Pasaules pētnieki, kuri pazuda bez pēdām3

Britu kartogrāfs un jūrasbraucējs Henrijs Hadsons (1565 - 1611)

Britu jūrasbraucējs Henrijs Hadsons 1610.gadā izvēloties apkalpes locekļus savai kārtējai ekspedīcijai, pieņem liktenīgu lēmumu. Pēdējā brīdī viņš nolemj, ka par divdesmit ceturto apkalpes locekli kļūs bēdīgi slavenais ķildnieks Henrijs Grīns. Ekspedīcijas kuģis "Discovery" dodas ziemeļu virzienā uz Arktiku, kas ir liels, balts plankums tālaika pasaules kartē. Mācītie vīri aizrautīgi runā par kontinentu ar patīkamu klimatu, kas droši vien slēpjoties aiz ledus masām, turklāt tur noteikti esot kāds ceļš uz austrumiem. Hadsons ir stingri nolēmis atrast šo ceļu. Jau iepriekšējās ekspedīcijās uzņēmīgais vīrs ir aizbraucis tālāk uz ziemeļiem nekā citi pirms viņa. 1607.gadā viņš atklāja Jana Majena salu, nākamajā gadā šķērsoja Barenca jūru gandrīz līdz Novaja Zemļai, bet vēl pēc gada Ziemeļamerikas austrumu krastā atrada grīvu, kas mūsdienās par godu viņam nes Hudzonas vārdu. Ceļā vēl nav pagājis ne mēnesis, kad Grīns jau ir sakāvies ar kuģa "Discovery" ārstu. Lai gan viss norāda, ka vainīgs ir Grīns, Hadsons nostājas viņa pusē. Stūrmanis Roberts Džūets apsūdz Hadsonu, ka viņš liekot Grīnam izspiegot apkalpi, un saniknotais ekspedīcijas vadītājs piedraud izsēdināt Džūetu krastā. Arktikas apgabalos tas ir līdzvērtīgi nāves spriedumam. Šie vārdi tā arī paliek tika draudi, taču nemiera sēkla ir iesēta. Spriedze pieaug, kad "Discovery" sasniedz ledus pilnos un miglainos ūdeņus Grenlandes dienvidos. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast izbraucamu ceļu apkalpe sāk apšaubīt Hadsona navigācijas spējas. Džūets atklāti kritizē vadītāju. Pēc pārziemošanas Hudzona līcī pārtikas krājumi ir beigušies, un apkalpe sadumpojas Džūeta un Grīna vadībā. Pēdējai tagad ir kļuvis par galveno dumpja kūdītāju. Nemiernieki pieprasa, lai kuģis dotos uz māju pusi, citādi Hadsonam klāsies plāni. Kapteinis atsakās. Aukstā 1611.gada jūnija rītā Hadsonu, viņa dēlu un grupu ekspedīcijas vadītājam lojālu vīru iesēdina laivā, bet "Discovery" aizkuģo. Mazais pulciņš laivā pazūd bez vēsts. Iespējams, vīri sasniedza zemi, bet droši vien drīz gāja bojā no bada un aukstuma skarbajā klimatā.

Francijas karaflotes virsnieks Žans Fransuā Laperūzs (1741 - 1788?)

1784.gadā Žans Fransuā Laperūzs no Francijas karaļa Luija XVI saņem mūža lielāko uzdevumu: četru gadu laikā apbraukt apkārt zemeslodei. Francijas karaflotes virsniekam ir sakrāta pieredze tālos jūrasbraucienos, kuros viņš piedalījies 1764. - 1778.gadā. Dažus gadus pirms Laperūza ceļojuma apkārt pasaulei britu jūrasbraucējs Džeimss Kuks ir izpētījis lielu daļu dienvidu puslodes. Laperūza uzdevums ir turpināt viņa iesākto un izpētīt vēl nepazīstamās Klusā okeāna daļas. Pēc divarpus gadu piedzīvojumiem jūrā Laperūzs sasniedz britu koloniju Botani līcī Austrālijā - mūsdienās pazīstamu kā Sidneju. Lai gan abas valstis karo viena pret otru, briti palīdz frančiem ar remontdarbiem, pārtiku un svarīgu informāciju. 1788.gada 10.martā britu kuģa kapteinis Hanters noskatās, kā Laperūza ekspedīcijas kuģi "L'Astrolabe" un "La Boussole" atstāj ostu. Viņš droši vien ir pēdējais eiropietis, kurš redzējis šo ekspedīciju dzīvu. 1826.gadā kāds cits britu kuģa kapteinis piestāj Vanikoro salā, kur salinieki viņam pastāsta par kaujām ar avarējušā kuģa jūrniekiem, domājams, Laperūza vīriem. Salas iedzīvotāji arī atklāj, ka izdzīvojušie no vraka atlūzām uzbūvējuši plostu. Tātad Laperūzs, visticamāk, krita kaujā vai nogrima ar plostu.

