Bieži ticis runāts par to, kurš ir ''piektais bītls'', ja tāds vispār ir. Daudzi domā, ka tas ir Braiens Epšteins, grupas menedžeris, vai producents Džordžs Mārtins, par kuriem šādi atsevišķos gadījumos izteicies Pols Makartnijs. Citi par tādu uzskatu Pītu Bestu, kurš bija grupas bundzinieks pirms Ringo Stāra, taču bija laiks, kad leģendārā grupa patiešām sastāvēja no pieciem mūziķiem. Viens no viņiem bija Stjuarts Satklifs. Viņa pavadītais laiks gan grupā, gan šajā pasaulē bija īss, taču tas ir atstājis ietekmi uz Bītliem. Mēs nevaram zināt, kas notiktu, ja Satklifs nepamestu Bītlus. Mēs nevaram zināt, kas notiktu, ja viņš ietu bojā kā grupas loceklis. Drauga zaudējums tomēr nav tas pats, kas grupas dalībnieka nāve. Iespējams, ka Satklifa nāve izbeigtu grupas darbību vēl pirms tā iemantoja plašu atpazīstamību.
Laiks grupā
Stjuarts Satklifs piedzima 1940. gada 23. jūnijā Edinburgā, taču neilgi pēc tam viņa ģimene pārvācās uz Liverpūli. Satklifs iestājās Liverpūles Mākslas koledžā, pirmajā gadā piestrādājot arī par atkritumu savācēju. Tieši koledžas laikā Bils Harijs, abu kopīgais draugs, iepazīstināja Stjuartu ar Džonu Lenonu. Tajā laikā Satklifu uzskatīja par lielisku gleznotāju. Kad Satklifs tika izlikts no dzīvokļa, viņš apmetās uz dzīvi rajonā, kas bija visnotaļ nolaistā stāvoklī. Lenons viņam pievienojās.
Grupā Satklifs nokļuva tādēļ, ka Lenons kopā ar Makartniju pierunāja viņu nopirkt basģitāru. Tieši Stjuarts ar Džonu izdomāja grupas nosaukumu. Tiek uzskatīts, ka Satklifs piedāvājis variantu The Beetles, bet Lenons to pārveidojis uz The Beatles. Bija gan viena problēma - Stjurts neprata spēlēt basģitāru, precīzāk, bija iemācījies tikai pašus pamatus, taču tas viņam netraucēja kļūt par mūziķi. Harijam gan tas nepatika, jo viņš uzskatīja, ka Satklifa talantu daudz lietderīgāk būtu izmantot glezniecībā. Lai arī bieži tiek rakstīts, ka Satklifs uz skatuves nejutās ērti, Pīts Bests to noliedz. Džordžs Herisons par Satklifu izteicās šādi: ''Viņš nebija pārāk labs mūziķis. Patiesībā viņš nemaz nebija mūziķis līdz brīdim, kad mēs pierunājām viņu nopirkt basģitāru. Viņš iemācījās pāris lietas un nedaudz patrenējās. Tas bija nedaudz slikti, taču tam tobrīd nebija nozīmes, jo viņš izskatījās tik stilīgi.''
Elvisa Preslija dziesma ''Love Me Tender'' bija Stjuarta ''firmas zīme'', jo viņš ar tās dziedāšanu izpelnījās lielākas ovācijas nekā pārējie grupas dalībnieki. Tas palielināja spriedzi starp viņu un Makartniju, kurš jau pirms tam esot bijis neapmierināts ar Lenona un Satklifa draudzību. Arī Lenons sāka kritizēt Stjuarta muzikālās prasmes. Hamburgā, kur Bītli mēdza uzstāties dažādos klubos, Satklifs satika savu draudzeni Astrīdu Kirheri, kura grupu esot iepazīstinājusi ar narkotikām. 1960. gada decembrī nepilngadīgais Herisons bija spiests doties atpakaļ uz Lielbritāniju, Makartnijs un Bests tika izraidīti no valsts par ļaunprātīgu dedzināšanu, lai gan nekādu lielu kaitējumu viņi nebija izdarījuši. Tādējādi Hamburgā palika Lenons, kurš arī devās mājup, un Satklifs, kurš bija saaukstējies, tādēļ nolēma vēl brīdi uzturēties Vācijā. Mēnesi vēlāk viņš aizņēmās no Kirheres naudu, lai atgrieztos Anglijā, bet martā jau atkal bija Vācijā kopā ar pārējiem grupas locekļiem.
Pēc grupas pamešanas
Nav zināms, cik liels bija Satklifa talants mūzikā, taču, izjūtot spiedienu turpināt savu gleznotāja karjeru un attīstīt šo talantu, viņš 1961. gada jūlijā nolēma pamest grupu, lai uzsāktu studijas Vācijā. Tobrīd viņam sāka parādīties galvassāpes un jutīgums pret gaismu. 1962. gada 10. aprīlī viņa dzīvība aprāvās ceļā uz slimnīcu asinsizplūduma smadzenēs dēļ, ko izraisīja plīsusi aneirisma. Joprojām nav skaidrs, kas izraisīja šo aneirismu. Satklifa māsa apgalvoja, ka vainojams kautiņš ar Lenonu pāris mēnešus pirms nāves.
Ir skaidrs, ka Bītli neaizmirsa Satklifu. Viņš ticis pieminēts filmās un biogrāfijās, ir redzams uz albuma ''Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band'' vāka. Lai arī par Satklifa lomu grupas vēsturē ir iespējams diskutēt, nenoliedzami ir pamats viņu dēvēt par ''piekto bītlu''.
Māksla
Satklifa mākslinieka talants atklājās jau agrā vecumā. Helēna Andersone, kura studēja kopā ar Stjuartu, atminējās, ka viņa sākotnējie darbi bija ļoti agresīvi, gleznoti ar tumšām, drūmām krāsām. Tas šķita neparasti, jo viņa negaidīja šādus darbus no tik klusa studenta. Viens no Satklifa darbiem tika izstādīts Vokera mākslas galerijā Liverpūlē kā daļa no Džona Mūrsa izstādes, kas ilga no 1959. gada novembra līdz 1960. gada janvārim. Satklifu neuzņēma studiju programmā, kurā viņš vēlējās iegūt mākslas skolotāja diplomu, tādēļ viņš devās studēt uz Vāciju, kur viņu apmācīja Eduardo Paoloci. Paoloci uzskatīja Stjuartu par vienu no labākajiem studentiem un rakstīja par viņu šādi: ''Satklifs ir ļoti apdāvināts un ļoti inteliģents. Tikmēr viņš ir kļuvis par vienu no maniem labākajiem studentiem.''
Darbos, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām, vērojama ietekme no britu un eiropiešu abstraktās mākslas vienlaicīgi ar abstraktā ekspresionisma kustību ASV. Satklifa gleznas dažkārt tiek salīdzinātas ar Džona Hoilenda un Nikolā de Stāla darbiem. Interesanti, ka Satklifs izmantoja skatuves vārdu Stjū de Stāls, kad kopā ar grupu uzstājās Skotijas tūrē 1960. gada pavasarī.
