Cau!Visiem. Te būs Laviešu leģions patiesības gaismā.Ceru ,ka patiks
Gadu no gada, tuvojoties dažiem zīmīgiem datumiem, Krievija un tās vietējie līdzskrējēji Latvijā un Igaunijā izspēlē bēdīgi slaveno „Baltijas nacisma” kārti. Igauņu un latviešu karavīri tiek apsūdzēti kā cīnītāji par nacisma interesēm un pat noziegumos pret cilvēci. Diemžēl šādi apgalvojumi atrod dzirdīgas ausis ne vien Krievijā un citās bijušās PSRS republikās, bet dažbrīd arī Rietumos, kur cilvēki vāji orientējas Austrumeiropas zemju sarežģītajos likteņos un vārdi „nacisms” un „SS” izraisa viennozīmīgi negatīvas emocijas.
Viens no galvenajiem uzbrukumu objektiem šajā propagandas karā ir tā sauktais Latviešu SS brīvprātīgo leģions. Tieši šie divi burti - SS - ļauj Krievijai izmantot leģionāru tēmu, lai uzbruktu Latvijai starptautiskajā arēnā un noskaņotu pret mūsu valsti tās krievvalodīgos iedzīvotājus. Šāda Krievijas rīcība uztur spriedzi Latvijas sabiedrībā un starpnacionālajās attiecībās - krievi nesaprot, kāpēc latvieši tā aizstāv „nacistu līdzskrējējus”, savukārt teju katrai latviešu ģimenei ir pazīstams kāds, kas cīnījies leģionā, un tautā šie vīri tiek uzskatīti par nacionālajiem varoņiem. Lai labāk saprastu problēmas būtību, nepieciešams kaut nedaudz iepazīties ar leģiona vēsturi.
Pēc sagrāves pie Staļingradas, situācija Austrumu frontē vācu armijai bija kļuvusi nelabvēlīga. Vērmahtam bija steidzami nepieciešams dzīvā spēka papildinājums. Šādos apstākļos 1943. gada 23. janvārī Ādolfs Hitlers pavēlēja izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Rakstiska pavēle par leģiona formēšanu tika izdota 10. februārī. 23. februārī Latvijas ģenerālkomisārs Oto Heinrihs Drekslers izdeva pavēli darba pārvaldēm iesaukt 1919. - 1924. gadā dzimušos Latvijas jauniešus militārajā dienestā. Mobilizācijas veikšanai Rīgā izveidoja SS papildinājumu pārvaldi Austrumzemē (SS Erzatzkommando Ostland).
Pirmā mobilizācija leģionā notika no 1943. gada marta līdz augustam, bet Kurzemē tā turpinājās arī septembrī un oktobrī. Otrā mobilizācija tika veikta 1943. gada oktobrī un novembrī, trešā - 1943. gada decembrī un 1944. gada janvārī. No 1944. gada februāra līdz aprīlim uz dažādu pavēļu pamata leģionā iesauca atsevišķas personas. 1944. gada vasarā Latvijā izsludināja totālo mobilizāciju, kuras laikā tika iesaukti dažādos gados dzimušie. 1944. gada rudenī militārajā dienestā iesauca arī Valsts darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) mobilizētos jaunekļus, kas pēc nokalpotā obligātā gada bija atbrīvoti no darba dienesta.
Latviešu SS leģiona sastāvā tika izveidotas divas divīzijas. 15. divīziju izveidoja 1943. gada 23. martā. 1944. gada jūnijā tā tika pārdēvēta par 15. ieroču SS grenadieru divīziju (Waffen-Grenadier Division der SS 15). Otra divīzija radās uz SS brigādes bāzes, kuru saskaņā ar Himlera 1944. gada 7. janvāra pavēli pārformēja par 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju. 1944. gada maijā 19. latviešu SS brīvprātīgo divīziju pārdēvēja par 19. ieroču SS grenadieru divīziju (Waffen-Grenadier Division der SS 19). 1944. gada martā abas leģiona divīzijas tika apvienotas 6. SS korpusā.
