1985.gada 15.martā Padomju Savienībā, ar M.Gorbačova ievēlēšanu par PSKP CK ģenerālsekretāru ārkārtas plēnumā, sākas ‘’перестройка и гласность ‘’- pārbūve un atklātība. Aizsākot pārmaiņas pats Gorbačovs pat nenojauta pie kā tas viss novedīs. Sākumā vārdu ‘’перестройка’’ latviskoja kā ‘’pārkārtošanos’’- ko varēja iztulkot arī kā ‘’tie paši vēži, tikai citā kulītē’’ un tas nemaz neizklausījās labi , tāpēc tika nomainīts uz ‘’pārbūvi’’, kam bija jāsimbolizē dziļākas un fundamentālākas pārmaiņas. Un tādas pārmaiņas arī pamazām nobrieda.
Pirms Baltijas ceļa.39
1026
0
Autora bilde
15.jūnijā pie PSRS vēstniecības un konsulātu ēkām Vašingtonā, Sanfrancisko un Ņujorkā notiek baltiešu demonstrācija un vēstniecībā tiek nodots apsūdzības raksts.
Jūlijā Latvijas un Baltijas vārds izskan ar vēl nebijušu pasaules preses uzmanību. Tas rada sajūtu, ka sapnis par neatkarību nemaz nav tik utopisks. Vajag tikai ticēt un darīt visu, lai tas nepaliktu tikai sapnis.
No 25. Līdz 27.jūlijam Kopenhāgenā notiek Baltiešu tribunāls, kurā PSRS tiek apsūdzēta par Baltijas okupāciju. Beigu oficiālajā dokumentā- Kopenhāgenas manifests (The Copenhagen Manifesto)uzsvērts, ka Baltijas valstu okupācija ir PSRS starptautisko līgumu pārkāpums un pasaules forumos ir jāpieprasa brīvība un neatkarība visām trim Baltijas valstīm.
26.jūlijā 311 baltiešu jaunieši Baltijas brīvības un miera kuģī ‘’ Baltic Star’’ veic braucienu gar okupētās Baltijas krastiem. PSRS robežsargi arī nesnauž un rūpīgi seko kuģa maršrutam, nepieļaujot tā pārāk lielu pietuvošanos robežai.
Helsinkos un Stokholmā notiek demonstrācijas, kurās piedalās ap pustūkstoti baltiešu. Somijas prese publicē gan atzinīgus, gan nosodošus rakstus, bet PSRS ziņu aģentūra TASS pauž vispārēju sašutumu par tādu brīvdomību.
2.decembrī baltieši beidzot sagaida, ka ASV kongress pieņem rezolūciju par Baltijas valstu okupācijas neatzīšanu.
Autora bilde
Pasaules brīvo latviešu apvienība šo gadu pasludina par Latvijas brīvības cīņu gadu. Tiek izmantotas visas iespējas, lai pasaulei atgādinātu vēsturisko netaisnību pret Latviju un Baltiju.
7.jūlija naktī kādā parastā Liepājas dzīvoklī tiek nodibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa ‘’Helsinki-86’’. "Apņemamies atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēt starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem, kas izdarīti pret mūsu tautu… Mūsu princips – aizšķērsot ceļu meliem un teroram’’ tā savu nostāju deklarē trīs grupas radītāji- rotkalis Linards Grantiņš, šoferis Raimonds Bitenieks un elektroapgādes dienesta dispečers Mārtiņš Bariss. Vēlāk viņus sauks gan par brīvības cīnītājiem, gan politiskiem huligāniem, bet viņi bija pirmie Latvijā, kuri uzdrīkstējās atklāti nostāties opozīcijā padomju režīmam.
Autora bilde
8.janvārī presē parādās LKP CK Propagandas un aģitācijas nodaļas paziņojums, kas asi nosoda publikācijas presē par latviešu valodas zināšanu nepieciešamību vismaz apkalpošanas sfērā un pauž nosodījumu, ka ‘’Mikrofona-86’’ aptaujā uzvarējusi ‘’Līvu’’ dziedātā ‘’Dzimtā valoda’’.
26.janvārī Rīgas kinoteātros sāk demonstrēt režisora Jura Podnieka dokumentālo filmu ‘’Vai viegli būt jaunam?’’. Pirmā filma, kurā jaunieši atklāti runā par savām problēmām, arī tām, par kurām parasti padomijā nemēdz runāt- karš Afganistānā, narkotikas…
14.jūnijā ‘’Helsinki-86’’, pieminot uz Sibīriju izsūtītos, organizē ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Drīz pēc tam izsūtīšanu uz savas ādas izjuta pirmais ‘’helsinkietis’’- Rolands Silaraups. Viņam sekoja vēl citi un grupa tiek sašķelta- daļa rietumos, daļa okupētajā Latvijā. Un šeit palikušajiem vajadzēja lielu drosmi un pārliecību par savu taisnību, lai visu turpinātu.
23.augustā H’86 organizē kārtējo demonstrāciju- Molotova- Rībentropa pakta nosodījumam. Milicija daudz neceremonējas- daudzi tiek piekauti un arestēti.
20. augustā vācu televīzija pārraida sižetu par demonstrāciju pret PSRS okupāciju, kurā piedalās latvieši no 4 kontinentiem.
18.novembrī Strēlnieku laukumā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks ar ievadvārdiem atklāj mītiņu Latvijas PSR atbalstam, kas sasaukts pēc ‘’darbaļaužu pieprasījuma’’.
18.novembrī, iecementējuši kājas betona bluķos, divi latviešu jaunekļi pie Padomju Savienības vēstniecības ASV protestē pret Baltijas okupāciju, saucot ‘’Brīvību Baltijas valstīm! Brīvību Latvijai!’’.
