Portugāles koloniālā impērija1

Portugāles koloniālā impērija (portugāļu: Império Português) bija pirmā globālā impērija, kas apvienoja Portugāles aizjūras īpašumus vairākos kontinentos, 60 mūsdienu valstu teritorijās. Tā pastāvēja no 1415. gada, kad portugāļi iekaroja Seutu Ziemeļāfrikā līdz 1999. gadam, kad Makao atgriezās Ķīnas sastāvā.

Impērijas veidošanās aizsāka Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu. Prinča Enrikes organizētajās ekspedīcijās 15. gadsimta sākumā portugāļu kontrolē nonāca Atlantijas okeāna Madeiras (1420) un Azoru salu (1427) arhipelāgi, kā arī nelieli atbalsta punkti Āfrikas piekrastē. 1488. gadā Bartolomeu Diašs mēģinot sasniegt Indiju atklāj Labās Cerības ragu. Indiju 1498. gadā sasniedz Vasko da Gama. 1500. gadā Pedru Alvarišs Kabrals atklāj Brazīliju, kas laika gaitā kļūst par Portugāles lielāko koloniju. 1513. gadā portugāļi sasniedz Ķīnu, bet 1570. gadā izveido tirdzniecības apmetni Nagasaki. Laikā no 1580-1640 Portugāle atrodas Spānijas impērijas pakļautībā un tās kolonijas militāri sāk apdraudēt Spānijas ienaidnieki – Holandes republika, Anglijas Karaliste un Francijas Karaliste. 1822. gadā Brazīlijas Impērija pasludina neatkarību no Portugāles. 19. gadsimtā Portugāles enerģija tiek veltīta koloniālo valdījumu paplašināšanai Angolā un Mozambikā. Portugāļu plānus apvienot abu koloniju teritorijas 1890. gadā bloķē Britu impērija, kas pati vēlas iegūt šo teritoriju.

20. gadsimta vidū savās vēl palikušajās kolonijās Portugāle cenšas apspiest nacionālās atbrīvošanās kustības, 1961. gadā tiek zaudētas kolonijas Indijā. Āfrikā sākas Portugāles koloniālais karš. Pēc 1974. gada Neļķu revolūcijas jaunā valdība ātri sniedz neatkarību visām palikušajām kolonijām izņemot Makao. Dažas no Portugāles bijušajām kolonijām, kurās valdošā joprojām ir portugāļu valoda, ir apvienojušās Portugāļu valodas valstu sadraudzībā.