Interesanti, ka lielais vairums vēsturnieku izvairās pētīt latviešu tautas vēsturi un runā par latviešu tautu kā par nesen veidojošos organismu. Bet kā gan var izskaidrot faktu, ka daudzas ciltis, kas runājušas valodās, kas līdzīgas latviešu valodai, jau sen kā ir izmirušas vai asimilitētas? Vai tiešām tas ir raksturīgi jaunai, nesen dzimušai tautai? Man nav saprotams fakts, ka vēsturnieki neņem vērā valodnieku pētījumus pasaules vēstures kontekstā, ignorē topogrāfiskos nosaukumus un paļaujas tikai uz izrakumos gūtām liecībām, un pat tad ne vienmēr pareizi tos traktē.
Patiešām senie kurši8
117
1
Tātad par baltu tautām. Salīdzināsim tās ar koku, no kura aug zari. Šiem zariem ir kopējs stumbrs, kopēja vēsture, tātad šīm tautām ir kopēja izcelsme. Tās runā līdzīgās valodās, bet dzīvo dažādās vietās, tām ir dažādi kaimiņi, dažāda vide, kas ietekmē turpmāko attīstību un tālāku atvirzīšanos no „stubmra”. Un šo zaru ir daudz, tie aizņem lielu teritoriju, no Atlantijas okeāna līdz Klusajam un no Vidusjūras līdz ziemeļu galējam punktam. Ja tic valodniekiem, tad baltu tautu valdodas ietekme ir novērojama gan Amerikā, gan Brazīlijā, gan Ekvadorā, kas, iespējams, liecina par seno baltu kuģošanas prasmēm un navigācijas zināšanām. Pie pirmbaltu etnosa piederēja hetu, sembu, etrusku, umbru, feniķiešu, kanaāniešu, frīģiešu, trāķiešu, daku un pelasgu tautas dienvidos, kā arī prūšu, venedu, zamu, žemaišu, zemgaļu, kuršu (heruļu), ukru, obru, latgaļu un galindu tautas ziemeļos.
Ja runājam par valodnieku argumentiem tieši par seno kuršu vēsturi, tad viņi liecina par plašām teritorijām Eiropā, kur atrodami prūšu un kuršu tautām raksturīgie dubultlīdzskaņus saturošie hidronīmi - Beļģijā – Sennas upe, Austrijā – Inna un Ille, Šveicē – Emme un Zimme, bet Francijā – Vjenna un Garonna. Šeit jau pirmās tūkstošgades pr.m.ē. sākumā aizsākās baltu sajaukšanās un jaunā gallu etnosa veidošanās. Jau 7. gs. pr.m.ē. gallu etnoss piepilda Ronas, Mosas un Sennas augšteces, Mainas un Mozeles baseinus, kā arī Donavas un Tiras (Reinas) augšteces. Kur jauna tauta, tur vecajai vairs nav vietas, un no šiem rajoniem baltiem nākas aiziet.
Reklāma
Ziemeļos, tagadējās Igaunijas, Somijas, Latvijas un Lietuvas teritorijās, vēl joprojām stipras un varenas ir pārējās ziemeļu grupas baltu tautas, kas aktīvi pretojas gallu ekspansijai, šo tautu aizsegā savācas prūšu-kuršu tautu atliekas un tiek izveidota Prūsija. Tā mobilizējas pret gallu spiedienu un kļūst par kareivīgu un spītīgu etnosu, jo sargā lielo ziemeļbaltu zemi aiz sevis. Šī ziemeļbaltu zeme stiepjas no Baltijas jūras līdz Urāliem, tās sastāvā ir ukri, obri, latgaļi, zemgaļi, galindi un žemaiši. Šī baltu tautu savienība nav militāra, tai ir garīga valdība, to pārvalda Prūsijas krīvu krīvs. Baltu tautas nekad nav veidojušas agresīvas militāras impērijas, bet to starpā ir pastāvējusi kopīgas rīcības koordinācija, savstarpēja palīdzība un atbalsts. Tā, piemēram, feniķiešu un etrusku sadarbība pūniešu karos vai kuršu došanās uz dienvidiem, lai atbalstītu trāķiešus un dakus. Tie, protams, nav stihiski notikumi, bet ir brāļu tautu sadarbība.
