Parīzes fakti.3

Pēc Romas impērijas sabrukuma rietumos, pilsētu 464. gadā iekaroja ģermāņu cilts franki. 508. gadā franku karalis Hlotārs I pasludināja Parīzi par karalistes galvaspilsētu. Vēlāk gan Kārlis Lielais pārcēla galvaspilsētu uz Āheni Vācijā, tomēr Parīze palika nozīmīga pilsēta. Divas reizes Parīzei uzbruka arī vikingi. 987. gadā par karali kļuva Hugo Kapets, un Parīze atkal kļuva par galvaspilsētu. Ilgu laiku karaļi kontrolēja tikai Parīzi un tās apkaimi, bet atlikušā Francija bija angļu baronu pakļautībā. Simtgadu kara laikā no 1420. līdz 1437. gadam angļi kontrolēja arī pašu Parīzi.

Viduslaikos pilsēta kļuva par reliģisko centru un te tika uzcelti daudzi arhitektūras šedevri, piemēram, Svētā kapela (Sainte-Chapelle). Parīze attīstījās arī kā izglītības citadele, un izcilā Sorbona piesaistīja daudzus Eiropas zinātniekus.

Renesanses un Apgaismības laikmetā Parīze izvērtās par ievērojamu kultūras un ideju centru, bet Luija XIV valdīšanas laikā pilsēta iemantoja milzu bagātības un ietekmi. 1789.g. asiņainā revolūcija gāza monarhiju un pavēra ceļu tautas varai, bet jau 19. gadsimta pirmajos revolucionārā degsme izplēnēja un spožais karavadonis Napoleons Bonaparts sevi pasludināja par Francijas imperatoru un godkārīgi tiecās padarot Parīzi par visas pasaules centru. Drīz pēc 1848. gada revolūcijas sākās radikāla pilsētas pārbūve. Saskaņā ar barona Osmāna visaptverošo plānu Parīzes viduslaiku grausti tika nojaukti un aizstāti ar elegantām avēnijām un bulvāriem. 19. gadsimta beigās Parīzē risinājās Rietumu kultūras svarīgākie notikumi. 20. gadsimtā kultūras uzplaukums turpinājās, bet to pārtrauca vācu karaspēka okupācija no 1940. līdz 1944. gadam. Pēckara gados pilsēta atdzima un strauji paplašinājās gluži kā tiekdamās kļūt par apvienotās Eiropas galveno centru

Parīze atrodas Francijas ziemeļu daļā. Parīzes vēsturiskais centrs atrodas uz divām Sēnas upes salām. Tās ir Sitē sala (Île de la Cité un Sentluija sala (Île Saint-Louis). Laika gaitā ap šīm salām pilsēta nevienmērīgi ir izpletusies abos Sēnas upes krastos. Labajā krastā uz ziemeļiem Parīze aizņem aptuveni divas reizes lielāku teritoriju nekā kreisajā krastā uz dienvidiem.

Parīzes centrālā daļa no piepilsētām ir atdalīta ar apvedceļu, kurš franciski tiek saukts par Boulevard Périphérique. Savukārt kopš 1844. gadā Parīzes robežas sakrita ar Tjēra mūri (enceinte de Thiers), bet jau 1860. gadā pilsēta tika paplašināta, pievienojot tai apkārtējos ciemus vai daļu no tiem. Lai nokļūtu uz Boulevard Périphérique apvedceļa, ir jādodas pa automaģistrālēm cauri tā sauktajiem Parīzes pilsētas vārtiem (portes de Paris). Faktiski apvedceļš, kura kopējais garums ir 35 km, ir mākslīga robeža starp pilsētu un tās piepilsētām.

Parīzē abos upes krastos ir vairāki vientuļi pakalni. Labajā krastā augstākā virsotne ir Monmartra kalns (Montmartre), kura augstākajā punktā (131 m) atrodas Senpjēra de Monmartra baznīca (église Saint-Pierre de Montmartre). Bez Monmartras vēl ir Belvilas kalns (Belleville, 128,5 m), Ménilmontant (108 m), Buttes-Chaumont (103 m), Passy (71 m) un Chaillot (67 m). Kreisā krasta augstākie punkti ir Montparnasse (66 m), Butte-aux-Cailles (63 m) un Montagne Sainte-Geneviève (61 m).

Ārpus apvedceļa Parīzes teritorijā atrodas ir tikai pilsētas helikopteru lidosta (15. Parīzes apgabalā), kā arī divas palielas ar mežu klātas teritorijas, kuras pēc Žorža Osmāna (Georges Haussmann) veiktās rekonstrukcijas 1929. gadā pievienoja Parīzei: rietumos tas ir Buloņas mežs (Bois de Boulogne, 846 ha, 16. Parīzes apgabalā), bet austrumos - Vinsēnas mežs (Bois de Vincennes, 995 ha, 12. Parīzes apgabalā). Līdz ar to Parīzes kopējais perimetrs sasniedz 54,74 km. Interesanti, ka kopš 1864. gada Parīzes pilsētai pieder arī Sēnas upes iztekas apkārtne, kas atrodas 231 km uz dienvidaustrumiem no Parīzes centra, netālu no Sūrssēnas (Source-Seine) ciemata.

Caur Parīzi, metot lokus, no dienvidaustrumiem uz dienviedrietumiem plūst Sēna. Tai pāri ir uzbūvēti vairāk nekā 35 tilti.
Parīzes teritoriju šķērso arī divas citas ūdensteces: Bjevras (Bièvre) upe, kura ietek Parīzē no dienvidiem un mūsdienās ir gandrīz pilnībā zem zemes, un Senmartēna kanāls (Canal Saint-Martin), kuru atklāja 1825. gadā un ir 4,5 km garš. Arī Senmartēna kanāls galvenokārt atrodas zem zemes, konkrēti, zem Faubourg-du-Temple ielas, un savieno Sēnu ar 108 km garo Urkas kanālu (Canal de l'Ourcq), kas Parīzē ieplūst no ziemeļaustrumiem.