Patiesība par Ādolfu Hitleru Pirmajā pasaules karā31

Hitleru ieskaitīja Vācijas armijas Bāvārijas 16.kājnieku rezerves pulkā, kas pēc sava komandiera Jūliusa Lista nāves tika iesaukts par Lista pulku. Brīvprātīgie saņēma pelēkzaļus formastērpus ar sarkanu vertikālo svītru uz bikšu staras, bet ķiveru vietā - ar pelēku kokvilnas audumu apšūtas cepures, kas tikai izskatījās kā no tērauda. Mācību nometnē pie Minhenes jaunos pulka karavīrus norūdīja, iedresēja soļošanā un šaušanā. Hitlers sūdzējās par garajiem pārgājieniem. Kādā vēstulē sava dzīvokļa saimnieka sievai Annai Popai viņš rakstīja: "Pirmās piecas dienas Lehdālenē bija grūtākās visā manā mūžā." Un viņš nebija vienīgais, kas sūdzējās. Jaunie rekrūši nebija gatavi frontes grūtībām.

Gatavojoties karam, Vācijai bija izdevies sapulcināt iespaidīgu karaspēku - aplēses liecina, 1914.gadā bija mobilizēti ap 5,4 miljoni cilvēku. Pēc tā sauktās 1914.gada jūlija krīzes, 1.augustā Vācija pieteica karu Krievijai, 3.augustā - Francijai, kuru iekarot devās cauri neitrālajai Beļģijai (slepkavojot beļģu civiliedzīvotājus un postot pilsētas un ciemus), un tādējādi karā iesaistīja arī abu valstu sabiedroto - Lielbritāniju. Rudenī rietumu fronte koncentrējās Beļģijas rietumdaļā - Rietumflandrijā pie Ziemeļjūras, no kurienes vācieši cerēja ātri iekarot Franciju. Par vienu no strātēģiski svarīgākajiem Rietumu frontes punktiem kļuva Ipra. Sīvās cīņas pie GelufeltAas 1914.gada oktobrī kļuva par jauno vācu rekrūšu ugunskristībām.

Oktobra pirmajā pusē pa dubļainiem ceļiem Bavārijas 16.kājnieku rezerves pulks tuvojās frontes līnijai un saņēma uzdevumu ieņemt ciemu, kurā bija nostiprinājušies briti. Jauniesauktie vācu kareivji uz kauju nebija mudināmi, turklāt iedrošināja arī vēsts, ka britiem sāk trūkt munīcijas un spēka pēc iepriekšējo nedēļu cīņām. Kauja sākās 29.oktobra agrā rītā, un pirmās minūtes atklāja biedējošāku ainu, nekā sākotnēji šķita. Stāvot aci pret aci ar britu armijas karavīriem, pulka vīru svaigie spēki tomēr bija vājāki nekā nogurušo pretinieku. Jauniesaukto treniņi ilga tikai desmit nedēļu, viņu kaujas pieredze - nulle, bet galvā pelēkas kokvilnas cepures pretim britu ķiverēm. Turklāt izrādījās, ka daudzi vācu puiši nemāk rīkoties ar piesķirtajām šautenēm, jo bija apmācīti ar vecākiem modeļiem. Miglainajā rītā redzamība bija mazāka par 40 metriem, tomēr jaunie karavīri drosmīgi tika pāri gan pirmajam šokam, gan tuvākajai britu ierakumu līnijai. Vēloties pēc iespējas ātrāk doties uz priekšu, pulka 1.rota, kurā ietilpa Hitlers, aizmirsa pārbaudīt, vai ierakumi ir tukši. Jau pēc mirkļa viņi nonāca ielenkumā, un briti atklāja uguni uz vāciešiem gan no priekšas, gan aizmugures. Un brīdī, kad šķita, sliktāk vairs nevar būt, viņus sāka apšaudīt arī savējie, jo bija noturējuši pelēkās kokvilnas cepures par britu ķiverēm. Tikai pēc tam, kad britiem izbeidzās munīcija, Hitleram un pārējiem, kas palikuši dzīvi, izdevās atgriezties pie savējiem. Kopumā katastrofāli neveiksmīgajā trīs dienu uzbrukumā izdzīvoja tikai 725 karavīri no aptuveni 3000 vīru lielā Lista pulka. Vācu armija divas reizes - 1914.gada novembra sākumā un pēc tam 1915.gada aprīlī, centās ieņemt Ipru, bet tā arī britu pretsparu nesalauza. Sākās nežēlīgs ierakumu karš teju gada garumā.

