Kā kaut ko futūristisku un neredzētu, pasaulē jau kādu laiku popularizē dažādus elektroautomobīļus, kas solās būt nākotnes tehnoloģija. Taču tas nebūt nav nekas jauns. 1897. gadā Londonas ielās braukāja tikai elektro-takši, bet pati ideja par elektromobīli radās jau 1830. gadā.
Patiesība par elektromobīļiem4
Jau 1830. gados tika radīti dažādu stilu elektromobīļi, bet 1897. gadā Londonas Taxi tika apgādāts ekskluzīvi tikai ar elektromobīļiem. Taču pirmie automobīļi ielās tika sagaidīti ar visai lielām bažām. Līdz tam laikam ielās traucās tikai zirgu pajūgi un karietes. Cilvēki domāja, ka jaunie spēkrati izbiedēs zirgus un tie varētu nodarīt kaitējumu apkārtējiem. Tādēļ līdz pat 1896. gadam tā auto priekšā, kas brauca pa ielu, gāja cilvēks un māja ar sarkaniem karodziņiem, lai brīdinātu iepriekš jau pārējos par to, ka tuvojas automobīlis.
Sarkano karogu likumu drīz vien atcēla, bet automobīļu popularitāte sāka augt, kad Velsas princis iegādājās savu spēkratu. Tā laika elektroautomobīļi spēja nobraukt aptuveni 50 kilometrus, kas sākumā šķiet ļoti neliels attālums, taču Londonas ielām tas bija ideāls risinājums.
Tie spēja sasniegt 20 km/h lielu ātrumu, kas 19. gadsimta pilsētai bija ļoti pieklājīgs ātrums. Izbrauciens elektromobīlī maksāja ne dārgāk kā brauciens zirga vilktā karietē. Bija tikai viena dīvainība, pie kuras nācās pierast tā laika cilvēkiem - elektriskās gaismas auto iekšpusē un ārpusē.
Londonas Taxi elektromobīļi tika uzbūvēti tā, lai nenāktos tos uzlādēt katru reizi, kad akumulātors izlādējās. Tā vietā tika izstrādās nomaināmas baterijas, kuras varēja nomainīt divu līdz trīs minūšu laikā. Elektromobīļu priekšrocības toreiz bija līdzīgas kā mūsdienās. Tie bija viegli atjaunināmi, klusi, baterijas varēja ātri nomainīt un tie neradīja piesārņojumu.
Elektrība tolaik bija ļoti dārga, tādēļ Londonas Taxi elektromobīļu ražotājam vajadzēja arī savu spēkstaciju, kur ģenerēt elektrību. Ar laiku atklājās, ka ielas nav piemērotas šādu auto braukšanai. Ielas bija tik sliktā stāvoklī, ka mašīnu stikli plīsa, riepas bija pārāk plānas, lai izturētu tādu spiedienu un lielās kratīšanās dēļ bieži lūza arī motors. Kompānija, kas ražoja šos auto, drīz vien vairs neguva peļņu un bankrotēja. Droši vien mēs šobrīd dzīvotu citādā pasaulē, ja Viktorijas laikmeta neparastais izgudrojums izturētu tā laikā šķēršļus un spiedienu.