Pēc 1943. gada 24. maija Latviešu leģiona divīzijās tika iekļauti arī latviešu policijas bataljoni, kas sastāvēja galvenokārt no brīvprātīgajiem, kuri bataljonos bija iestājušies vēl 1941. gadā. Sešus bataljonus apvienoja Latviešu SS brīvprātīgo brigādē (vēlāk 19. divīzija). 1943. gada 1. augustā vēl četrus bataljonus apvienoja 1. Rīgas policijas pulkā. 1944. gada februāra pirmajā pusē saformēja vēl divus pulkus - 2. un 3. policijas pulku. 1944. gada 14. maijā leģiona sastāvā ieskaitīja kārtības policijas savrupdienesta personālu. Leģiona divīziju formēšanai izmantoja arī latviešu robežsargu pulkus. 1944. gada martā 1., 2. un 3. robežsargu pulku nosūtīja uz fronti 6. SS korpusa rīcībā. Aizsūtīto vietā sāka formēt jaunu 2. pulku. 16. aprīlī uz fronti Drisas rajonā nosūtīja 5. pulku, bet atlikušos trīs pulkus jūlija sākumā iesaistīja kaujās Daugavpils rajonā. Pēc pulku atvilkšanas no kaujas līnijas 2. un 5. pulku apvienoja jaunā 7. pulkā, ko vēlāk pārformēja par 106. (7.) grenadieru pulku.
Tiktāl leģiona vēsture. Tagad pievērsīsimies pārmetumiem, kādus Latviešu leģionam izsaka Krievija un tās piebalsotāji Latvijā. Vislielāko sašutumu izraisa leģiona formālā pakļautība elitārajam Lielvācijas „melnajam ordenim” SS (Schutzstaffel), kas Nirnbergas kara tribunālā tika atzīta par noziedzīgu organizāciju. Kāpēc leģions tika iekļauts SS nevis vācu armijas sastāvā? Izskaidrojums ir gaužām vienkāršs - 1907. gada IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem un paražām aizliedza okupētas valsts iedzīvotāju mobilizāciju okupētājvalsts armijā (52. pants). Lai arī nacistiskā Vācija, tāpat kā visi totalitārie režīmi, daudz nebēdāja par starptautiskās sabiedrības viedokli, tomēr tā centās ievērot vismaz ārēju likumību. Tāpēc nevācu tautības brīvprātīgo vienības juridiski pakļāva nevis armijas vadībai, bet SS kā struktūrai, kas oficiāli neatradās bruņoto spēku sastāvā.
Latviešu SS leģions tāds nebija vienīgais. Jau Otrā pasaules kara sākumā ieroču SS (Waffen SS) karaspēkā iekļāvās brīvprātīgie no ģermāņu zemēm - Dānijas, Norvēģijas, Holandes, Zviedrijas, Beļģijas un citām. Vēlāk parādījās franču, valoņu, itāliešu, ukraiņu, krievu, baltkrievu, kazaku, latviešu, igauņu, horvātu, čehu, ungāru un citu tautu vienības. Īpaša parādība bija musulmaņu vienības - austrumturku ieroču vienība, tatāru kalnu brigāde un Balkānos dzīvojošo musulmaņu pulki un divīzijas. 1944. gadā ieroču SS karaspēkā dienēja vairāk nekā 910 000 vīru. No tiem 57% nebija vācieši. Šo un citu Eiropas tautu galvenais motīvs sadarbībā ar Vāciju bija nevis nacisma ideju atbalstīšana, bet cīņa pret boļševismu.
Leģionāriem tiek pārmests kolaboracionisms, taču Latvijā leģiona veidošana lielā mērā notika mobilizācijas rezultātā. Īsto brīvprātīgo bija samērā maz, to īpatsvars nepārsniedza 15 - 20%. Vācu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu „brīvprātīgie”, lai slēptu mobilizācijas nelikumīgo raksturu. Gan padomju, gan vācu okupanti, pārkāpjot starptautiskos likumus, iesauca Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja dažādos militāros formējumos. Par izvairīšanos draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnē vai nāves sods. Taču piespiedu atrašanās PSRS bruņoto spēku rindās nekad nav tikusi uzskatīta par Staļina noziedzīgā režīma atbalstīšanu, kamēr piespiedu atrašanās leģionā tiek traktēta kā kalpošana nacistu režīmam, lai gan Latviešu leģiona iekļaušanaWaffen SS sastāvā nebija atkarīga no Latvijas pilsoņu gribas.
