Kas ir LSD un kāda ir tā iedarbība? Un kāda ir tā misija? Par to īsumā un konkrēti. Nu, varbūt arī ne tik īsumā... Bet konkrēti gan.
Patiesība par LSD54
LSD pirmo reizi ieguva šveiciešu ķīmiķis Alberts Hofmanis 1938. gadā. To, ka jauniegūtais savienojums ir psihoaktīvs, viņš saprata tikai pēc pieciem gadiem, kad nejauši ieņēma ļoti nelielu LSD devu. Viņš ar šo vielu nosmērēja pirkstus, vai viņš tos pēc tam nolaizīja, vai vielu kaut kur ieberzēja, par to vēsture klusē. Acīmredzot vīram iepatikās, jo 1943. gada 19. aprīlī viņš tīši ieņēma 250 ug lielu LSD devu, un tas nostiprināja viņa pārliecību, ka manta ir laba. Šo dienu psihodēliskās subkultūras atbalstītāji un pārstāvji svin vēl šobaldien, paceļot šampānieša glāzes, proti, 1960. gados attīstījās ļoti liela subkultūra, kas plaši izmantoja LSD tās patīkamo un izklaidējošo īpašību dēļ un lai veicinātu kreatīvo un garīgo domāšanu un nokļūtu citos apziņas stāvokļos. LSD, līdzās marihuānai un psilocibīna sēnēm, kļuva par vienu no iecienītākajām psihotropajām vielām hipiju vidū.
No 1940. gadu beigām līdz pat 1970. gadu vidum notika ļoti plaši LSD pētījumi un pārbaudes. 15 gadu laikā no 1950. gada LSD un citu halucinogēnu pētījumi tika aprakstīti vairāk kā 1000 zinātniskajās publikācijās, vairākos desmitos grāmatu, tika veiktas 6 starptautiskas sanāksmes un LSD tika uzrakstīts kā zāles vairāk kā 40 000 pacientu. LSD raksturīga ļoti minimāla toksicitāte. Lai šo vielu nāvējoši pārdozētu, ir nepieciešama simtiem un tūkstošiem reižu lielāka deva nekā standarta psihotropā deva. Līdz šim cilvēka nāve no LSD pārdozēšanas nav konstatēta.
1950. un 1960. gados pirms vielas masveida aizliegšanas to ļoti sekmīgi izmantoja psihoterapijā, alkoholisma ārstēšanā un sāpju mazināšanā. Vairāki 1950. gadu pētījumi norāda, ka LSD alkoholisma ārstēšanas efektivitāte ir 50%, kas ir salīdzinoši augsts rādītājs, piemēram, anonīmo alkoholiķu biedrībās alkoholisms tiek izārstēts 10% gadījumu.
Psilocibīna sēnes cilvēkiem ir zināmas jau kopš aizvēstures un tika attēlotas klinšu un alu zīmējumos. Tradicionālajās sabiedrībās maģiskās sēnes izmantoja reliģiskajos rituālos un dziedniecībā. Lieki piebilst, ka šamaņi visā pasaulē tās izmanto vēl šodien. Maģisko sēņu iedarbība ir saistīta ar uztveres robežu zudumu, kas rada tādas parādības kā radošās domāšanas spēju pastiprināšanos, apkārtējās vides pārveidojumus un vīzijas, laika un telpas izjūtas zudumu, pastiprinātu emocionalitāti, laimi, prieku un sajūsmu. Maģisko sēņu galvenā psihoaktīvā viela psilocibīns iedarbojas kā antidepresants, radot ilgstoši paliekošu ietekmi uz turpmāko dzīvi. Ir izpētīts, ka pietiek ar vienu lietošanas reizi, lai radītu paliekošas pozitīvas izmaiņas cilvēka garīguma līmenī un vispārēju dzīves labsajūtas uzlabošanos. Tas pats attiecas uz LSD. Pētījuma laikā tika izmantoti 36 pieaugušie vidējā vecumā ap 46 gadiem, kuri pirms tam sēnes nekad mūžā nebija lietojuši, bet kuriem bija kādas garīgas vai reliģiskas intereses. Viena trešdaļa pēc pētījuma sēņu efektus raksturoja kā garīgi vissvarīgāko brīdi viņu dzīvē, bet pārējās divas trešdaļas to raksturoja kā vienu no pieciem garīgi svarīgākiem notikumiem viņu dzīvē. Divus mēnešus pēc pētījuma 79% dalībnieku atzina vēl joprojām esošu paaugstinātu labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi, ko apstiprināja arī to tuvinieki. Viņi arī apstiprināja samazinātus vai pat izzudušus stresa un depresijas simptomus. 14 mēnešus pēc pētījuma 64% tā dalībnieku vēl joprojām juta paaugstinātu labsajūtu un apmierinātību ar dzīvi. Un visu to pašu var attiecināt uz LSD lietotājiem.