Vācu botāniķis amatieris Ludvigs Leiharts (1813 - 1848?)

Brisbenā daudzi cilvēki Ludvigu Leihartu neuztver nopietni. Ar savām noskrandušajām drēbēm un garo bārdu vācietis drīzāk izskatās pēc klaidoņa. Skeptiķi, galvu grozīdami, noraida viņa ideju, ka Austrālijas neizpētītā vidiene slēpjot zaļojošus apgabalus. Viņi sausi konstatē: Leiharts ir tik neveikls, ka spētu apmaldīties pats savā ielā. Taču avīzes vācieti cildina kā varoni. Kopš 1841.gada viņš ir pētījis Austrāliju - apceļojis kalnus starp Ņūkāslu un Brisbenu, šķērsojis kontinenta ziemeļaustrumu daļu no Brisbenas līdz Darvinas apkaimei. 1847.gada beigās viņam ir izdevies sapulcināt dalībniekus vēl vienai, savai līdz šim ambiciozākajai ekspedīcijai pāri kontinentam. Ļaudis, kas pazīst vietējos laikapstākļus nespēj noticēt savām ausīm. Austrālijā ir pats karstākais gadalaiks, un, ja vīrus nenogalinās iedzimtie vai bīstami dzīvnieki, to izdarīs karstums. Tomēr Leiharts ar deviņiem vīriem, milzum daudz pārtikas un simtiem aitu un kazu dodas ceļā. 1848.gada aprīlī viņi pazūd bez pēdām. 1900.gadā tuksnesī tika uziets Leiharta ieroča fragments, tomēr viņa un pārējo deviņu vīru liktenis paliek noslēpumā tīts.

Alpīnists-amatieris Endrjū Ērvins un viņa ceļabiedrs Džordžs Melorijs

"Jo tas tur ir." Tik kodolīgi britu alpīnists Džordžs Melorijs (attēlā pa labi) 1923.gadā atbild uz žurnālistu jautājumu, kāpēc viņš ir nolēmis uzkāpt Everestā. Nākamajā gadā britu alpīnistu ekspedīcija mēģina to izdarīt. 8.jūnija rītā Melorijs un viņa biedrs, nepieredzējušais Endrjū Ērvins, atstājuši pārējos ekspedīcijas dalībniekus zemāk uz kalna, ir vieni paši pavadījuši nakti 8200 metru augstumā. 22 gadus vecajam Ērvinam nav daudz pieredzes kāpšanā Himalaju augstumos, tāpēc šķiet savādi, kādēl tieši viņš izvēlēts par ceļabiedru gājienam Everesta virsotnē. Taču šim jauneklim ir nesalaužams gribasspēks un īpašas prasmes remontēt skābekļa aparātus, kas retajā gaisā ir svarīgi dzīvībai. Abi alpīnisti atkausē savus sasalušos ādas zābakus un uzvelk biezas kokvilnas virsdrēbes. Paēduši brokastis - ceptas sardīnes -, viņi dodas ceļā. Pulksten 12:50 tās pašas dienas pēcpusdienā ekspedīcijas ģeologs redz divus punktiņus, kas dodas aizvien augstāk kalnā. Abi vīri ir ceļā augšup pa kalna kori tieši pirms pēdējā kāpiena uz virsotni, taču pazūd no ģeologa skata, ieiedami mākoni. Neviens viņus vairs nesatiek dzīvus. 1999.gadā kāda ekspedīcija atrod Melorija sastingušo līķi tikai 680 metru no virsotnes. Kājas traumas norāda, ka viņš ir kritis, un virve viņam ap vidu ir sadriskāta. Melorijs un Ērvins droši vien ir pakrituši un nogāzušies nāvē. Ērvina līķis tā arī nav atrasts. Ja to uzietu, varbūt rastos iespēja uzzināt, vai abi vīri sasniedza virsotni, 29 gadus pirms to izdarīja jaunzēlandietis Edmunds Hilarijs. Ērvins nesa ekspedīcijas fotoaparātu, un, ja tas nav sadauzīts kritienā, tad kalna ledainais aukstums varētu būt saglabājis iespējamo fotogrāfiju, kurā Ērvins un Melorijs redzami virsotnē.

Britu virsnieks, ceļotājs-pētnieks un mistiķis Pērsijs Herisons Fosets (1867 - 1925?)

