1918. gada 9. novembrī Vācijā sākās revolūcija, kuras rezultātā ķeizars Vilhelms II atteicās no troņa. 11. novembrī Vācijas delegācija Kompjēņas mežā (pie Parīzes) parakstīja kapitulāciju Antantes valstīm. Tika noslēgts pamiers starp abām karojošām pusēm. Vācijā pie varas nāca labējie sociāldemokrāti, izveidojot t.s. Veimāras republiku – valsts iekārtu, kas pastāvēja līdz 1933. gadam – Hitlera nākšanai pie varas. Tiesa, nerimās arī kreisie sociāldemokrāti ar Kārli Lībknehtu un Rozu Luksemburgu priekšgalā (t.s. „Spartaka savienība”). Balstoties uz smago ekonomisko stāvokli, kāds Vācijā valdīja pēc kara un izmantodami strādnieku masu neapmierinātību, viņi 1918. gada decembrī/1919. gada janvārī mēģināja izdarīt Vācijā valsts apvērsumu. Valdības karaspēkam un policijai tomēr izdevās nemierus apspiest. K. Lībknehts, R. Luksemburga u.c. komunistu vadoņi tika zvēriski noslepkavoti. Komunistu varai dažus mēnešus izdevās noturēties vienīgi Vācijas dienvidu pavalstī – Bavārijā.
II Versaļas miers. Versaļas-Vašingtonas sistēma
Karadarbība gan bija beigusies jau 1918. gada novembrī, bet joprojām nebija skaidrības, kāda izskatīsies pēckara Eiropa. Lai nospraustu jaunās valstu robežas, vienotos par teritoriālajiem ieguvumiem/zaudējumiem, kā arī nostiprinātu tos atbilstoši starptautiskajām juridiskajām normām, 1919. gada jūnijā sākās Parīzes miera konference. Tā notika Versaļas pilī – 17. gadsimtā celtajā Francijas karaļu rezidencē 19 kilometrus no Parīzes.
Lai arī konferencē piedalījās vairākas valstis, tomēr Eiropas likteni izlēma t.s. Lielais trijnieks. Līdz 1919. g. aprīlim pamatvilcienos tika sagatavots miera līgums ar Vāciju. Tas Vācijai tika izvirzīts kā ultimāts, atteikšanās gadījumā piedraudot ar militāru iebrukumu. Miera līgums ar Vāciju tika svinīgi parakstīts simboliskā dienā – 1919. gada 28. jūnijā (šajā pašā dienā piecus gadus atpakaļ notika atentāts pret Austroungārijas erchercogu Franci Ferdinandu). Saskaņā ar Versaļas miera līgumu Vācijai bija jāatdod daļa tās teritoriju Francijai (ar akmeņoglēm un dzelzsrūdu bagātie apgabali Elzasa un Lotringa), Dānijai (Šlēzvigas apgabala ziemeļdaļa) jaunizveidotajām Polijai (Pozena (Poznaņa), Pomerānija, Rietumprūsija, daļa Augšsilēzijas u.c.) un Čehoslovākijai (daļa Augšsilēzijas). Uzvarētāju lielvalstu pārraudzībā nodeva arī Mēmeles (Klaipēdas) apgabalu, ko vēlāk okupēja Lietuva. Dancigu (Gdaņsku) pasludināja par brīvpilsētu Polijas uzraudzībā. Sāras ogļu baseinu nodeva uzvarētāju lielvalstu pārvaldīšanā uz 15 gadiem. Dažus Vācijas apgabalus ieguva arī Beļģija. Vācijai atņēma arī visas tās kolonijas, kuras savā starpā sadalīja Anglija, Francija, Beļģija un Japāna.
Vāciju atbruņoja. Tās sauszemes karaspēks nedrīkstēja pārsniegt 100 000 vīru, tai nedrīkstēja piederēt sava kara aviācija, tanku karaspēks, zemūdens flote u.c. Gar Vācijas un Francijas robežu tika izveidota t.s. Reinas demilitarizācijas zona – apm. 50 km plata zona, kurā vispār nedrīkstēja atrasties nekāds franču karaspēks. Tomēr vissmagākā Versaļas līguma nasta bija reparācijas. To summa Versaļas miera līgumā gan skaidri netika minēta. Vēlāk tā tika noteikta uz 31 miljardiem ASV dolāru.
Līdzīgi miera līgumi tika noslēgti arī ar Vācijas sabiedrotajām valstīm Pirmajā pasaules karā – Austriju , Ungāriju, Itāliju, Bulgāriju un Turciju. Visu miera līgumu kopumu, kas tika noslēgti Parīzes miera konferences ietvaros, sauc par Versaļas sistēmu. Tā noteica starptautisko situāciju un starpvalstu attiecības Eiropā gandrīz 20 gadus – no 1920. līdz 1939. gadam.
ASV atteicās atzīt Versaļas miera līgumus un 1921. gadā parakstīja ar Vāciju separātu līgumu.
Versaļas līguma ietvaros tika izveidota arī pilnīgi jauna, līdz šim nebijusi starptautiska organizācija – Tautu Savienība (angļu League of Nations). Tās galvenais uzdevums bija miera uzturēšana un jauna kara nepieļaušana. Savienības statūti paredzēja veikt kolektīvas sankcijas pret valstīm, kas uzsākušas agresiju. Vienīgā uzvarētāja lielvalsts, kas atteicās tajā iestāties, bija ASV.
III Jaunu valstu izveidošanās Eiropā
Pēc triju monarhiju sabrukuma izveidojās vairākas jaunas valstis. Tā 1917. – 1918. gadā no bijušās Krievijas impērijas atšķēlās un sāka pastāvēt kā neatkarīgas piecas valstis.Sabrūkot Austroungārijas monarhijai, izveidojās 3 jaunas valstis
Vācijas atsevišķi apgabali tikai pievienoti dažām jaunizveidotajām valstīm. Vienīgā impērija, kam sabrūkot, jaunas valstis neizveidojās, bija Osmaņu impērija.
