Noslēpums, kura dēļ vērts mirt. Savādā bēgšana skarbajā Kanādas savvaļā10

Notikumi Džonsona mājā

Kad neviens neatvēra policistiem durvis, viņi centās ielauzties ēkā, taču tobrīd Džonsons sāka šaut. Viņam izdevās ievainot Kingu, kurš pēc šāviena nokrita sniegā. Bernards kopā ar citiem policistiem, kuri ieradās, sniedza Kingam palīdzību un izmisīgi centās viņu nogādāt atpakaļ, kur viņam palīdzētu ārsts. Par laimi, Kings izdzīvoja, bet pēc pāris dienām policisti atkal devās pie Džonsona, lai viņu pārmācītu. Šoreiz gan viņu pulkā bija 9 policisti un 42 suņi.

Kad janvāra sākumā policisti jau atkal atradās pie Džonsona būdiņas, viņi vairs neloloja cerības par to, ka Džonsons varētu miermīlīgi atvērt durvis. Policisti uzreiz ķērās pie lietas, uz ēkas jumta uzmetot sprāgstvielas. Sprādziens pamatīgi satricināja tuvāko apkārtni, liekot kokiem šķirties no savas sniega segas un izpostot būdiņu. Likumsargi sāka gruvešos meklēt ievainotā vai mirušā noziedznieka ķermeni, taču tad Džonsons uzsāka apšaudi. Nav zināms, kā Džonsons spēja paredzēt policistu rīcību, bet vēlāk atklājās, ka viņš bija izracis dziļu grāvi zem ēkas, lai patvertos no sprādziena. Sprādziena rezultātā izcēlās 15 stundas ilgs ugunsgrēks, lai gan gaisa temperatūra bija zemāka par 0°C. Šoreiz nebija ievainoto, tomēr policisti izlēma atgriezties tuvākajā pilsētā pēc papildspēkiem.

Laikā starp viņu došanos prom un atgriešanos 14. janvārī apkārtnē bija spēcīga vētra, traucējot policistu un, kā viņi domāja, Džonsona pārvietošanos, turklāt Džonsons bija palicis bez pajumtes, kas šādos apstākļos bija kā nāves spriedums. Neskatoties uz šiem faktoriem, policisti atklāja, ka Džonsons ne tikai bija izdzīvojis, bet arī meties bēgt, kā ceļu izmantojot sasalušu upi.

Pakaļdzīšanās

Policistiem nekas cits neatlika kā dzīties pakaļ Džonsonam, lai gan sniegs bija sasnidzis pamatīgi un temperatūra pat dienas laikā bija ļoti zema. Tikmēr avīzes un radio visā Kanādā informēja sabiedrību par notiekošo. Tika uzskatīts, ka neviens nespētu šādos apstākļos ilgi izdzīvot bez pajumtes un ar ierobežotiem resursiem. Pat ielūšana ledū Džonsonu nogalinātu vien pāris minūtēs, tomēr pakaļdzīšanās turpinājās nedēļām ilgi, turklāt policisti nebija pat tuvu noziedznieka aizturēšanai. Laikam ritot, leģenda par ''Jukušo mednieku'' kļuva arvien populārāka.

Džonsons tika pamanīts tikai 30. janvārī. Viņš atradās krūmos blakus klintij. Izdzirdējis to, ka vajātāji dodas lejup kanjonā, Džonsons atkal atklāja uguni. Visapkārt atbalsojās šāvienu troksnis, līdz Džonsons tika sašauts. Apšaude beidzās, policisti aicināja bēgli padoties, taču nesaņēma atbildi. Viņi gaidīja... Ledainā aukstumā pagāja divas stundas, Edgars Millens nolēma rīkoties, jo, ja Džonsons vēl bija dzīvs, viņš vētras laikā varētu atkal mēģināt bēgt. Lai arī pārējie policisti bija noraizējušies, viens no viņiem piekrita doties līdzi Millenam.

Drīz blakus viņiem atskanēja šāviens, un policisti sāka šaut tur, kur, viņuprāt, slēpās Džonsons, kaut gan sniega dēļ redzamība bija visnotaļ apgrūtināta. Džonsons raidīja vēl divus šāvienus tik ātri, ka tie šķita izšauti vienlaicīgi. Millens apgriezās un nokrita ar seju sniegā. Ar suņu palīdzību policistiem izdevās pavilkt Millenu nostāk. Viņi pārbaudīja Millena ievainojumus, taču bija par vēlu - par spīti sliktajai redzamībai Džonsons trāpīja tieši sirdī, gandrīz uzreiz Millenu nogalinot.

