Faraons tika uzskatīts par saules dieva RA dēlu, taisnības dieva HORA iemiesojums uz zemes un nāves dieva OZIRISA mantinieks. Viņš bija arī valsts galvenais priesteris un valdnieks senajā Ēģiptē. Iedzīvotāji redzēja, ka saule ir visur, tātad saules dieva dēls – faraons arī ir visur un redz visu. Par valdnieku bijā jārūpējas un tas jāpielūdz, citādi pār iedzīvotājiem nāktu dievu dusmas – saule no tiem novērstos. Līdzīgi kā saule – faraons bija parastai tautai neaizsniedzams, tāpēc uz tempļa sienām tas tika attēlots vairākas reizes lielāks, lai uzsvērtu faraona pārākumu. Tika uzskatīts, ka pēc nāves faraons nonāk pie dieviem, lai tas izdotos viņam bija nepieciešama to labvēlība. To faraons ieguva dzīves laikā pielūdzot dievus un ceļot tiem grandiozus tempļus. Galms nekad neuzrunāja faraonā vārdā, viņi teica "Viņš", "Viņa augstība", "dievs", "HORS". Katra valdnieka vārdam bija īpaša nozīme, piem. RAMZESS ( RA dzimušais), HUFU (Tas, kurš mani aizsargā). Pēc faraona vārdiem noteikti seko vārdi : dzīve, veselība, spēks.
Kronēšana
Faraonu kronēšana bija pats svinīgākais notikums senajā Ēģiptē. Pēc šī procesa visā valstī notika dzīres vairāku dienu garumā. Šīs dienas programma un rituāli bija atkarīgi no notikuma dienas – kuram dievam šī diena bija veltīta. Piem., MINA (tuksneša un auglības dieva) dienā veiktais rituāls sākās ar svētku gājienu, faraonu nesa uz nestuves, kura bija troņa formā. To nesa valdnieka dēli un augstmaņi, tas bija liels gods. Nestuvju priekšā gāja vecākais dēls, mantinieks. Priesteri nesa kvēpināmos zāļu traukus ar smaržvielām. Pieejot pie MINA tempļa, faraons veica rituālu, kurā ieelpoja smaržas un iedzēra svēto dzērienu. Tad parādījās valdniece un viņai blakus gāja balts bullis ar saules disku starp ragiem, bulli arī apdūmoja. Priesteri nesa dažādu faraonu koka statujas. Faraons izšāva 4 bultas uz visām debess pusēm, tā simboliski nogalinot savus ienaidniekus. Visbeidzot valdnieks ziedo dievam MINAM dažādas veltes un atgriežas templī. Kronēšanas rituāla nobeigums tika slēpts no apkārtējās sabiedrības un notika templī. Valdniekam uzlika divus kroņus: pirmais – sarkans (Lejas Ēģiptes) un otrais – balts (Augšēģiptes).
Izskats
Faraons vienmēr atšķīrās no pārējiem cilvēkiem, pat ģimenes klātbūtnē tas nēsāja parūku. Parūkas bija dažādas gan ikdienai, gan svētkiem. Bieži uz parūkas tika uzlikta diadēma, kuru apvija zelta kobra, tās galva ar izplestu kaklu pacēlās virs faraona pieres. Faraonam tika piestiprināta arī pieliekamā bārda – sapīta bizē (savu īsto bārdu tas regulāri noskuva). Bārda tika piestiprināta pie parūkas. Apģērbs, līdzīgi pārējiem ēģiptiešiem, bija gurnu apsējs, tikai atšķīrās ar to, ka bija gofrēts. Priekšpusē tika sieta trapeces formas priekšauts – uztaisīts no dārgmetāliem. Visbeidzot faraons nēsāja rotas lietas, kuras kopā svēra vairākus kilogramus. Viss faraona izskatā liecināja par viņa varenību.
Kad faraons devās ārpus pils sienām, tas vienmēr notika svinīgā noskaņā. Vispirms parādījās ziņneši, kuri sadalīja uz ielas esošo tautu divās daļās tā, lai pa vidu varētu iet karaliskais gājiens. Pēc ziņnešiem gāja miesassargi, kuriem pa vidu vergi nesa nestuvi ar faraonu. Faraons sēdēja uz apzeltīta krēsla, kurš līdzinājās tronim. Pēc faraona sekoja kalpi un tad pilnība bruņota armija. Visi uz ielas esošie klanījās līdz zemei, sveicinot "dieva dēlu".
Ikdiena
Faraona ikdienas dzīve bija grūta un nogurdinoša. Katra stunda tika saplānota, lai pildītu valdnieka pienākumus un dažādus rituālus, kuri atkārtojās katru dienu vieni un tie paši. Piem., katru rītu dziedāja vienu un to pašu dziesmu, kura tika veltīta saulei un faraonam: "Mosties mierā, lai pamostas valdnieks mierā, lai tava mošanās ir mierīga."
