Šo fantastisko kompleksu būvēja vācieši, tagad tā ir Polijas teritorija. Tas, ko var redzēt šodien ir vien trešā daļa no visām būvēm. Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) apturēja būvniecību 1938. gadā, kad jau bija pārliecināts par to, ka austrumu robeža nebūs jāsargā. Kad 1945. gadā padomju tankisti ieņēma šo rajonu, neviens pat iedomāties nevarēja kāds labirints atrodas zem kājām.
XX gadsimta 30-tajos gados vācu militāro inženieru uzbūvētā FFOWB (Festungsfront Oder Warthe Bogen) aizsardzības līnija ir grandioza fortifikācijas sistēma. Šīs sistēmas daļa ir nocietinātais rajons, kas vairāk zināms kā MRU (Międzyrzecki Rejon Umocniony) un tika izbūvēts ar vienu vienīgu mērķi – aizsargāt Vācijas austrumu robežas svarīgu posmu. Pussimts bruņotu dzelzbetona objektu, desmitiem kilometru pazemes tuneļu, elektrostacijas, dambju sistēma, paceļamie tilti, slūžas, ūdens kanāli, dzelzceļa stacijas un hospitāļi. Vēl šodien, šī aizsardzības sistēma liek brīnīties par būves milzīgo vērienu, pielietotajiem novatoriskajiem tehniskajiem risinājumiem un to var uzskatīt par vienu no interesantākajām Eiropā.
Tā kā, pēc I pasaules kara Vācija par savu galveno ienaidnieku uzskatīja Franciju, tad austrumos no Polijas puses (Polija tika uzskatīta par Francijas sabiedroto) varēja sekot uzbrukums, ja sāktos karš ar francūžiem. Pagājušā gadsimta 20-to gadu beigās un 30-to gadu sākumā arī Polijas – Vācijas attiecības bija visai saspringtas. Tāpēc, jau 1928. gadā sākās austrumu aizsargvaļņa (Ostwall) būvniecība un pirmie fortifikācijas darbi, bet jau 1932. gadā notika aktīva aizsargbūvju celtniecība uz Vācijas austrumu robežas.
1934. gada aprīlī sākas austrumu vaļņa būvniecības otrais etaps – tika būvētas hidrotehniskas iekārtas, dabīgie ūdens šķēršļi tika papildināti ar mākslīgiem un tika arī uzcelti 13 B un B1 klases ugunspunkti. Bija paredzēts, ka ienaidnieka uzbrukuma gadījumā visi tilti tiek bloķēti, bet atverot slūžas un izlaižot ūdeni no rezervuāriem, dažu stundu laikā pierobežas aizsardzības josla kļūst par necaurejamu purvu. Dažas no šīm hidrotehniskajām būvēm diezgan labi saglabājušās līdz mūsdienām.
Militārie inženieri, kuri projektēja aizsardzības sistēmu secināja, ka aizsarglīnijas vājākais posms ir starp Staropoli (Staropole), Visoka (Wysoka) un Kešici (Kęszyca, vāc. Kainscht). Fortifikatoru viedoklis bija tāds, ka šajā vietā nav iespējams uzbūvēt efektīvu hidrotehnisku sistēmu, kuras pamatā būtu dabīgi ūdens šķēršļi, tāpēc tika pieņemts lēmums par pazemes fortifikācijas sistēmas izbūvi. Tā, no 1935. gada marta celtnieku vienības sāka aizsarglīnijas svarīgākās daļas - pazemes kompleksa izbūvi, kuru nosauca par „Regenwurmlager” (Regenwurm - slieka).
Lai slepeni varētu piegādāt milzīgos apjomos aizsardzības sistēmai nepieciešamos būvmateriālus, tika uzbūvēts ceļš no Franfurtes pie Oderas līdz pašam nocietinātajam rajonam, apejot apdzīvotas vietas un automaģistrāli Varšava – Berlīne. To, kas šodien palicis pāri no šī ceļa var redzēt starp Ržepinu (Rzepin) un Jordanovu (Jordanovo).
1935. gada 30. oktobrī Ādolfs Hitlers apmeklēja nocietināto rajonu un sešu stundu ilgajā inspekcijas laikā piedalījās ugunspunkta № 515, kurš atradās pie Visokas (Wysoka) ciema, svinīgajā atklāšanā. Fīrers esot bijis satriekts par būves grandiozo vērienu un neskatoties uz milzīgajiem finanšu tēriņiem – principā piekrita Mēzericas (vācu: Meseritz) nocietinātā rajona turpmākai celtniecībai. Katrs B klases ugunspunkts esot izmaksājis aptuveni trīs miljonus reihsmarku. Pēc Hitlera vizītes būtiski atjaunotā austrumu vaļņa aizsardzības koncepcija paredzēja 110 km garu kopējo aizsarglīniju, ar 35000 lielu pazemes cietokšņa garnizonu, pie kam - trešdaļai karavīru tur vajadzējis atrasties pastāvīgi. Pēc dažādiem datiem aptuvenās Mēzericas (Medziržečes (Międzyrzecz)), nocietinājumu izmaksas tikušas plānotas no 600 līdz 800 miljoniem ( vai pat vairāk) reihsmarku.