Psilobicīna sēnēm un LSD ir vienāda iedarbība, tikai LSD ir desmitreiz spēcīgāks. Pie tā nevar pierast, tas neizsauc paģiras. Kad zinātnieki sāka pētīt LSD ietekmi uz cilvēka smadzenēm, viņi LSD pieredzi neuzskatīja ne par ko vairāk, kā stresa izraisītu reakciju – veidu, kā smadzenes reaģē uz kaitīgu ķimikāliju. Tomēr, iepazīstoties tuvāk ar pacientu pieredžu pierakstiem, viņi neatrada nekādus pierādījumus, ka rastos stresa reakcijas. Tā vietā bija noteikta nepārtrauktība, kas gāja cauri katra pacienta seansam. Eksperimentu saturs šķita pārstāvam aizvien dziļāku un dziļāku zemapziņas līmeņu secīgu atvēršanos.
Pirmais līmenis ietver sevī vieglus īstermiņa atmiņas un laika uztveres traucējumus, kā arī loģiskās domāšanas un kultūras normu izjūtas samazināšanos, iztēles un radošās domāšanas paaugstināšanos. Vērojams uztveres spēju pieaugums: krāsas izskatās košākas, tiek vairāk izšķirti kontrasti un krāsu toņi, mūzika izklausās dzidrāka un dziļāka. Mazinās agresivitāte un dusmas. Cilvēkiem ir vieglāk runāt par savām problēmām, tiek saīsināts laiks, kas nepieciešams dažādu noviržu atrašanai un pat ārstēšanai. Var tikt atklātas un pārstrādātas tās traumatiskās atmiņas, kas indivīdiem nav devušas mieru gadiem; var izārstēt pat tādu nopietnu lietu kā šizofrēniju.
Tomēr jāatzīmē, ka LSD pieredzē tāpat kā šamaniskajā pieredzē ir iespējams „labais ceļš” un „sliktais ceļš”, vismaz kādiem 15% - 20% cilvēku ceļš būs slikts, jau pirmjā līmenī paaugstināsies nervozums, košākās krāsas uzdzīs nelabumu un dzidrākā mūzika liks nosvīst bailēs. Dezorientācija, savas individualitātes zaudēšana un izšķīšana visuma atomos ne visiem liekas burvīga pieredze, ko vērts atkārtot. Ja jau pirmajā līmenī parādās neadekvātas bailes, panika, nelabums un psihosomatiskas reakcijas, tad būtu labāk neturpināt. Sēnēm patīk ne jau kurš katrs, un to pašu var pilnībā attiecināt uz LSD. Ja ceturtajā līmenī kāds ieraudzīs dievu, tad man bail pat iedomāties, ar ko nāksies saskarties cilvēkam, kam jau savu spoguļattēlu bail zaudēt. Ja viņam vēl nebija šizofrēnijas, tad tagad būs ar garantiju.