Kad kuģis "Vauban" kādā aukstā 1925.gada janvāra dienā atstāj Hobokenu Ņūdžersijā, Lielbritānijas armijas artilērijas spēku virsnieks Pērsijs Herisons Fosets drūmi raugās uz skaļi klaigājošajiem žurnālistiem piestātnē. Britu ceļotājs necieš žurnālistus. Tomēr viņš zina, ka pateicoties pasaules preses interesei, ir saņēmis dāsnus ziedojumus, tostarp arī miljardiera Rokfellera dēla naudu savām ekspedīcijām uz Dienvidameriku. 1904. - 1924. gadā Fosets vadīja septiņas ekspedīcijas uz šo kontinentu, kartografēja un pētīja Brazīlijas un Bolīvijas teritoriju. Tagad Fosets atkal var doties uz Brazīlijas lietusmežiem, lai meklētu mistisku pilsētu, ko viņš dēvē par zudušo Z pilsētu (Lost City of Z). Indiāņu nostāsti vēsta, ka reiz pastāvējusi pilsēta ar platiem bulvāriem un dārgakmeņiem pilniem dārgumu kambariem, kur valdnieki varējuši atļauties ik rītu savu miesu ieziest ar īpašu zelta vielu. Taču galvenais: mistiķis Fosets gadiem ir pētījis senus dokumentus, leģendas un dažādu mistiķu un ezoteriķu stāstus un ir pārliecināts, ka šajā pilsētā atrodamas durvis uz citu dimensiju. (Rakstnieks Arturs Konans Doils, Foseta draugs, no viņa esot aizguvis ideju romānam "Zudusī pasaule". Izmantojot divdesmit gados uzkrāto pieredzi, Fosets kļuvis par ekspertu izdzīvošanā Amazones džungļos. Apģērbs ir viegls, bagāža minimāla, un katrs rūpējas par sevi. Pieredzējušais ceļotājs nicina vājos. Kad vienā no iepriekšējām ekspedīcijām kāds tās dalībnieks sabruka, Fosets skarbi nošņācās: "Jūs nevarat atļauties būt noguruši." 1925.gadā mistiskās pilsētas Z meklējumos dodas tikai viņš pats, Foseta vecākais dēls Džeks un dēla draugs Reilijs Rimels. Pēc pusotra mēneša trīs vīri sasniedz pēdējo "civilizēto" vietu, kur ir telegrāfs, - Bakariri Post. Tur viņi pārlaiž lietus periodu un dodas tālāk džungļos. Ar draudzīgu iezemiešu palīdzību Fosets sūta ziņas atpakaļ uz ciemu. No turienes telegrammas izsūta pa visu pasauli, kas ar aizturētu elpu seko ekspedīcijas piedzīvojumiem. Maija beigās Foseta sieva Nina saņem pēdējo ziņu: "Tev nav jābaidās no izgāšanās!" Pēc tam seko klusums. Vēlāk gandrīz simt vīru zaudē dzīvību meklējot Fosetu. Tika izteiktas visdažādākās versijas par viņa likteni - ceļotāju esot apēduši plēsīgi zvēri, nogalinājuši indiāņi, varbūt viņu piemeklējis atmiņas zudums. Foseta zīmotni un kompasu atrada pie kādas indiāņu cilts, taču viņa liktenis ir dziļā noslēpumā tīts.

Amerikāņu rakstnieks un piedzīvojumu meklētājs Ričards Helibērtons (1900 - 1939?)

Ričards Helibērtons atkal un atkal pārsteidz pasauli. Bez iepriekšējas pieredzes viņš ir uzkāpis Materhorna kalnā, izpeldējis cauri Panamas kanālam un aplidojis apkārt zemeslodei divplāksnī. Vairākos no saviem ceļojumiem Helibērtons iebaro avīzēm baumas par savu nāvi, un mēdiji tās kāri aprij. Kad 1939.gadā Sanfrancisko kļūst par mājvietu pasaules izstādei "Golden Gate International Exposition", Helibērtons nolemj turp aizburāt pāri Klusajam okeānam. Ķīnā Helibērtons liek uzbūvēt džonku (tradicionāls ķīniešu un japāņu burukuģis) "Sea Dragon" un uzņem tajā daudzus turīgus viesus, kas samaksā prāvas naudas summas. Taču kuģis ir tik slikti konstruēts, ka jau pēc sešām dienām tam nepieciešams remonts. Divi pasažieri un pavārs atsakās braukt tālāk, taču Helibērtons spītīgi turpina ceļu. Pēc divdesmit dienām, 24.martā, kāds kuģis uztver "Sea Dragon" avārijas signālu netālu no starptautiskās datuma maiņas līnijas. Par spīti intensīviem meklējumiem, džonku tā arī neatrod.