Lielais Londonas ugunsgrēks ir viens no nozīmīgākajiem notikumiem Anglijas vēsturē. Tas sākās 1666.gada 1.septembra vēlā vakarā un plosījās līdz 5.septembrim. Tajā laikā Londonā bija ļoti daudz māju, kas bija būvētas no ozola baļķiem un šie baļķi bija noklāti ar uzliesmojošu darvu, lai mājā neieplūstu lietus ūdens. Mājas bija saspiestas cieši viena otrai blakus šaurās ieliņās, kur vienīgie īstie ugunsdzēsēji bija rajona "spaiņu brigādes", kuru vienīgie darbarīki bija ādas spaiņi un primitīvi, ar roku darbināmi ūdens sūkņi. Lielais Londonas ugunsgrēks, kā daudzi tajā laikā runāja, bija nenovēršams notikums, kam agri vai vēlu bija jānotiek. Londonas iedzīvotājiem tika uzdots pārbaudīt savas mājas pret iespējamiem ugunsgrēka riskiem. Šajā rakstā būs 7 pārsteidzoši fakti par Lielo Londonas ugunsgrēku.
Pārsteidzoši fakti par Lielo Londonas ugunsgrēku 1666. gadā14
Tā bija jau otrā lielā katastrofa, kas skārusi Londonu gada laikā. Lielais Londonas ugunsgrēks sākās līdzko pilsēta sāka atgūties un atjaunoties pēc Lielās Londonas mēra epidēmijas. Tikai gadu iepriekš, pilsēta zaudēja apmēram 100 000 cilvēku (gandrīz ceturtdaļu tās populācijas) Buboņu mēra epidēmijas laikā, kas savā kulminācijā nogalināja līdz pat 8000 cilvēkiem nedēļā. 1665.gada Lielā Londonas mēra epidēmija, ko izraisīja Yersinia pestis baktērija, kuru parasti pārnēsā žurkas, par laimi bija pēdējā Buboņu mēra epidēmija Anglijā. Tikai 1666.gada februārī pilsēta atkal tika uzskatīta par pietiekami drošu, lai tajā varētu atgriezties Karalis Čārlzs II Stjuarts un viņa svīta.
Ugunsgrēks sākās karaļa maiznieka maiznīcā Pudingleinā un beidzās uz Gitlspura un Kokleinas ielu stūra. Pēc smagas darba dienas 1666.gada 1.septembra vakarā, karaļa maiznieks Tomass Fariners nodzēsa ogles maiznīcas krāsnī un devās uz augšstāvu gulēt. Nedaudz vēlāk ogles atkal aizdegās un Lielais ugunsgrēks bija sācies. Farineram, viņa meitai Hannai, un kalponim, par laimi izdevās pārbēgt uz kaimiņu māju pa augšstāva logu. Taču kalponei, kuras vārds nav zināms līdz pat šai dienai, diemžēl neizdevās izkļūt no degošās mājas, līdz ar to viņa kļuva par pirmo Lielā ugunsgrēka upuri. Ugunsgrēks beidzot tika nodzēsts četras dienas vēlāk, 6.septembrī, Kokleinas un Gitlspura ielas stūrī, kas pazīstams arī kā (Pye) stūris. Maza apzeltīta bērna statuja, pazīstama kā "Pye stūra zelta puisēns" joprojām stāv šajā vietā kā Lielā Londonas ugunsgrēka memoriāls.
Londonas lordmērs izsmēja ugunsgrēka nopietnību. Agrās 2.septembra rīta stundās, kad ugunsgrēks sāka uzņemt apgriezienus, Londonas lordmērs Tomass Bladvorts ieradās notikuma vietā pie Pudingleinas maiznīcas. Uztraucies par izmaksām, viņš kategoriski iebilda pret apkārt esošo māju nojaukšanu, kas gandrīz noteikti būtu apturējis liesmas no tālākas izplatības. Pasmejoties par ugunsgrēka maznozīmīgumu, viņš paziņoja, ka "Sieviete tam uzčurājot varot to nodzēst". Viņš pagriezās un neatskatoties devās prom uz savām mājām, atstājot pilsētu likteņa varā. Ņemot vērā viņa attieksmi un uzvedību, vēlāk daudzi tieši viņu vainoja pie ugunsgrēka nodarītajiem postījumiem pilsētā.