Kad policisti bija pārgrupējušies, papildinājuši krājumus un nogādājuši Millena ķermeni atpakaļ, Džonsons jau bija nozudis. Pārbaudot viņa slēptuvi, atklājās divas lietas. Pirmkārt, viņš tomēr nebija ievainots. Otrkārt, viņš ar minimālu ekipējumu bija uzkāpis klintī, kas liecināja par to, ka viņš bēgšanu plāno turpināt kalnos. Šoreiz meklēšanā tika izmantoti papildspēki no gaisa, respektīvi, monoplāns, tādējādi sniedzot likumsargiem nepieciešamo priekšrocību. Iepriekš pakaļdzīšanos apgrūtināja nepieciešamība papildināt krājumus gan sev, gan suņiem, kas prasīja vairākas dienas. Monoplāns ne tikai samazināja šo laiku, bet arī ļāva veikt meklēšanu no gaisa. Lai gan tas, protams, krietni palīdzēja policistiem, savu ietekmi atstāja arī laikapstākļi. Vairākas nedēļas temperatūra nebija pacēlusies virs 0 grādiem. Džonsons nevarēja medīt, jo tas, iespējams, ļautu noteikt viņa atrašanās vietu. Tāpat viņš cieta no apsaldējumiem un bada.

Pēdējā cīņa

Februāra sākumā Džonsons tika pamanīts no gaisa. Grupa policistu ar lidaparātu tika nogādāti minētajā vietā, bet citi centās noslēgt visus iespējamos bēgšanas ceļus. Sniegs un migla meklēšanu apgrūtināja, bet viss beidzās ar to, ka abas grupas satikās, atrodot tikai Džonsona pēdas.

17. februāris sagādāja pārsteigumu gan Džonsonam, gan policistiem, kad viņi pēkšņi satikās uz aizsalušas upes. Policisti sāka šaut, bet Džonsons centās paslēpties sniega kupenā. Viņš trāpīja vēl vienam likumsargam, smagi ievainojot, taču nenogalinot viņu. Tas gan Džonsonu neglāba, un bada, noguruma un pretinieka pārspēka priekšā viņa dzīvei pienāca gals. Virsnieks pavēlēja Džonsonam piecelties pēc tam, kad viņš bija sašauts trīs reizes, bet Džonsons turpināja šaut. Tikai tad, kad ilgu laiku nebija atskanējuši šāvieni, policisti devās pie Džonsona un atrada viņu mirušu. Parasti šīs būtu lietas beigas, taču Džonsons aiz sevis atstāja daudz jautājumu.

Pārmeklējot Džonsona mantas, policisti neatrada ne dokumentus, ne fotogrāfijas, ne kādas piemiņas lietas. Nekas no tā nebija atrodams arī sabrukušajā būdiņā. Tā vietā policija, neskaitot ieročus un apavus, atrada vairāk nekā 2000$ Kanādas un ASV valūtās, dažas pērles, vairākas tabletes nierēm un pudeli ar zelta zobiem, kas nebija viņa. 

Daudz jautājumu, maz atbilžu

Džonsonam nebija tetovējumu, viņam nebija veiktas nopietnas operācijas. Viņa pirkstu nospiedumi neatbilda nevieniem no policijai pieejamajiem. Varbūt policijai izdevās viņu apturēt, taču tagad viņiem nebija ne jausmas, kas viņš bija un ko viņš darīja savvaļā. Policija uzņēma attēlus ar Džonsona līķi un publicēja tos cerībā, ka kāds vīrieti atpazīs. Pēc pāris gadiem tas notika.

Džonsona kolēģi no Britu Kolumbijas uzrakstīja policistiem, ka Alberts Džonsons izskatās līdzīgs vīram, kuru viņi divdesmitajos gados pazina kā Arturu Nelsonu. Nelsonam piemita skandināvu akcents, taču viņš savu izcelsmi neapstiprināja. Viņam patika vietējo stāsti par pazudušajām dārgumu raktuvēm, šķita, ka viņš ir ieinteresēts tās atrast. Nelsons nerunāja daudz un nekad neļāva kādam iet pa taku aiz viņa. Vaicāti, vai Nelsons kādreiz šķitis aizdomīgs, mednieki atcerējās tikai vienu gadījumu. Arturs bija atstājis savu šauteni pie koka, un kāds no medniekiem to pacēla, veltot tai atzinīgus vārdus. Kad viņš apgriezās, Nelsons stāvēja tieši aiz viņa. Mednieks par to daudz nebija domājis, bet tagad prātoja, vai Nelsons būtu varējis viņu nogalināt. Kāds cits atminējās, ka Nelsons pircis tāda veida nieru tabletes kā tās, kas tika atrastas pie Džonsona. Diemžēl nekas daudz nebija zināms arī par Nelsonu, liekot domāt, ka arī tas bija izdomāts vārds. Lai arī mēs nezinām, kas patiesībā bija Alberts Džonsons, vai mēs varam vismaz veikt minējumus par to, ko viņš grasījās darīt un kur viņš apguva cīņas un izdzīvošanas prasmes?