Tomēr zināma daļa Latvijas pilsoņu leģionā patiešām iestājās brīvprātīgi un te nav runa tikai par policijas pulku dalībniekiem. Šādu situāciju lielā mērā ietekmēja Padomju Savienības noziedzīgā politika Baltijā 1940. - 1941. gadā. „Baigajā gadā” simtiem cilvēku tika nošauti bez tiesas sprieduma, desmitiem tūkstošu deportēti uz PSRS. Vajadzēja tikai vienu padomju okupācijas gadu, lai latviešu „mūžsenais ienaidnieks” vācieši tiktu uztverti kā atbrīvotāji. Latviešu leģiona izveide visdrīzāk nebūtu iespējama, ja Latvija 1940. gada vasarā netiktu okupēta un anektēta, bet tās iedzīvotāji pakļauti teroram un deportācijām. Arī Vācija pieļāva kara noziegumus un genocīdu Latvijā, tomēr lielāko daļu Latvijas pilsoņu, izņemot ebrejus un padomju varas atbalstītājus, tas skāra salīdzinoši maz. Tāpēc liela daļa Latvijas pilsoņu uzskatīja, ka, iestājoties leģionā, viņi aizsargā sevi un savas ģimenes no jaunām PSRS represijām.
Krievija apvaino Latviešu leģionu arī noziegumos pret cilvēci. Jāpiezīmē, ka šādu apsūdzību neatļāvās pat padomju propaganda. Arī pašmāju „antifašisti” leģiona atceres dienā 16. martā protestēt ierodas tērpušies improvizētās cietumnieku drānās, tādejādi it kā velkot paralēles ar SS kā represīvu organizāciju. Taču leģionam nav ne vismazākā sakara ar represijām pret civiliedzīvotājiem. Leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju iznīcināšanas Latvijā. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet cīnījās vienīgi frontē. Neviens leģionārs nekad nav tiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības laikā. Savukārt lielākā daļa to, kas leģionā nonāca no policijas bataljoniem, kur pirms tam bija izdarījuši kara noziegumus, ir sen notiesāti un savu sodu saņēmuši vēl padomju laikā.
Nirnbergas kara tribunāla spriedumā 1946. gada 1. oktobrī ir noteikts to personu loks, kas iekļaujami noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos, ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Tas attiecas uz lielāko daļu latviešu un igauņu leģionāru. Tāpēc Rietumu sabiedrotās valstis - ASV, Lielbritānija un Francija - piešķīra leģionāriem, kas bija nonākuši šo valstu okupācijas zonās, politisko bēgļu statusu. ASV pārstāvniecība 1950. gadā atkārtoti deklarēja: „BaltijasWaffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām.”
Ka tas patiešām ir tā, pierāda fakts, ka sardzes rotas, ko 1946. gadā izveidoja pie angļu un amerikāņu armijas vienībām, sastāvēja galvenokārt no bijušajiem baltiešu leģionāriem. Četras baltiešu rotas (apmēram 1000 vīru) 1947. gada pavasarī pārņēma Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzi, kur sargāja ieslodzījumā esošos nacistus. Uz piedurknēm un ķiverēm viņiem bija Latvijas karoga sarkanbaltsarkanās krāsas. Tas viss nevarētu notikt, ja būtu bijušas kaut vismazākās aizdomas par šo cilvēku līdzdalību kara noziegumos, jo sabiedroto varas iestāžu attieksme pret nacistu kara noziedzniekiem bija ļoti nopietna un konsekventa.
Visbeidzot, vai latviešu leģionāri patiešām cīnījās par Lielvācijas interesēm un nacisma uzvaru, kā to mēģina apgalvot politiskie demagogi Krievijā un pašu mājās? Sarunas ar bijušajiem leģionāriem liecina ko citu. Ne no viena leģiona bijušā karavīra nav nācies dzirdēt, ka leģionāru mērķis būtu bijusi cīņa par nacionālsociālisma idejām vai Ādolfa Hitlera „Jauno Eiropas kārtību”. Par to liecina arī karavīru vēstules piederīgajiem un leģionāru dziesmas, kas pauž tikai vienu apņemšanos - cīņu pret boļševismu, un tikai vienu mērķi - Latvijas brīvības atgūšanu.