Tas nebija pirmais Lielais ugunsgrēks Londonas vēsturē. Lai gan neapšaubāmi vislabāk zināmais un postošākais ugunsgrēks Londonas garajā vēsturē, 1666.gada Lielais ugunsgrēks nekādā ziņā nebija pirmais. Londonas pilsētas vēsture ir pilna ar stāstiem par postošiem ugunsgrēkiem. Ir zināms, ka Būdika un icēni pilsētu nolīdzināja līdz ar zemi jau 60.gadā. Būtiski ugunsgrēki notika arī 675., 989., 1087., 1135., (šis ugunsgrēks nopostīja Londonas tiltu), un 1212.gadā. 1212.gada Lielais Sautvorkas ugunsgrēks pēc dažādām aplēsēm nogalināja 3000 cilvēkus.
Ugunsgrēkā bija neticami maz bojāgājušo. Ugunsgrēka radīto materiālo zaudējumu apmēri bija tiešām šokējoši. Uguns apņēma 85 procentus pilsētas teritorijas. Astoņdesmit septiņas draudzes baznīcas un vismaz 13 200 mājas tika iznīcinātas, piespiežot vairāk nekā 100 000 cilvēkiem evakuēties pār Temzas upi un uz ziemeļiem. 1673.gada tautas skaitīšana parādīja, ka 25 procenti no šiem cilvēkiem pilsētā vairs neatgriezās. Neskatoties uz šausminošajiem postījumiem, ko uguns nodarīja Londonai, oficiāli tika reģistrēti tikai seši nāves gadījumi. Tomēr patiesais nāves gadījumu skaits, domājams, ir daudz augstāks, jo zemāko slāņu Londonas iedzīvotāju nāves netika reģistrētas.
Ugunsgrēks pavisam noteikti pilnībā izpostīja Svētā Pāvila katedrāli. Bieži tiek uzskatīts, ka pilsētas reliģiskā sirds, Svētā Pāvila katedrāle, pārcieta Lielo Londonas ugunsgrēku pilnībā neskarta. Tā gluži vienkārši nav taisnība. Lai gan šī slavenā celtne pārcieta vācu gaisa uzlidojumus Otrā pasaules kara laikā, viduslaiku katedrāle, kas tika uzcelta 1240.gadā, tika pilnībā nopostīta Lielā Londonas ugunsgrēka laikā, 1666.gada 3.septembrī. Ironiski, ka arhitekts Sers Kristofers Rēns 1666.gada 27.augustā apmeklēja katedrālē notiekošo sanāksmi, lai apspriestu tobrīd notiekošo katedrāles remonta un atjaunošanas darbu gaitu - tikai astoņas dienas vēlāk ēka nodega līdz pamatiem.
Par ugunsgrēka izraisīšanu tika pakārts nevainīgs vīrietis. Roberts Huberts bija parasts franču pulksteņmeistars, līdz brīdim, kad apgalvoja, ka viņš ir franču spiegs un pāvesta aģents. Viņš atzinās, ka ugunsgrēku uzsācis Vestminsterā, neskatoties uz to, ka uguns nemaz nesasniedza šo Londonas daļu. Tad, kad viņam tika darīts zināms, ka ugunsgrēks sākās Tomasa Farinera maiznīcā Pudingleinā, viņš apgalvoja, ka pa atvērtu maiznīcas logu izmetis pašgatavotu uguns granātu. Vēlāk izrādījās, ka ugunsgrēka sākšanās brīdī Huberts nemaz nav bijis Anglijā, viņš bija uz zviedru kuģa "Maid of Stockholm". Viņš atgriezās Anglijā tikai tad, kad uguns jau bija plosījusies divas dienas. Neskatoties uz viņa acīmredzamo nevainību un to, ka tikai retais ticēja viņa stāstītajam, steidzami bija vajadzīgs grēkāzis, kuru vainot ugunsgrēka izraisīšanā, tādēļ Huberts tika tiesāts, atzīts par vainīgu un sodīts ar nāvi pakarot. Viņš tika pakārts Taibernā, Londonā 1666.gada 27.oktobrī. Huberta atzīšanās bieži vien tiek skaidrota ar garīgu slimību, viņš pats nesaprata ko dara un saka.
Tev patiks šie raksti