Autora bilde
31.janvārī pirmoreiz TV ekrānos parādās programma ‘’Labvakar’’. Tā vadītāji- Jānis Šipkēvics, Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns ātri vien iekaro skatītāju simpātijas un raidījums kļūst ļoti populārs. Tas notiek ne tikai aktuālo tēmu dēļ, bet arī tāpēc, ka šeit parādās daudz mūzikas un pat erotikas sižeti, kas citur nav skatāmi.
27.aprīlī mītiņā pret metro celtniecību Rīgā piedalās ap 10 000 cilvēku. Protests gan vairāk ir pret migrantu tūkstošiem, ko bija plānots ievest metro celtniecībai.
5.maijā pēckara Latvijā atkal tiek atskaņota Lūcijas Garūtas kantāte ‘’Dievs, tava zeme deg’’.
8.maijā Latvijas Kultūras fonds rīko talku, kuras laikā tiek nozāģētas koku alejas, kas pēc padomju varas orgānu rīkojuma iestādītas aizsedza pirmā Latvijas Valsts prezidenta Čakstes kapa pieminekli.
1. un 2.jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kura nobeigumu dokumentā tiek iekļautas daudzas prasības, ko iepriekš savos dokumentos bija formulējusi grupa ‘’Helsinki-86’’. Tagad, pateicoties inteliģencei tās nonāk laikrakstu pirmajās lapās. Profesors Mavriks Vulfsons pirmo reizi publiski paziņo, ka 1940.gadā Latvija tika okupēta.
14.jūnijā grupas H’86 biedrs Konstantīns Pupurs pirmais cauri visai Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, iznes sarkanbalto karogu.
23.jūnijā latvieši atkal oficiāli drīkst svinēt Līgo svētkus. Ar šo žestu vadošā elite grib parādīt, ka viņa ir toleranta pret latviešu svētkiem. Lai gan, lai līgotu un dzertu alu, latviešiem jau atļauja nemaz nav vajadzīga.
23.augustā laikrakstā ‘’Padomju Jaunatne’’latvieši pirmo reizi savā valodā var izlasīt Molotova- Rībentropa paakta slepeno pielikumu tekstu. Tas tiek pārpublicēts no igauņu ‘’ Rahva Hääl’’.
23.augustā, simts gadu pēc Andreja Pumpura eposa ‘’Lāčplēsis’’ pirmizdevuma, notiek Zigmāra Liepiņa un Māras Zālītes Rokoperas ‘’Lāčplēsis’’ pirmizrāde. To, ka pirmizrāde notiek visai zīmīgā datumā, padomju funkcionāri apjauta par vēlu, kad jau visā valstī cilvēki zināja par to un pirmizrādi atcelt viņi vairs neriskēja.
26.augustā pie Brīvības piemineklī attēlotās Mātes Latvijas kājām gulst sarkanbaltsarkanu neļķu pušķis. LPSR Ugunsdzēsības pārvaldes majors Jānis Gustsons pieminekļa tuvumā vēlreiz pārbaudīja 50m garās autokāpnes, lai nodrošinātu fotogrāfiem drošu panorāmas uzņemšanu. Un izmantoja gadījumu, ka atrodas tik tuvu Brīvības tēlam. Par īstu nejaušību to tomēr nevar saukt, jo ziedus tomēr vajadzēja sagādāt. Pēc tam, protams, bija nepatikšanas ar čeku. Vēlāk, jau jaunajos laikos, kā vienam no pirmajiem 16 virsniekiem atjaunoja militāro dienesta pakāpi un piedalījās Nacionālo bruņoto spēku atjaunošanā.
8. un 9.oktobrī notiek Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongress. Atbalsta grupas aptvēra visus Latvijas novadus un vienā mērķī apvienoja vairāk nekā 110 000 cllvēku.
22.oktobrī Cēsīs, Jaunās pils tornī tiek pacelts pirmais nacionālais karogs. Lai to redzētu pils laukumā sapulcējas visi, kas vien ko padzirdējuši par to.
11.novembrī pirmo reizi tiek atzīmēta Lāčplēša diena un aktieris Ēvalds Valters un rakstnieks Alberts Bels sarkanbaltsarkano karogu paceļ Rīgā, Svētā Gara tornī.
18.novembrī varas iestādes jau vairs necenšas apkarot cilvēku pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa un pirmo reizi kopš 1939.gada šeit tiek svinēta Latvijas dzimšanas diena.
16.decembrī sāk iznākt LTF laikraksts ‘’Atmoda”. Tas bija tā laika efektīvākais veids kā informēt sabiedrību par visiem jaunumiem.
Autora bilde
Nesnauž arī neatkarības pretinieki. 8.janvārī tiek nodibināta LPSR Darbaļaužu Internacionālās fronte, tautā saukta par Interfronti.
18.martā Airītēs tiek atklāts atjaunotais pulkveža Oskara Kalpaka piemineklis.
26.jūnijā Mežaparka estrādē uzstājas trimdas latviešu ansamblis ‘’Čikāgas piecīši’’, kura nav sveša latviešu publikai. Padomju laikos tās ieraksti tika tiražēti pa kluso, reizēm pat diezgan apšaubāmā kvalitātē.
Attēls no: www.valmiera.lv
23.augusts- diena kad vairāk kā miljons cilvēku sadevās rokās, lai ar unikālu un mierīgu demonstrāciju parādītu sev un citiem savu apņēmību atgūt brīvību. Bet ar brīvību vien nepietiek, tā ir jāmāk arī izmantot.
Paldies!