Kurši sāka sirot jūrās jau pirms Kristus dzimšanas. Viņiem bija apmetnes Dānijas salās un Smolandē. Šī cilts veikusi arī citus tālus karagājienus gan līdz Melnajai jūrai, gan Spānijai. Tad, 107.gadā, notiek kāds vēsturniekiem nezināms lūzums, kas liek kuršiem jeb heruļiem, kā viņus tolaik sauca, atkāpties dziļāk Eiropas kontinentā un apmesties blakus trāķiešiem un dakiem. 3.gadsimtā rodamas ziņas par to, ka heruļi dzīvo pie Melnās jūras un laiku pa laikam izdara iebrukumus Romas impērijas zemēs, kas kādreiz piederēja baltiem. Nez, varbūt viņi gribēja šīs zemes atkarot? 4. gs. gotu ķēniņš Hermanrihs iesaista heruļus savas impērijas izveidē no Melnās jūras līdz Baltijas jūrai un Urāliem. Kad gotu valsts sabrūk, senie kurši izklīst pa visu Eiropu, pie reizes izmantojot iespēju piedalīties Romas sagrāvē ķēniņa Odoakra vadībā 476.gadā. Jā, Romas impēriju gāza baltu karaspēks. Nu, ne jau latvieši šī laika izpratnē, bet tā laika baltu tautu grupas.
Autors: Foto: Eon Images
6. gs. sākumā heruļi valda Donavas lejtecē. Langobardi (viena no mežonīgākajām un nežēlīgākajām ģermāņu ciltīm) viņiem maksā meslus. Tomēr kādā liktenīgā sadursmē ar langobardiem viņi piedzīvo smagu sakāvi, pamet Donavas baseinu un dodas uz ziemeļiem. Vēsturnieki uzskata, ka daļa heruļu caur tagadējo Vāciju devās savas senās dzimtenes virzienā, citi nonāca Lietuvā. Vairāku gadsimtu gaitā, balstot nomāktās brāļu tautas trāķiešus un dakus, heruļi ir sakusuši ar tām, un pēc šīs traģiskās sakāves viņi saucas par verliem. Viena viņu apmetne Verla tiek dibināta uz ziemeļiem no Harca kalniem pie Ilzes upītes ietekas Okerē, otra – tuvāk senajai dzimtenei – variņu jeb Varnovas obru zemē – Verle Varnovas krastā, kur verli savu identitāti saglabā līdz pat 16. gs. Vēsturnieks Rūtenbergs apliecina, ka Laciusa tulkotās Tēvreizes teksts verlu valodā bijis ļoti tuvs latviešu un lietuviešu tekstiem.
Reklāma
Pirms ienākšanas tagadējās Latvijas teritorijā heruļi dzīvoja dienvidos no Piemares, starp Oderu un Vislu. Heruļu piederību baltiem apliecina daudzie baltu cilmes vietvārdi visai plašā apgabalā līdz pat Berlīnei, kā arī Rīgenes salā. Bez heruļiem šajā apgabalā vēl dzīvoja rugiji, vilči (salīdziniet: Vilce Jelgavas rajonā), lutiči u.c. Nonākuši Kurzemē, tie pieņēma kuršu vārdu pēc vietas nosaukuma. Galu galā kuršu apdzīvotās zemes izvietojās mūsdienu Latvijas un Lietuvas rietumu daļā gar Baltijas jūru. Uzskata, ka viņu kultūras centrs atradies Lietuvas ZR stūrī. Kuršu valoda visvairāk atšķīrās no citām Latvijas cilšu valodām un vairāk laikam līdzinājās senprūšu valodai (jo tie bija heruļi). Ļoti iespējams, ka viņi centās dabūt atpakaļ sev kādreiz piederējušās Dānijas salas, jo ļoti aktīvi attīstīja savu kuģniecību, kas tiem Eiropas vidienē noderēja tikai kuģošanai pa upēm. Kādā vecā Dānijas baznīcā no 9.-13.gadsimta pat saglabājies uzraksts, kas liecina par aktīvu kuršu darbību vikingu zemē - „Dievs, sargi mūs no mēra, uguns un kuršiem!”.