Teorijas par Džonsonu

Viena no teorijām ir tāda, ka Džonsons bija pasūtījuma slepkava. Spriežot pēc viņa prasmēm apieties ar ieročiem un lielā naudas daudzuma, šīs teorijas piekritēji uzskata, ka Džonsons šeit slēpās pēc veiksmīgi izpildīta darba. Citu pierādījumu, kas varētu apstiprināt šo versiju, gan nav, bet ar kažokādu tirdzniecību vienā ziemā varēja nopelnīt pat 5000$.

Cita teorija ir par to, ka Džonsons bija sērijveida slepkava. Teorijas piekritēji norāda gan uz zelta zobiem, gan dīvaino upuru skaitu vietās, kur atradās Džonsons un Nelsons. Lai arī šai teorijai trūkst pierādījumu, tā izskaidrotu zelta zobu atrašanos pie Džonsona un atbildētu uz citu jautājumu. Ja jau ''Jukušais mednieks'' tik ļoti vēlējās izolēt sevi no sabiedrības, kādēļ viņš dzīvoja salīdzinoši netālu no apdzīvotām vietām? Ja tik tiešām Džonsons medīja arī medniekus, šāda dzīvesvietu izvēle būtu izskaidrojama. Neviens gan neatceras, ka Džonsons būtu pārdevis lietas, kas piederēja citiem, vai guvis panākumus dārgumu meklēšanā, protams, ja vien viņš to nenoklusēja.

Vēl viens ticams izskaidrojums varētu būt tas, ka Džonsonam tiešām izdevās atrast zeltu, darot visu, lai aizbiedētu cilvēkus no savas teritorijas, tādējādi pasargājot zeltu no tiem, kuri vēlējās daļu no tā, īpaši valdības. Tomēr ir kāda problēma - pie Džonsona vai viņa mājās netika atrasts zelts. Protams, ir iespējams, ka viņš zeltu paslēpa citviet.

Ņemot vērā Džonsona iespējamo skandināvu izcelsmi, ir viedoklis, ka viņš centās izvairīties no potenciālās deportācijas, tādēļ cīnoties ar policiju. 

Ar deportāciju saistīta arī cita teorija. Tiek uzskatīts, ka Džonsons izvairījies no dienesta Pirmā pasaules kara laikā, aizbēgot no Skandināvijas. Ja viņš atgrieztos dzimtenē, viņam nāktos izciest skarbu sodu. Spriežot pēc 1932. gadā noteiktā aptuvenā Džonsona vecuma, kara laikā viņam bija apmēram 20. Ja viņš bija no ASV, viņam noteikti būtu jādienē 1917. vai 1918. gadā.

Džonsona piedalīšanās karā izskaidrotu viņa prasmi izdzīvot un izmantot ieročus. Teorijas piekritēji saka, ka tas arī izskaidro viņa došanos savvaļā. Šobrīd mēs to pazīstam kā posttraumatiskā stresa sindromu, bet tobrīd tā bija jauna, nezināma slimība. Ir iespējams iedomāties, ka Džonsons pēc atgriešanās no kara vairs nespēja pielāgoties parastai dzīvei, bet dienā, kad pie viņa durvīm atradās bruņoti vīri, ieslēdzās viņa pārlieku lielā piesardzība, tādēļ vīrietis sāka šaut. Ja šī versija ir patiesa, tā notikušo padara par traģēdiju.

Lai arī versiju ir daudz, iespējams, ka Džonsons bija parasts kažokādu pārdevējs un mednieks, kuram vienkārši ne pārāk patika cilvēki un sabiedrība. Grūti gan ir izskaidrot zelta zobus un to, kādēļ viņš šāva uz policistiem, taču nevar izslēgt garīgu slimību varbūtību. Zināms ir tikai, ka tas, ko Džonsons slēpa, bija nāves vērts noslēpums, un šo noslēpumu viņš paņēma līdzi kapā.