Šokējoši un pārsteidzoši fakti par cilvēka ķermeņa sekciju. Lai gan mūsdienās viss šķietami ir humāns un zem cenzūras, agrāk tā tas nebija! 
Nav no tām īsākajām lasāmvielām, taču, cerams, būs iztērētā laika vērta.
Citus rakstus par un ap dažādām tēmām vari atrast manā profilā.
Cilvēku sekcija bieži bija publisks pasākums.
Speciāli veidotie anatomijas teātri, renesances laikmetā , noteiktās dienās spēja piesaistīt simtiem interesentu, tostarp, valsts amatpersonas, augstskolu profesorus un studentus, kā arī pārējo sabiedrības inteliģenci uz publisku līķa sekciju. Pūlis varēja sēdēt uz soliņiem, vai atspiežoties uz margām un lūkoties uz „vakara naglu”. Pie līķa mēdz atrasties vismaz 3 cilvēki: viens stāstīja par cilvēka anatomiju, otrs norādīt atbilstošo orgānu vai ķermeņa struktūru, trešais veica attiecīgās procedūras jeb netīro darbu, lai auditorijai sniegtu spilgtu vizuālo ieskatu.
Tas bija viens no nāvessoda veidiem.
Jā, cilvēka sekcija bija viens no nāvessoda veidiem 19 gs. par īpaši neciliem noziegumiem. Piemēram, ar ķermeņa preparēšanu tika sodīti skots Viliams Burkē un viņa līdzdalībnieks, kad viņi nogalināja vismaz 16 dzīvniekus un cilvēkus un centās pārdot to līķus. Vīrieši tika arestēti un notiesāti. Abi par noziegumu izdarīšanu saņēma smagāko sodu- publisku preparēšanu. 20 000 auditorijas priekšā, viņu ķermeņi tika preparēti Edinburgas Medicīniskās koledžas telpās. Protams, pirms preparēšanas Burkē un Hers tika pakārti. Lūk, par slepkavībām un dzīvnieku preparēšanu viņš samaksāja ar sodu, kuru var pielīdzināt teicienam: „zobs pret zobu”!
Ietītās ēģiptiešu mūmijas bija kā sociāla izklaide.
Kungi, kuri savā īpašumā bija ieguvuši, mūmijas mēdza uzaicināt draugus uz „attīšanas seansu „ kas parasti notika viņu pašu mājās. Docenti, tai skaitā Tomas „Mūmija” T. Petigruvs spēja piesaistīt daudzus cilvēkus, kuri bija gatavi skatīties uz 4 000 gadus vecajām mūmijām, kas bija kā eksotiskās senās kultūras atklāšana.Mūmiju preparēšana un jaunu veidošana ( jā, notika arī mumifikācijas procedūras ar svaigiem līķiem) bija ķēpīga procedūra, kurā dažreiz nācās izmantot āmurus un kaltus. Auditorijai tika rādīts, kā izskatās cilvēka dehidrējies līķis, dažreiz kā eksotiski suvenīri tika dāvati mūmiju līķauti.
Medicīnas studenti mēdza piedalīties fotosesijās ar preparēto līķi.
Autopsijas fotogrāfijas ir kā kolekcijas priekšmeti, kas laikā, kad fotoaparāti nebija bieža parādība bija ekstra lieta. Ne vienmēr līķis fotogrāfijās atradās guļus pozīcijā. Bieži tērpušies uzsvārčos vai pat uzvalkos tie mēdza radīt elitāru personu tēlu, ko vēl vairāk paspilgtināja „procesa efekts”.
Publiskās sekcijas nav nekāda vēsture.
Pēc ilga klusuma brīža, kurā sekcija notika aiz slēgtām durvīm, vācu anatoms Gunters von Hāgens samaksāja prāvu naudas summu, lai varētu veikt publisko līķa sekciju Londonā, 2002. gadā. Pazīstams ar saviem provokatīvajiem BodyWork izstādes eksemplāriem, sava šova laikā viņš radīja milzums pretrunu. Ap 200 cilvēku ielenkumā, viņš veica sekciju kādam 72 gadus vecam vīram, kurš savu dzīvi bija pavadījis alkohola un tabakas skurbumā, un sekcijas laikā viņš uz paplātes izlika visus orgānus, kas vēl jo vairāk pastiprināja klātesošo šausmas un apbrīnu.
Cilvēku sekcijas tika iemūžinātas mākslas darbos.
