēle, jo biežāk mēs kaut ko nopirksim. Šeit atkal iesaistās dopamīna sistēma, jo pie lielākas izvēles paveras lielāks iznformācijas apjoms, kas rada atkarību. Secinājums - mēs visi gribam lielākās izvēles iespējas, bet reāli kaut ko nopērkam tikai tad, ja izvēles iespējas ir mazas - ideāla variantā būtu jāizvēlas starp 3 līdz 4 variantiem.

Ēdiens, sekss vai briesmas - paiet garām nevar

Neesi nekad brīnījies, kādēļ mašīnas samazina ātrumu, ja ierauga ceļa malā kādu satiksmes negadījumu? Vai kādēļ visi uzreiz pievērš uzmanību notriektam gājējam (kuram jau palīdz)? Pie visa vainīgas ir mūsu "vecās smadzenes". Principā mūsu smadzenes sastāv no trim līmeņiem - "jaunās smadzenes" atbild par apziņu, loģisko domāšnau, lēmumu pieņemšanu; "vidējās smadznes" atbild par emocijām, bet "vecās smadzenes" par izdzīvošanas nodrošināšanu. No evolucionārā viedokļa "vecās smadzenes" attīstījās vispirms un ir līdzīgas reptīļu smadzenēm. "Vecās smadzenes" visu laiku skenē apkārtni - vai tas ir ēdams? Vai man ar to var būt sekss? Vai tas mani nogalinās? Tās ir trīs veco smadzeņu pamatnodarbes. Tas viss nozīmē, ka tu nespēj nepamanīt ēdienu, skaistu sievieti vai draudošu situāciju.

Cilvēku sejas vispirms

Dažādu eksperimentu rezultātā ir pierādījies, ka jau 4 mēnešus jauns zīdainis daudz labprātāk skatās uz fotogrāfijām, kur ir cilvēka seja nekā uz foto, kur tikai kādi objekti vai ainava. Tā tas turpinās visas dzīves garumā. Izmantojot acs kustību izsekošanas tehniku, ir noskaidrojies, ka cilvēki fotogrāfijās visvairāk skatās uz cilvēku sejām - ja precīzi, tad uz acīm. Tātad, ja vēlies piesaistīt cilvēku uzmanību savam rakstam vai mājas lapai, tad cilvēka seja, kas skatās tieši tev virsū, ir labs paņēmiens. Smadzenēs ir noteikts reģions, kas atbild par seju atpazīšanu. Visātrāk tiek ieraudzītas sejas, kuras izsaka bailes vai dusmas, bet jebkura seja apkārtējā vidē tiek nočekota ļoti ātri. Tāpat ir izpētīts, ka vērojot foto, cilvēkiem ir tieksme skatīties uz tām pašām vietām vai virzieniem, uz kuriem skatās bildē esošie cilvēki.

Perifērā redze tev kādreiz ir izglābusi dzīvību

Būtība mums ir divu veidu redzes - centrālā, kad tu skaties uz kaut ko tieši, un perifērā, kurā redzams viss fons uz ko tu tieši neskaties. Cilvēki ir tā izveidojušies, ka nespēj nepamanīt kustību perifērajā redzē. Piemēram, ja tu lasi kaut ko uz ekrāna, bet kaut kur labajā malā ir kustīga animācija, tad gribot negribot tu uz to paskatīsies. Dažkārt tas var būt tieši traucējoši, lai varētu koncentrēties uz lasāmo tekstu. Tāpat ir noskaidrojies, ka perifērā redze atbild par to, kā mēs uztveram apkārtējo vidi. Eksperimentā dalībniekiem tika rādītas foto, kurā attēlota virtuve. Vienā foto bija izplūdusi centrālā daļa, bet otrajā perifērā daļa. Izrādījās, ka cilvēki spēj atpazīt virtuvi tad, ja ir redzama tikai perifērā daļa, bet, ja perifērā fotogrāfijas daļa ir izplūdusi, tad viņi nespēja pateikt, vai tā ir virtuve vai guļamistaba. Vēl kas - skaties garām šai ilūzijai, šķitīs, ka tā kustās, bet, ja skatīsies tieši virsū, tad nekas nesanāks :)