Noklusētā vēsture: Ustaši – elles suņi31

Avro Manhatans savā grāmatā „Vatikāna holokausts” 46.lpp publicējis foto, kur redzams brīdis, pirms ustašu slepkava pārgriež rīkli ortodoksālajam serbam. Upura acīs redzams stingums, varbūt cerība? Blakus stāv asistents,kas gatavs traukā uztvert vīrieša asiņu šalti. Šis noziegums veikts 1943.g. Cajnices tuvumā. Ustašu dziesmā ir šādi vārdi: "Mi Ustase ne pijemo vina Nego krvi Srbina iz Knina".  Tulkojumā: "Mēs, ustaši, nedzeram vīnu, bet gan asinis no Kninas serbiem.” Knina ir viena no asiņainākajām pilsētām. Nav gan liecību,ka pēc slepkavības ustaši tiešām dzēra asinis,bet skaidri redzams,ka fotoattēlā esošie vīrieši centās atainot dziesmā vēstīto.

Masu eksekūcija Vukovaras tuvumā 1941.gadā. Vācu nacisti,kas īslaicīgi bija nometināti horvātu pārvaldītājā teritorijā bija ustašu varasdarbu pārbiedēti – tik ļoti,ka pat izveidoja īpašu komisiju,lai viņu noziegumus izmeklētu. Laikā,kad ustaši vēl atradās itāļu un vācu pakļautībā, slepkavas bija mazliet apvaldīti. Kad nacisti pameta Horvātiju,tad ustaši pieņēmās spēkā un negantumā. Upuri tika masveidā iznīcināti bez tiesas – lielās grupās no tiltiem iegrūsti upes dzelmē. 1941.gadā ustaši ieņēma Gliņu – sapulcēja visus ortodoksālos vīriešu vecumā no 15 gadiem, izveda no pilsētas un visus 600 brutāli nokāva ar nažiem, āmuriem un šaujamieročiem. Ustaši pat necentās slēpt savas slimīgās tieksmes.

„Nāves pekle” – serbs tiek dzīvs iemests masu kapā Jasenovačas koncentrācijas nometnē 1942.gadā. Šī pekle tika īpaši rezervēta tiem,kas īpaši nepatika katoļticības pievērsējiem. Nometni vadīja franciskāņu mūks tēvs Filipovičs. Šausmas,kas norisinājās Jasenovačā bija pielīdzināmas bēdīgi slavenajai Dachau (Dahavas, Dahovas) nometnei. Tikai 18 dienas pēc ustašu dibinātās NHV (1941.g. 28.aprīlī), kareivji ielenca Gudovačas, Tuke Brezovačas, Klokocevačas un Bolačas ciemus. Arestēja ap 250 serbu zemniekus – aizveda uz lauku, pavēlēja izrakt sev kapu bedres. Tad gūstekņiem aiz muguras sasēja rokas un tos dzīvus iegrūda bedrēs un apraka.
 

Tikai vecuma radītais neskaidrums fotoattēlā ļauj to šeit ievietot. Ustaši lepni atrāda ortodoksālā kristiešu priestera nocirsto galvu. 1942.gada februāris. Serbu sievietes papildus brutālai spīdzināšanai cieta arī no izvarošanas – izmantojot arī dažādus priekšmetus.

Brutalitāte un neiedomājams ļaunums. Ustaši sevišķi iecienīja primitīvus priekšmetus savu asins darbu veikšanai: naži, dakšas, asi mieti, zāģi...nežēlīga spīdzināšana ieilga, līdz mocītājiem apnika un upuris tika nogalināts.
Iecienītās metodes: kāju, roku laušana, ādas novilkšana dzīvam esot, bārdu atraušana, acu izgriešana/izduršana... Turklāt ustašiem ļoti patika fotografēties ar saviem upuriem – kā pierādījumu savai varai.
Šajā fotogrāfijā ustaši moka serbu vīrieti ar divroku zāģi un nazi - pirms eksekūcijas, 1943.g. Šis foto tika atrasts kāda miruša ustaša kabatā 1945.gadā

Slepkavu vienībās bija arī t.s. „galvaskausu šķaidītāji”, kas mīlēja ar āmuriem sadragāt serbu galvas – viņi regulāri fotografējās un sūtīja bildes Iekšlietu Ministram Andrijam Artukovičam – certībā iegūt sev kādu apbalvojumu. Ētisku iemeslu dēļ neievietoju attēlu ar šāda ieroča upuri.
Foto kā pierādījums tam,cik ļoti ustaši mīlēja savu nodarbi – redzams,kā slepkava smaida brīdī,kad ar cirvi tūlīt jau nocirtīs serba galvu.

Kāds cits publicēšanai nepiemērots foto attēlo savulaik pazīstamo 26 gadus veco serbu industriālistu un filantropu Milosu Teslicu, kuru ustaši bija nogalinājuši sevišķi nežēlīgā veidā. Vīrieša kājas bija salauztas, ausis nogrieztas, acis izdurtas, krūškurvis sadurts, bet sirds...izrauta no krūtīm. Aculiecinieki stāsta, ka ustaši lielījušies,ka mirušā sirds vēl brīdi pukstējusi varmākas rokā...
 

Kāda bija Vatikāna lomā šajos noziegumos pret cilvēci?
Ustašu režīms Vatikānam nebija noslēpums. Visi zināja,ka ustaši apņēmušies iznīcināt serbu, ebreju un romu populāciju Horvātijas un Bosnijas un Hercegovinas teritorijās.NHV Izglītības ministrs Mile Budaks atklāti paziņoja,ka plāns ietver: nogalināt trešdaļu, deportēt trešdaļu un pēdējo trešdaļu piespiedu kārtā konvertēt katoļticībā. Kādā uzrunā Zagrebā NHV līderis Ante Paveličs izteicās: „Labs ustašs ir tāds,kas ar nazi spēj izgriezt bērnu no sievietes klēpja."
Pāvests Pijs XII aizstāvēja Paveliču un nosūtīja Svētā Krēsla diplomātu Džuzepi Ramiro Markoni uz NHV, kā savu personīgo pārstāvi. Lai gan Vatikāns de jure neatzina NHV kā valsti, tomēr emisāra nosūtīšana bija nozīmīgs žests ustašu varas atbalstīšanā. Šajā foto redzams Markone ar iepriekš minēto Anti Paveliču (centrā).

Jāpiebilst gan ka Vatikāns NHV atzina de facto… Kuras valstis atzina ustašu režīma valsti de jure? Somija, Ungārija, Vācija, Itālija, Slovākija, Bulgārija, Rumānija, Japāna, Spānija, Japāņu okupētā Ķīna, Dānija, Japāņu okupētā Mandžūrija Ķīnā un Birma, Filipīnas, Taizeme. Francija noslēdza tirdzniecības līgumu, atzīstot NHV de facto.
Vatikāns pa to laiku stiprināja diplomātiskos sakarus ar ustašu režīmu NHV. Vienīgais iemesls,kas liedza Vatikānam pilnīgi atzīt NHV bija potenciālā negatīvā reakcija no Lielbritānijas un ASV. Vai Svētais Krēsls bija informēts par NHV genocīdu? Trīs Vatikāna Sekretariāta vadošie darbinieki Domeniko Tardini, Džovanni Battista Montini (vēlāk Pāvests Pauls VI) un Luidži Maglione labi zināja par asins šausmām,bet neko nedarīja,lai holokaustu apturētu.
Attēlā: Vatikāna pārstāvis Ramiro Markone pa labi, Ante Paveličs centrā, Vatikāna Sekretārs Džuzepe Mazuči pa kreisi.