Iespējams pati zināmāka sekcijas aina, kurā attēlots ārsts un ķirurgs Dr Nikolaes Tulps izpildot savu publisko sekciju 1632. gadā. Viņš attēlots skaidrojot rokas muskulatūras uzbūvi saviem mācekļiem un ģildes biedriem. Holandiešu mākslinieks Rembrants van Rijns uzgleznojis šīs procedūras skatu. Gleznas nosaukums „The anatomy lesson of DR. Tulp”.
Viljams Hārvijs sadalīja savu ģimeni.
Angļu anatoms Viljams Hārvijs, lai labāk izpētītu asinsriti, vaica sekciju savam tēvam, māsai un māsīcas vīram. Lai gan sekcijas tika veiktas privāti, Hārvijs tās pieminēja saviem studentiem lekciju laikā. Pēc šiem notikumiem sabiedrībā radās stereotips, ka anatomi ir neemocionāli vampīri, kuriem zinātne ir svarīgāka par visu, pat par savu tuvinieku aizkapa mieru.
Herofilus preparēja dzīvus cilvēkus?!
Grieķu ārsts Herofilius, uzskatīts par anatomijas tēvu, tika apsūdzēts par 600 ieslodzīto preparēšanu tiem esot pie samaņas. Viss tika veikts Aleksandrijā, Ēģiptē, uz kurieni brauca interesenti. Tajā laikā viņš tika kritizēts par savām nežēlīgajām metodēm, kaut arī tādejādi sniedzot lielu ieguldījumu cilvēka anatomijas pētniecībā. Lai gan viņa darbi un pētījumi sadega lielajā Aleksandrijas bibliotēkas ugunsgrēka laikā, uzreiz pēc tam laikabiedri veica daudzas jaunas piezīmes, balstoties uz Herofiliusa pētījumu bāzes.
Dzimumorgānu preparēšana bija publiska gandrīz 200 gadus.
Sārte Bārtmana, tā sauktā „Hottentot Venus”, rādīja savu pārspīlēto sēžamvietu sabiedrībai, kura bija gatava maksāt lielu naudas summu. Dzīves laikā viņa bija pārāk pieticīga, lai atkailinātos, taču pēc viņas nāves, viss, ieskaitot sēžamvietu un pērējos dzimumorgānus tika izrādīts 1815. gadā, kādā cietuma kamerā . Bārtmene tika atlieta ģipsī un vēlāk viņas kauli tika izstādīti sabiedrībai. Lūgumraksti par ķermeņa daļu apbedīšanu tika ignorēti desmitiem gadu, līdz 1994. gadā Nelsons Mandella panāca to nogādāšanu un apbedīšanu ielejā, kurā viņa tika uzaugusi.
Antropodermikas grāmatas, iesietas cilvēka ādā ir pieejamas daudzās bibliotēkās.
Medicīnas pacientu un uz nāvi notiesāto ādas agrāk miecēja un izmantoja, lai iesietu grāmatas un līdz šim tās ir saglabājušās daudzās bibliotēkās, kā arī privātajās kolekcijās. Kā ,piemēram, Viljams Korders tika notiesāts par savas mīļākas noslepkavošanu 1828. gadā. Viņš tika publiski pakārts trīs dienas vēlāk un preparēts 2 dienu garumā, kuru laikā viņa galvaskauss un viņa āda tika izņemti no viņa pārējā ķermeņa. Anatoms Dr. Džordžs Kredo noņemto ādu izmantoja, lai ievākotu atskaites par noziegumiem un tiesas procesiem. Šī grāmata vēl šodien ir pieejama St Edmundsas muzejā, Suffolkā, Anglijā.
man kaa pataloganatomam liekas smiekliigi, ka cilveeki baidaas pashi no sevis
6. Tajā gleznā katrs no tajā esošajiem cilvēkiem tika gleznots atsevišķi, tādēļ arī katram skatiens ir vērsts pilnīgi citur.
Par pēdējo - nu kā uz to paskatās - ja visām aizkapa būšanām netici, tad kāpēc labāk neatvēlēt savu ādu grāmatām nevis tārpiem? Cēlāk un lietderīgāk, vienīgi - grāmtas īpašniekam gan varētu būt tāda creepy sajūta.
Grāmatas no cilvēku ādas :D kuras saglabājušās biblotekās , ko zin varbūt tadu rokās esam kāds turējušI ;DD
daudz interesantu fatku kurus nezināju +