Nākamais līmenis sāk parādīt vizualizācijas. Apkārtējās vides priekšmeti sāk kustēties, elpot. Aizverot acis, sāk parādīties krāsaini, divdimensionāli veidoli. Līdz ar smadzeņu dabisko uztveres robežu zudumu, bezgalīgi pieaug abstraktās domāšanas spējas. Domāšana kļūst neskaidra un neparasti filozofiska un retrospektīva. Emocijas saasinās: var parādīties spēcīga ekstāze vai bailes par mazbūtiskām lietām... Zūd agresivitāte un dusmas, bet parādās dziļa empātijas un prieka izjūta pret apkārtējo un citiem. Karloss Kastaneda apraksta, kā runājis ar suni, un tas viņam licies apbrīnojami saprātīgs, Kastaneda esot bijis pagodināts, ka suns ļāvis viņam ar to spēlēties, viss esot beidzies ar to, ka viņi – Kastaneda un suns, pilnīgā laimē un saskaņā čurājuši viens otram virsū, acīmredzot atrazdami šajā nodarbē kādu dziļāku, no citiem slēptu kosmisku jēgu. Cita pieredze stāsta, ka cilvēks guvis visaptverošu informāciju no apkārtnē augošajiem kaktusiem, kuri viņam tajā brīdī izskatījušies pēc pilnīgi normāliem „amigos”, tikai nez kāpēc zaļi.
Klīniskie izmeklējumi gan vairāk pievērsuši uzmanību tā sauktajai retrospekcijai, kad cilvēki it kā nokļūst atpakaļ agrā bērnībā vai pat dzemdē. Sākumā zinātnieki domāja, ka tās ir tikai iedomātas pieredzes, tomēr, pieaugot šo liecību daudzumam, viņi atskārta, ka tās embrioloģijas zināšanas, kādas atrodamas šajos aprakstos, bieži vien pārsniedz pacientu iespējas kaut ko tādu zināt. Pacienti rūpīgi aprakstīja mātes sirds skaņas, akustiskos fenomenus vēderplēves dobumā, specifiskas detaļas attiecībā uz asinscirkulāciju placentā un pat tādas, kas saistās ar notiekošajiem šūnu un bioloģiskajiem procesiem. Tāpat viņi aprakstīja tās nozīmīgās domas un sajūtas, kādas viņu mātei bijušas grūtniecības laikā, un notikumus, tādus kā fiziska trauma, ar ko viņa šai laikā saskārās. Šie apgalvojumi ir pārbaudīti, iztaujājot eksperimentā iesaistīto personu mātes un citus iesaistītos indivīdus.
Trešajā līmenī manāmas vizualizācijas arī ar atvērtām acīm. Apkārtējās vides priekšmeti sāk liekties un vīties. Kaleidoskopiski raksti un vizualizācijas veidojas uz sienām, cilvēku sejām utt. Vizualizācijas ar aizvērtām acīm kļūst trīsdimensionālas, sāk parādīties nelielas neabstraktas vizualizācijas kā augu un būtņu veidoli vai tekoši strauti. Parādās sinestēzija un maņu apjukums. Jūtami laika uztveres traucējumi, laiks sāk iziet no robežām, "bezgalības" brīži. Mazinās ķermeņa pārvietošanās spējas (mazinās griba pārvietoties un ir viegla dezorientācija telpā). Cilvēks būtībā zaudē individualitāti un spēj interpretēt sevi kā jebko uz šīs zemes. Piemēram, kāda sieviete pieņēma kāda aizvēsturiska sieviešu kārtas rāpuļa identitāti un sniedza bagātīgu aprakstu par sajūtām, kas tam sekoja, kā arī spēja precīzi aprakstīt šīs konkrētās rāpuļu sugas tēviņu seksuālās noslieces. Par visuzbudinošāko tika uzskatīts krāsotu zvīņu plankums galvas sānos, kas arī vēlāk izrādījās patiesība. Tāpat pacienti spēja piekļūt savu radinieku un senču apziņai. Viņi sniedza visnotaļ precīzus un korektus notikumu aprakstus, kas bija atgadījušies viņu senčiem gadu desmitus un pat gadu simtus atpakaļ. Vēl kādas citas pieredzes saistījās ar piekļūšanu rasu un kolektīvajām atmiņām.