Sākotnējā etapā grandiozo pazemes cietoksni būvēja 7000-10000 strādnieku. Izraktā būvbedrē uzbūvēja objektu, tad to aizbēra, taču šāda metode bija ļoti darbietilpīga. Taču no 1936. gada 1. aprīļa celtnieku rīcībā tika nodota īpaša kalnrūpniecības tehnika, kas būtiski paātrināja tuneļu izbūvi (līdz 65 m diennaktī). Tika pabeigts centrālais tunelis ar ugunspunktiem no stacijas „Otto” līdz stacijai „Gustavs” 6590 m garumā, kopējais pabeigto pazemes tuneļu garums ir aptuveni 30 km, kas pazemes cietokšņa ziemeļu daļā atrodas 70 m dziļumā. Zem zemes atrodas ielas, stacijas, desmitiem bunkuru un šahtu. Daudzu šo būvju nozīme nav saprotama vēl šodien, tāpat kā tas, kur ved visi daudzu kilometru garie tuneļi un kādas ir reālās pazemes cietokšņa robežas.
1938. gada 30. maijā “Regenwurmlager” atkal ieradās Ādolfs Hitlers, kura acīm pavērās pazemes pilsēta ar visu nepieciešamo garnizona autonomai dzīvošanai un dienestam. Tomēr, 1938. gada 4. jūlijā nocietinātā rajona paplašināšana tika apturēta - Hitlers mainīja savu koncepciju par aizsargbūvēm un deva pavēli nocietināt rietumus, jo austrumos „...būs vajadzīgas tanku divīzijas, nevis bunkuri.” Uzbrukums no Francijas puses vairāk nebija aktuāls. Berlīnē ar bažām raudzījās uz Staļina arvien augošajām ambīcijām, kurš meta skatus rietumu virzienā.
Kā kļuva redzams vēlāk, steidzīgā kompleksa pārprojektēšana notika diezgan pavirši. Ja virszemes būves izdevās iekonservēt bez īpašiem nocietinājuma kopējiem aizsargspēju zudumiem, tad steidzīgās un kardinālās pazemes daļas pārbūves tika pakļautas virknei hidrotehnisko risinājumu kļūdām, kuras mūsdienās ir skaidri redzamas – daudzus tuneļus appludinājuši gruntsūdeņi. 1940. gadā ļoti dārgais un nepabeigtais projekts tika aizmirsts, jo Vācija bija aizņemta ar karadarbības veikšanu Eiropā. Vēlāk grandiozā būve tika pielāgota par rūpnīcas „Junkers” filiāli, kur „Daimler-Benz” ražoja detaļas lidmašīnu dzinējiem.
1944. gadā, pēc neveiksmju virknes austrumos, vācieši atcerējās par MRU. Tomēr absurds bija tas, ka tad, kad pienāca laiks parādīt, kur iztērēti gigantiskie līdzekļi, nocietinātajā rajonā nebija neviens virsnieks, kurš pārzinātu aizsargcīņu specifiku cietoksnī. Lielākā vācu kareivju daļa, kuri apsargāja (ne aizsargāja) bunkurus, lielākoties` pat nemēģināja aktīvi iesaistīties aktīvās kaujās ar padomju karaspēku. Krievi ieņēma Mēzericas nocietināto rajonu 1945. gada februāra sākumā – trīs dienu laikā.
Es vienmēr esmu izbrinīts par Hitlera plāniem. Viņš bija cilvēks ar idejām. palasot rakstus par viņa būvēm likās, ka vācija tik štampo to naudu.
Veeel luudzu šādus rakstus , daudz un dikti ! Ar ļoti lielu aizrautību lasīju rakstu , varēja gan būt nedaudz vairāk informācijas un lasāmvielas ,bet ir labi man patīk . Paldies . Gaidu nākamo .
Būtu forši izstaigāt šos bunkurus kāda pieredzējuša gida pavadībā.. Un ja vēl bunkuros un ejās slēpjas maniakāls slepkava nacists ar zāģi un maskā... 
Tik mazi teksti nav domātas manām acim, jo man stāv tas vecais monitors (līdzīgs TV ekrānam) 
LIELAAKU TEXTU.....jo es piemeeraam tur knapi ko sapratu....:P
iespaidīgi