Ap 750.gadu kuršu flotē jau ir vairāki simti kuģu. Kurši sniedza jūtamu atbalstu zviedru karalim Sigurdam Ringam Brovallas jūras kaujā. Sākot ar IX gs. daudzkārt pieminētas kuršu kaujas ar dāņu vikingiem, tiesa gan, tikai tāpēc, ka no tā laika saglabājušies rakstveida pieminekļi. Tas nebūt nenozīmē, ka pirms tam kauju nebija. Kuršu sabiedrība bija visai militarizēta. Apbedījumos liela nozīme ir ieročiem. Kurzemes teritorijā uzieti vairāk kā 120 divasmeņu zobeni, no 50 Latvijā zināmajām X-XIII gs. āvu atradumu vietām 30 atrodas Kurzemē. Neliels piekariņu īpatsvars. Plaši izplatīti bijuši bronzas un dzintara cirvīši. Starp Vilkmuižas ezerā trastajām senlietām bieži sastopami āvas cirvīši, kuri, iespējams, saistāmi ar zēnu un pusaudžu apmācību tiem vingrinoties karamākslā. Mutvārdu liecības gan stāsta, ka kuršu karavīri esot vairāk lietojuši mačetēm līdzīgus vienasmeņa zobenus, kā arī īsos šķēpus, ko ādas makstī esot nesuši sev līdz kādus 24-28. Bet tas, ka tie nav atrasti, varbūt saistāms ar apbedījuma veida maiņu.
Līdz X gs. kuršiem bija raksturīgi skeletapbedījumi. Tomēr laiks ap 600.-700.g. bija bagāts ar kariem un nemieriem, kas saistīti ar skandināvu mēģinājumiem nostiprināties kuršu zemēs, tāpēc laikā no X-XI gs. skandināvu ietekmē skeletkapus pamazām nomainīja ugunskapi ar kremāciju. Teritoriāli ugunskapi ziemeļu virzienā sasniedza Dundagu. 650.g. sveņņi un gotlandieši nodibināja koloniju pie Grobiņas (pie Liepājas), kas pastāvēja līdz 9.gadsimtam. Kuršu kremācijas tradīcijas kļuva tik noturīgas, ka vēl pat XV gs. franču bruņinieks Žilbērs de Lanuā savās ceļojumu piezīmēs norādīja uz šādu noturīgu kuršu pagānu tradīciju.
Reklāma
I un II gadu tūkstoša mijā kurši parādās ziemeļu hronikās saistībā ar militārām akcijām. Viņus sauc visai dažādi: Bremenes–Hamburgas arhibīskaps Rimberts, rakstot par 854.g., viņus dēvē par Chori, Brēmenes Ādams savā nozīmīgākajā darbā „Hamburgas bīskapijas vēsture” sauca par Chori, Indriķa hronikā 1220.gados – Curones, XIII gs. beigu „Atskaņu hronikā” – Kuren, bet XV gs. sakumā Lanuā piezīmēs – Corres. Brēmenes Ādams (mir. ~1080.gadu) pielikumā Gesta Hammaburgensis ecclesiae pontificum attēlojis kuršus kā mežonīgus un stūrgalvīgus pagānus.
Pirmais plašākais un vēsturiski ticamākais pieraksts par Austrumbaltijas iedzīvotāju militārajām aktivitātēm Zviedrijas un Dānijas ūdeņos attecināms uz 1170.gadu, kad dāņu flote devās meklēt Baltijas jūrā pirātus un sastapās ar tiem pie Jarnolkas Zviedrijas Ēlandes salā. Te divas dienas ar mainīgām sekmēm norisinājās kauja, līdz „barbaru” pirāti tikuši iznīcināti līdz pēdējam vīram. Par šo kauju vēsta Saksis Gramatiķis un Knitlingu sāga, taču nav vienisprātis, vai pirāti bija kurši un igauņi vai arī tikai kurši.
Tev patiks šie raksti