Faraonam, kā dievam, kalpoja priesteri. Tie veica īpašu rituālu ģērbjot valdnieku no rīta, kad saule parādījās pie horizonta. Tika uzskatīts, ka tas ir laiks, kad pie pirmiem saules stariem faraons atjauno spēkus, kas ir neieciešami, lai valdītu. Pēc rīta rituāla faraons nesa ziedojumus dieviem un klausījās lūgšanas. Tad sākās darba diena: ziņojumu lasīšana, atskaišu izskatīšana, tikšanās ar diplomātiem un atbilžu sastādīšana.
Daudz laika faraonam aizgāja braucieniem pa valsti. Apmeklējot dažādas vietas, faraons izrīkoja arhitektus, kur ir jāceļ jauni tempļi, kur jārestaurē vecie. Pēc viņa rīkojumiem tika uzstādītas dievišķas statujas, izrotāti altāri, dalītas bagātīgas dāvanas tempļiem. Valdnieks bija galvenais priesteris un viņam bija jāizrāda dieviem sava pazemība un paklausība, jo no tā bija atkarīga valsts labklājība. Faraonam bija jābūt klāt visos svētkos. Piem., vienā no reliģioziem svētkiem faraonam bija 24 stundas no vietas jālauž uz pusi maizes klaipi ar reljefu, kur attēlota dzīvības atslēga, viņa tuvākie turpināja lauzt maizes klaipus mazākos gabalos, līdz to skaits sasniedz valsts iedzīvotāju skaitu (cilvēki tika skaitīti regulāri ik pēc noteikta laika). Pēc tam šie maizes gabaliņi, svētīti ar faraona roku tika vesti visiem valsts iedzīvotājiem. Katram ēģiptietim bija tiesības uz šo maizes gabalu un ja kāds tika apdalīts, tad vainīgais varēja zaudēt dzīvību šīs kļūdas dēļ.
Faraons zināja par visu, kas notiek valsts iekšienē un ārpus tās. Lai sarakstītos ar padotajiem un citu valstu vadoņiem, rakstītu likumus, pavēles, sastādītu atskaites faraonam bija rakstveži. Viņi visu uzrakstīja, tad faraons izlasīja un parakstīja, jo tikai parakstītiem dokumentam bija spēks.
Faraona laiks tik sadalīts starp pieņemšanām, tiesām, pastaigām un izklaidi. Viena no izklaidēm bija medības.
Svarīga vieta faraona dzīvē bija kara gājieni. Jau jaunībā nākamo valdnieku audzināja tā, lai viņš kļūtu veikls un lokans. Viņu apmāca šaut ar loku, skriet, jāt ar zirgu un citus sporta veidus. Nākamais faraons tika apmācīts pārvarēt nogurumu un nepadoties saskaroties ar grūtībām. Tāpēc nākamie faraoni jau 18 gados bija sportiskas miesas būves. Tradīcijas prasīja, lai faraons būtu labākais ne vārdos, bet darbos.
Aizkapa dzīve
Jaunais faraons jau no pirmās valdīšanas dienas sāka rūpēties par aizkapa dzīvi. Uzcelt pat nelielu piramīdu bija visnotaļ sarežģīti, jo celtniecībā izmantojamies granīta un alibastera bluķi bija dabūjami tikai Gizā un Sakkarā. Piramīdu izlaupīšana kļuva par iemeslu tam, ka faraoni izlēma rakt kapenes kalnos, tālu prom no cilvēku acīm. Galvenais apbedīšanas ceremonijā bija sarkofāgs, tādēļ valdnieks personīgi sekoja līdzi tā izgatavošanai. Rūpīgi izvēlējās vietu, kur rakt kapenes un tekstus ar kuriem tās izrotāt. Bija arī svarīgi priekšmeti, kurus plānoja apglabāt kopā ar faraonu. Bija jādara viss, lai faraona dzīve būtu tāda pati arī Ozirisa (nāves dieva) valstībā
Abedīšana
Faraona apbedīšana bija īpašs notikums. Tuvinieki raudāja un pārdzīvoja par faraona nāvi, bet tas bija par maz. Tika uzaicināti speciāli apraudātāji un apraudātājas. Viņi plēsa no sevis drēbes, lauzīja rokas un sita sev pa galvu, visu to pavadot ar skaļām raudām. Ceremonija simbolizēja faraona pārvākšanos no vienas mājas uz otru. Aizkapa dzīvē faraonam nedrīkstēja nekas pietrūkt. Pa priekšu ceremonijai nesa grozus ar ēdienu, krūkas ar vīnu un arī ziedus. Pēc tam dažādas mēbeles, tad dažādi dārgumi un visbeidzot faraona mūmija. Prieteri veica dažādus rituālus un visbeidzot mūmiju ielika granīta sarkofāgā un faraons tādā veidā nonāca Ozirisa valstībā.
Pff raksts ir garš, bet par fornu pastāstīju.
