Kā jūs domājat, vai tagad kaut kas ir mainījies?
Pārtikas ražotāju triki4
142
1
Bērni našķojas ar arsēna pastilām
Negodīgi saldumu ražotāji Londonā nesodīti izmanto dzīvībai bīstamas sastāvdaļas.
1831. gadā apstiprinājās fakts, kura patiesumu Londonas iedzīvotāji bija nojautuši jau sen: saldumi ir pilni neēdamām sastāvdaļām. Par pierādījumiem parūpējās ārsts Viljams Bruks O’Šonesijs, kurš bija apstaigājis Londonas tirgotavas un sapircis lērumu krāsainu saldumu.
Viņa veikto ķīmisko analīžu rezultāti šokēja. Sarkanās konfektītes, ko bieži pārdeva kārdinošu zemeņu vai ābolu veidolā, daudzos gadījumos bija krāsotas ar sarkano svinu vai dzīvsudrabu. Zaļie saldumi saturēja lielu daudzumu vara, bet dzeltenie – gumigutu, tropu koka sulu, kas derēja tikai audumu krāsošanai.
Tomēr Lielbritānijas varasiestādes negribēja iejaukties brīvā tirgus darījumos un ļāva savas valsts mazuļiem turpināt našķoties ar saindētām konfektēm. Tā tas palika līdz nelaimes gadījumam 1858. gadā. Kāds saldumu tirgotājs, zināms kā Konču Billijs, kā parasti devās uz tirgu, lai pārdotu piparmētru pastilas. Diena bija ienesīga, viņš pārdeva vairāk nekā 2,5 kilogramus saldumu, bet – diennakts laikā nomira 20 viņa klientu un vēl citi 200 cilvēku bija nopietni slimi. Viņus mocīja spēcīgi krampji, caureja un vemšana.
Iemeslu atrada ātri: pastilas bija pilnas dzīvībai bīstamā arsēna. Pastilu izgatavotājs Džozefs Nīls bija sūtījis savu palīgu uz aptieku pēc viltotā cukura (cukura, kaļķa un ģipša maisījuma). Aptiekārs ļāva palīgam pašam nokāpt pagrabā pēc vajadzīgās preces, taču viņš sajauca maisus un saldumu masā iemaisīja piecus kilogramus arsēna – principā ar to pietiek, lai nogalētu 20 000 cilvēku.
Briti malko tēju ar indīgām krāsvielām
Industriālās revolūcijas aizsegā vienīgās robežas pārtikas viltošanā novilka blēžu fantāzija.
1820. gadā Londonā dzīvojošais vācu ķīmiķis Frīdrihs Kristians Akums atklāja: lielam daudzumam pilsētā nopērkamās tējas sastāvs nepavisam neatbilda uz iepakojuma rakstītajam. Viņa veiktās analīzes liecināja, ka briti gadiem dzēruši no lētajām plūškoka, oša un dzeloņplūmes lapām gatavotu tēju. Lai sastāvs izskatītos cienījami biezs, tam pievienoja aitu mēslus, grīdas putekļus un pelnus.
Lai lētās dzeloņplūmes lapas izskatītos kā īstas Ķīnas tējas lapiņas, tās pakļāva sarežģītam procesam. Vispirms lapas uzvārīja un nokāsa, lai attīrītu no ērkšķiem un zariem. Pēc tam tās cepināja krāsnī un berzēja, lai tās sarullētos gluži kā īstās. Arī krāsai bija jābūt pareizajai, tāpēc lapas nereti pielaboja ar krāsotāja otu un nedaudz vara.
Frīdrihs Akums bija pirmais, kas plašākai publikai ziņoja par pārtikas rūpniecības blēdībām. Sabiedrība viņu godāja kā varoni, bet rūpnieki sauca par meli. Viņš arī atklāja, kā dārgas sastāvdaļas ar lētākām aizstāj kafijas, alus, piena, maizes un citu produktu ražošanā.
Kara laika pārtika ar izdomu
Pārtikas trūkums Pirmā pasaules kara laikā piespieda vāciešus būt radošiem, gādājot izejvielas. Daudzi aizstājējprodukti bija oficiāli atzīti, bet melnā tirgus darboņi gāja vēl tālāk: piemēram, kafiju gatavoja no ozolzīlēm un garšas uzlabošanai tai pievienoja maķenīt darvas. Ar sviesta trūkumu pārtikas viltotāji tika galā, kausējot grauzēju, kraukļu un pat tarakānu taukus. Un brīdī, kad beidzās pipari, blēži savēla pelnus mazās lodītēs, kas izskatījās pēc īstas mantas. Tādējādi vācieši, pašiem nezinot, varēja baudīt šķēli rudzu maizes bez rudziem, kurai uzziesti kāmju tauki un pārkaisīti pelni.
Vīna viltotājus soda ar nāvi
Vīna ražošana vienmēr bijis sarežģīts process, bet viduslaikos bija gandrīz neiespējami iegūt tik sausu vai saldu vīnu, cik nepieciešams. No otras puses, vīndari kopš neatminamiem laikiem ir pratuši uzlabot sliktu vīnu. Afrikāņi nereti padarīja vīnu maigāku ar ģipša kristāliem, grieķi pievienoja nedaudz marmora putekļu, dzintaru vai sālsūdeni, bet romieši skarbāka gadagājuma vīnus padarīja nedaudz saldākus ar svinu. Daudzi vēsturnieki uzskata, ka tādējādi var izskaidrot faktu, kāpēc romiešu augstmaņiem bija grūtības ar pēcnācēju radīšanu – svins var ietekmēt auglību.
Londoniešus baro ar bīstamu maizi
Londonas maiznieki bieži vien lika lietā izdomu, lai maksimāli nopelnītu, bet minimāli tērētu savos izstrādājumos miltus. Laiku pa laikam viņi mīklā iejāva gan krītu, gan kaļķi, gan kaulu miltus. Lai padarītu maizi baltāku, tai pievienoja alaunu. Alauns sastopams alumīnija kālija sulfātā, un, lai to iegūtu, izmantoja kādu viegli pieejamu sārmainu šķīdumu, piemēram, urīnu. Stāsta, ka melnā tirgus darboņi braukājuši pa pilsētu un lielās mucās vākuši urīnu no nabadzīgo kvartāliem.
Tev patiks šie raksti