Protams, var rasties likumsakarīgs jautājums - vai par Latvijas brīvību iespējams cīnīties svešas armijas rindās un ar svešu uniformu mugurā? Starp citu, par uniformām. Kaut arī pats formastērps bija vācu, sākotnēji uz Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas (vēlāk 15. divīzijas) karavīru zīmotnēm bija uzlecošas saules simbols, bet Latviešu SS brīvprātīgo brigādes (vēlāk 19. divīzijas) karavīriem - latviešu ugunskrusts. Tikai vēlāk tos nomainīja SS simbolika. Visiem leģiona karavīriem uz piedurknes bija vairodziņš Latvijas nacionālajās krāsās un uzraksts „Latvija”.
Leģionā iesaukto un brīvprātīgo karavīru vienīgais mērķis bija nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas un Vācija bija tikai uzspiests sabiedrotais. Latviešu leģions karoja nevis pret antihitlerisko koalīciju, bet pret vienu tās dalībvalsti - PSRS, kas attiecībā pret Latviju bija agresors. Vairāki vācu dokumenti atklāj ieroču SS sastāvā izveidoto latviešu divīziju karavīru noskaņojumu. Kādā no tiem teikts: „Viņi vēlas pastāvīgu latviešu nacionālo valsti. Nostādīti izvēles priekšā - Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju, jo vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu”.
Latviešu leģionāri cīnījās pret Padomju Savienību, jo nevēlējās, lai tā no jauna okupētu Latviju un iznīcinātu tās iedzīvotājus. Leģionāriem nebija tuvi ne Vācijas ideoloģiskie, ne militārie mērķi. Vācija viņiem bija vajadzīga kā sabiedrotais, lai varētu cīnīties pret PSRS un boļševismu. Un, ja paveiktos, pēc uzvaras pār Staļina impēriju, tiktu atjaunota arī Latvijas neatkarība. Var jau būt, ka šīs cerības bija naivas un nereālas, tomēr vācu dokumenti liecina, ka latviešu leģionāru vienībās valdījis visai spēcīgs pretvācu noskaņojums. Virsnieku aprindās pat tikusi apspriesta doma vajadzības gadījumā cīnīties arī pret vāciešiem. Vēlāk šī gatavība izpaudās ar Latvijas Centālo padomi saistītajā „kureliešu” kustībā.
Daudzi latviešu karavīri uztvēra leģionu kā nākotnes Latvijas nacionālās armijas kodolu. Kā liecina cenzoru atskaites, latviešu karavīru vēstulēs visai bieži tikusi izteikta doma: lai sekmīgi cīnītos, līdzās negatīvajam mērķim - aizsardzībai pret boļševismu, vajadzīgs arī pozitīvais - Latvijas autonomija. Kara beigās, kad Vācijas sakāve vairs neradīja šaubas, leģionāri savas cerības saistīja ar Rietumu demokrātiskajām valstīm. Lai gan PSRS toreiz bija Lielbritānijas un ASV sabiedrotā, leģionāri cerēja, ka Rietumi nepieļaus Latvijas otrreizēju okupāciju. Tieši tāpēc, kad vācu virspavēlniecība mēģināja sūtīt leģionārus kaujās pret ASV, Lielbritānijas un Francijas bruņotajiem spēkiem, leģiona virsnieki un karavīri kategoriski atteicās. Tieši tāpēc latviešu vīri vēl septiņus gadus pēc kara beigām turpināja cīņu partizānu vienībās. Diemžēl Rietumu sabiedrotie arī šoreiz nodeva Latviju - mūsu zemes liktenis jau bija izšķirts Teherānas, Jaltas un Potsdamas konferencēs.
Krievija labi zina šos faktus, taču savu politisko interešu vārdā tai izdevīgāk apvainot Latviju nacisma atdzimšanā un uzturēt spriedzi Latvijas sabiedrībā. Runājot par pašmāju politisko provokāciju meistariem, arī viņi zina vēstures patiesību, taču turpina sēt sarūgtinājuma un neapmierinātības sēklu pret valsti krieviski runājošo iedzīvotāju sirdīs un prātos. Laikam būtu naivi cerēt, ka Lielā Tēvijas kara heroizācijas gaisotnē uzaugušam krievu cilvēkam jelkad būs tuva un saprotama leģiona piemiņas diena, tāpat kā vairākumam latviešu 9. maijs nekad nekļūs par patiesiem svētkiem. Tomēr, ja vēlamies dzīvot vienā valstī, mums vismaz, pat ja nevaram atbalstīt, tomēr jārespektē otra sāpes un vēsturiskā piemiņa. Tikai tā panākama saskaņa un miers sabiedrībā.