Paša Hitlera vēstulēs un vēlāk jau Trešā reiha propagandas mašinērijā pēc 1933.gada Gelufeltas kauja ieguva pavisam citu raksturu: lodes spindzēja gar "drosmīgā kareivja" Hitlera galvu, kad viņš bezbailīgi cīnījās ar britiem...                  "Mēs iztīrījām ierakumus. Daudzi ienaidnieki izkāpa ar paceltām rokām. Tos, kuri negribēja padoties, mēs likvidējām uz vietas," Hitlers aprakstīja 1.rotas varonību vēstulē kādam paziņam Minhenē. Savā autobiogrāfijā vēlāk Trešā reiha vadonis rakstīja, ka bija vienīgais no rotas, kuram izdevās palikt dzīvam. Tas neatbilst patiesībai, ko apliecina pulka kara žurnāls Bavārijas arhīvā. Gelufeltas kauja ir vienīgā, kurā Hitlers reāli cīnījās frontes priekšējās rindās. 1914.gada 9.novembrī kareivi pārcēla uz pulka štābu frontes aizmugurē. Tādējādi viņš patiesībā tikai 11 dienas sabija pirmajās līnijās: pilnīgi pretēji tam, kas rakstīts vēstures grāmatās līdz šim. Kāpēc pieņemts lēmums par pārcelšanu, nav zināms. 

Hitlers kļuva par pulka ziņnesi - kurjeru, kas pārnēsāja ziņojumus starp pulka štābu un bataljonu štābiem. Vēlāk, veidojot "īsto" kara vēsturi, nacionālsociālisti šo faktu nevarēja noklusēt, tāpēc izmantoja stereotipu, ka ziņneša darbs ir ļoti bīstams. Tādējādi Hitleram uzticētais kļuva par bīstamāko visā pulkā. Kamēr frontē karavīrs patverties ierakumos, jaunajam ziņnesim nemitīgi vajadzēja riskēt ar dzīvību.

"Hitlers bija viens no drosmīgākajiem karavīriem. Būdams ziņnesis, viņš spītējot lodēm, nodrošināja sakarus starp virsniekiem," rakstīts kādā 1935.gada izdotā vācu bērnu grāmatā. Taču nacisti ne ar pušplēstu vārdu nepieminēja, ka patiesībā ziņnesis Ādolfs Hitlers nodrošināja sakarus starp štābiem, kas atradās frontes aizmugurē. Vēsturnieka Tomasa Vēbera izpētītie pulka dokumenti liecina, ka Hitlers tikai dažas reizes bijis par 5-10 kilometriem tuvāk frontes līnijai. Ceturtdaļa Hitlera pulka kareivju no kara tā arī neatgriezās, savukārt izdzīvojušo ziņnešu skaits sasniedza 100 procentu, liecina vēsturnieka pētījumi. Salīdzinājumā ar frontes karavīru ikdienu ziņnešu darbs bija kā atvaļinājums. Brīvajos brīžos viņi lasīja grāmatas, spēlēja spēles vai vienkārši vaļojās.

Nerunīgs savrupnieks. Tā Hitleru atceras viņa karabiedri, un ne bez pamata. Kad pārējie devās uz krogu, Hitlers sēdēja ārā un spēlējās ar suni vai kaut ko zīmēja. Hitlers labprātāk zīmēa, nekā meta rokasgranātas. Īpaši viņam patika attēlot ēkas un ainavas (attēlos daži no Hitlera zīmējumiem). Dažkārt viņš atdeva zīmējumus saviem karabiedriem, kas tos izmantoja kā skatu kartītes. Hitlera bijušais komandieris Karls Liperts stāstīja, ka jaunais ziņnesis esot bijis īsts grāmatu tārps: "Kolīdz štābā bija mierīgāka diena, tā Ādolfs Hitlers ņēma grāmatu un lasīja. Īpaši viņam patika grāmatas par Austrijas un Vācijas vēsturi. Hitlers bija savrupnieks, kuram bija grūti atrast draugus. Dienestā paziņu loks bija ierobežots, un par viņa labāko draugu kļuva britu "dezertieris" - kāds štābam pieklīdis suns. Hitlers savu četrkājaino draugu nosauca par Fuksīti (Fuchsl - lapsiņa). Lai gan Hitlers lielāko daļu brīvā laika un enerģijas veltīja šī terjera apmācīšanai, viņš sadraudzējās ar diviem ziņnešiem - Ernstu Šmitu un Antonu Bahmanu. Taču karabiedri viņu bieži kaitināja. Piemēram, viņi jokoja, ka Hitlers atšķirībā no pārējiem nemākot atgriezt konservu kārbu ar durkli un tāpēc nomiršot badā, ja tikšot ieslodzīts krievu konservu fabrikā.

