Pamāte no pekles69

Turklāt Daijere neatteica nevienai māmiņai, kura atsaucās uz sludinājumu. Tā sākās, iespējams, zvērīgākais bizness pasaules vēsturē. Lai iegūtu lielāku peļņu, tā vietā, lai barotu, koptu un audzinātu zīdaiņus, viņa izvēlējās necilvēcīgāko ceļu. Kad māte nodeva savus bērnu Daijeres rokās, pirmās dienas zīdaiņi vēl tika nedaudz apkopti, bet tiklīdz māte atdeva naudu par bērna uzturēšanu, viņa pārstāja barot un kopt zīdaini, pametot to likteņa varā. Ja bērns nomira no bada, tā līķis vēl vairākas dienas kā atkritums mētājās pa Daijeres māju, bet pēc tam kopā ar citiem mirušajiem un arī izdzīvojušajiem zīdaiņiem tika salikti atsevišķos maisos un kā kaķēni tika aiznesti uz tuvējo ūdenskrātuvi un noslīcināti.

Lai izvairītos no vietējo iedzīvotāju aizdomām un varētu turpināt peļņu, ik pa laikam Daijere mainīja savu uzturēšanās vietu un izdomāja jaunu viltus vārdu, tādējādi katru reizi no jauna iegūstot jauno māmiņu uzticību un turpinot savu necilvēcīgo darbību. Lai arī 19. gadsimta Anglijā izmeklēšanas iestādes darbojās jau diezgan augstā līmenī, mazo bērnu masu slepkavības netika pamanītas vairākas desmitgades, līdz 1896. gadā, braucot pa Temzas upi, ceļotāji pamanīja ūdenī uzpeldam dīvainu saišķi. Atsējuši to, viņi tajā atrada mirušu zīdaini. Zilumi uz kakla norādīja, ka vēl pirms noslīkšanas zīdainis ticis nožņaugts.

Policija tūlīt veica rūpīgāku šī Temzas upes posma pārbaudi, kuras laikā tika atrasti vēl vismaz 40 saišķi ar noslīcinātiem zīdaiņiem. Tā kā Daijere pilsētā bija uzturējusies vien neilgu laiku, slepkavībās aizdomās turamo policijai nebija, līdz slepkavas vārds neatnāca pie viņiem pats. Viens no bērniem bija noslīcināts pasta maisā, uz kura bija norādīts Amēlijas Daijeres vārds un adrese.

Neskatoties uz to, ka policijai neizdevās atrast visu bērnu mirstīgās atliekas, jo tās atradās dažādu pilsētu vairākās ūdenskrātuvēs, tāpat slepkavības tika izdarītas ilgā laika posmā, Daijeres īpašumā atrastie dokumenti norādīja, ka viņas gādībā ir nodoti apmēram 400 bērni, kuru turpmākais liktenis līdz slepkavību atklāšanas brīdim nevienam nebija zināms. Tiesai bija nepieciešamas vien dažas minūtes, lai atzītu sievieti par vainīgu. Amēlija Daijere tika pakārta 1896. gada 10. jūnijā.