Omaira Sančesa - meitene, kura drosmīgi stājās pretī nāvei. Armero traģēdija5

Brīvprātīgie glābēji no Sarkanā Krusta un vietējie centās meiteni atbrīvot, taču kaut kas zem ūdens bija apņēmis viņas kājas, neļaujot to izdarīt. Tikmēr ūdens līmenis apkārt Sančesai cēlās. Tas bija saistīts ar ilgstošo lietu. Kad Furnjē sasniedza meiteni, viņa jau bija novārgusi, dažkārt uz brīdi zaudējot samaņu.

''Es palaidīšu garām mācību gadu, jo neesmu bijusi skolā,'' viņa teica reportierim Germanam Santamarijam. Meitene arī lūdza fotogrāfu aizvest viņu uz skolu, jo uztraucās, ka nokavēs to. Viņš gan juta, ka Omairas spēki izsīkst, meitenei it kā pieņemot savu skumjo likteni. Viņa lūdza glābējus ļaut viņai atpūsties un pamāja ardievas savai mātei, kura par meitas nāvi uzzināja intervijas laikā. Omairas māte Marija Aleida klusi raudāja, bet radio vadītāji aicināja klausītājus ieturēt klusuma brīdi par godu meitenei. ''New York Times'' meitenes nāvi atspoguļoja šādi: ''Kad viņa nomira 9:45, viņa ieslīdēja ūdenī ar izstieptu roku, un tikai viņas deguns, mute un viena acs palika virs ūdens. Pēc tam viņai un viņas tantei kāds uzklāja rūtainu galdautu.'' 

Omairas māte izrādīja savu spēku pēc meitas zaudējuma. ''Tas ir briesmīgi, bet mums jādomā par dzīvošanu,'' teica Aleida, domājot par izdzīvojušajiem, starp kuriem bija arī viņas 12 gadus vecais dēls Alvaro Enrike, kurš zaudēja vienu no pirkstiem. Viņi bija vienīgie izdzīvojušie no ģimenes.

''Kad uzņēmu fotogrāfijas, es jutos pilnībā bezspēcīgs šīs mazās meitenes priekšā, kura drosmīgi stājās pretī nāvei. Man šķita, ka vienīgais, ko varu darīt, ir to visu pienācīgi atspoguļot... un cerēt, ka tas mobilizēs cilvēkus palīdzēt tiem, kuri tika izglābti,'' teica Furnjē. Viņa fotogrāfija tika publicēta žurnālā ''Paris Match'' pēc pāris dienām un ieguva ''World Press Photo'' organizācijas balvu par gada fotogrāfiju. Tā arī izraisīja publisku sašutumu.

Omairas Sančesas nāve nodarbināja cilvēku prātus. Kā gan fotogrāfs varēja vienkārši stāvēt un noskatīties 13 gadus vecas meitenes nāvē? Fotogrāfijas ar meitenes ciešanām izsauca kritiku Kolumbijas valdības virzienā par tās faktiski neeksistējošajiem glābšanas centieniem. Brīvprātīgie glābēji un žurnālisti ziņoja par nepiemērotu glābšanas operāciju, kurai trūka gan vadības, gan resursu. Runājot par Sančesu, glābējiem nebija nepieciešamā aprīkojuma viņas glābšanai. Viņi pat nevarēja novadīt ūdeni, kas arvien vairāk apņēma meiteni. Vēlāk atklājās, ka Omairas kājas nosprostoja durvis un mirušās tantes rokas. Ja tas tiktu atklāts ātrāk, glābējiem tāpat nebūtu iespējas viņu glābt aprīkojuma trūkuma dēļ. 

Žurnālisti no notikuma vietas ziņoja, ka glābšanas darbos nebija iesaistīts neviens no 100000 cilvēku lielās armijas vai 65000 policistu. Lai arī Kolumbijas aizsardzības ministrs pieņēma kritiku, viņš atzina, ka valdība darījusi visu, kas bijis tās spēkos. ''Mēs esam mazattīstīta valsts, mums nav tāda aprīkojuma,'' viņš teica. Tāpat tika paziņots, ka karavīri nemaz nespētu tikt cauri ar dubļiem pārpildītajai zonai. Tika noraidīti arī ārzemju diplomātu un glābēju apgalvojumi, ka valsts atteikusies no palīdzības. Vairākas valstis būtu varējušas nosūtīt helikopterus, kas bija efektīvākais veids izdzīvojušo pārvadāšanai, vai uzcelt pārvietojamas slimnīcas ievainoto ārstēšanai, taču bija par vēlu. Tie, kuriem paveicās izdzīvot, bija jāpārcieš dažādas traumas. Vismaz 70 cilvēkiem tika amputēta kāda ķermeņa daļa.

Sabiedrības sašutums izraisīja debates par fotožurnālistikas nežēlīgo dabu. Franks Furnjē par to izteicies šādi: ''Ir simtiem tūkstošu Omairu visā pasaulē - svarīgi stāsti par nabadzīgajiem un vājajiem, mēs esam, lai radītu tiltu. Fakts, ka cilvēkus joprojām satrauc šī fotogrāfija gadiem ilgi pēc tās uzņemšanas, liecina par Omairas Sančesas ilgstošo spēku. Man paveicās, ka varēju but kā tilts, kas savieno cilvēkus ar viņu.''