Par apstiprinājumu ziņneša Hitlera drosmei Vācijas nacionālsociālistu propaganda izvēlējās vienu konkrētu gadījumu, jo cita vienkārši nebija. Proti, drīz pēc tam, kad Hitleru pārcēla ziņneša amatā, viņš izglāba kāda virsnieka dzīvību. 1932.gadā bijušā pulka adjutanta Georga Eihelsdērfera rakstītais ziņojums šo notikumu atspoguļo šādi: Lista pulkam 1914.gada novembra vidū vajadzēja ieņemt kādu mežu pie Mesinas pilsētas Beļģijā, kur bija nocietinājies pretinieks. Hitlers un viņa karabiedrs Antons Bahmans pēkšņi pamanīja, ka pulka jaunais komandieris virsleitnants Filips Engelharts ir pametis slēptuvi mežmalā. Franči uzreiz ieraudzīja jauno virsnieku un atklāja uguni uz viņu. Ne mirkli nevilcinoties, Hitlers un Bahmans ar saviem ķermeņiem aizsedza Engelhartu. Lista pulka dokumenti arhīvā liecina, ka Hitlers patiesi piedalījies virsnieka glābšanā, bet tas arī ir vienīgais, kas atbilst realitātei. Šis notikums pieminēts 1915.gada beigās sastādītajā atskaitē, un tajā teikts: virsnieka glābēji bijuši četri ziņneši, tostarp Hitlers un Bahmans. Tiesa, Engelhartu neviens tieši neapšaudīja. Virsleitnantu satrauca netālu atskanējušie šāvieni, tāpēc ziņneši viņu nogādāja drošībā. Par to visiem četriem kareivjiem piešķirts otrās pakāpes Dzelzs krusts. "Tā bija laimīgākā diena manā mūžā," par apbalvojuma piešķiršanu vēlāk rakstīja Hitlers.

Ādolfs Hitlers bija ļoti laimīgs, kad 1918.gada 4.augustā saņēma savu otro Dzelzs krustu - šoreiz tas bija pirmās pakāpes apbalvojums. Šī medaļa bija augstākā atzinība, kadu viņš varēja saņemt savā jefreitora dienesta pakāpē. Dzelzs krusts - otrās un pirmās pakāpes - bija Hitlera vienīgais militārais apbalvojums, kad viņš Vācijā nāca pie varas. Taču tā saņemšanas vēsturi labāk bija noklusēt. Apbalvošanai viņu ieteica ebreju virsnieks Hugo Gūtmans. Virsnieks pamatoja savu ieteikumu ar Hitlera varonību, kādu tas izrādījis, nogadājot kādu ziņojumu frontē. Nacionālsociālistu vadonis vēlāk savā autobiogrāfijā nepieminēja Gūtmana lomu Dzelzs krusta piešķiršanā. Kad 1939.gadā sākās karš, šis atvaļinātais virsnieks kopā ar ģimeni aizbēga uz ASV.

Pēc samērā mierīga gada frontē cīņas 1916.gadā atkal kļuva asiņainākas. Kritušo skaits abās pusēs strauji palielinājās, jo briti 1.jūlijā sāka uzbrukumu Sommas upes ielejā Ziemeļfrancijā. Frontē pie Sommas 16.kājnieku rezerves pulks ieradās septembrī. Kaujas norisinājās jau vairāk nekā trīs mēnešus, un no šāviņu izrautajām bedrēm nāca nepanesama smaka. Tās bija pilnas ar ūdenī peldošiem līķiem - tur smirdēja pūstoša gaļa. 

Sommas frontes piektajā dienā Hitlers un pārējie ziņneši sēdēja drošībā savā patvertnē, kad pēkšņi atskanēja apdullinošs troksnis. Nākamajā mirklī sākās neidomājams haoss. Ievainotie vācu karavīri sāpēs kliedza un izmisīgi centās kaut ko saskatīt biezajos dūmos. Pie patversmes ieejas bija sprāgusi  artilērijas granāta. Starp ievainotajiem bija arī ziņnesis Hitlers, kam šķemba trāpīja gurnā. Viņu tūliņ pat nogādāja lazaretē. Pulka ierindā Hitlers atgriezās tikai pēc diviem mēnešiem, tādēļ nepiedzīvoja asinspirti Sommas upes ielejā, kur gāja bojā vairāk nekā miljons karavīru. Vēstures grāmatās, kas tapa pēc nacionālsociālistu pasūtījuma, šis fakts ir sagrozīts: Hitleram šķemba trāpīja sejā, atrodoties frontes krustugunīs, kad viņš "nedēļām ilgi dzīvoja nepārtrauktā artilērijas apšaudē".