Reiz ar kādu pazīstamu uzņēmēju mums gadījās karsts strīds par koka arhitektūru. „Ziniet, kāpēc es cienu Džordžu Armitstedu?” viņš man sacīja. “Tāpēc, ka Armitsteds lika centrā nojaukt koka namus. Bez viņa mums Brīvības ielas vietā tagad būtu otra Kalnciema iela!”
Aplūkojot A. Šmita fotogrāfiju, kurā redzama Aleksandra iela XIX gadsimta beigās, var pārliecināties, ka tās apbūvi pilnībā veido koka nami. Attēlā neredzēsiet nevienas pašas mūra ēkas! Pat Svētā Ņevas Aleksandra baznīca, kuru daudzi kļūdaini uzskata par mūra ēku, patiesībā ir būvēta no koka.
Tieši šī pareizticīgo baznīca, kas atrodas Brīvības un Lāčplēša ielu krustojumā, ir vecākā saglabājusies ēka Brīvības ielā. To cēla par tautas saziedotiem līdzekļiem, lai godinātu 1820. gada uzvaru pār Napoleonu. Visdāsnāko ziedotāju vidū bija tirgoņi: Pāvels Gračevs, Mihails Bedrovs, Mihejs Popadjins. Baznīcas celtniecībā bija iesaistīti tā laika vislabākie namdari un kokgriezēji. Namu iesvētīja 1825. gada 31. oktobrī, piešķirot lielkņaza Ņevas Aleksandra vārdu.
Labs komponists, slikts uzņēmējs
Pāri ceļam, ielas pretējā pusē, ir vēl kāda ievērības cienīga ēka. Šajā divstāvu koka namā XX gadsimta 30. gados atradās kafejnīca „Barberina”. Šī iestāde gan spēja noturēties vien divus mēnešus, taču ir palikusi vecākās paaudzes atmiņās, jo tās īpašnieks bija Oskars Stroks.
„Rīt, otrdien, ģenerāļa Sniķera namā (Brīvības ielā 15) tiek atklāta Rīgā pirmā pēc ārzemju parauga veidotā elegantā kafejnīca/deju vieta „Barberina” ar oriģinālu amerikāņu bāru un atsevišķu stūrīti austrumu-turku stilā,” rakstīts 1931. gada 14. septembra laikrakstā „Segodņja”. Tika ziņots, ka kafejnīca strādās līdz plkst. 2 naktī, un vēlīnie viesi varēs vērot kabarē priekšnesumus.
„Amerikāņu bārā divas burvīgas bārmenes jūrnieku kostīmos, blondīne un brunete, „baltā” un „melnā”, kā viņas jau nodēvējusi publika… Turku kafejnīcā intriģē austrumu kostīmā tērpta „austrumu sieviete”…” pēc nedēļas vēstī kāds cits laikraksts – „Novij Golos”.
Oskaram Strokam, kurš pats arī vadīja krodziņa orķestri, bija lieli plāni. Viena no iecerēm paredzēja apmācīt rīdziniekus dejas tehnikā, cita – ziemā ierīkot slidotavu uz kafejnīcas jumta. Taču nepagāja ne divi mēneši, un kafejnīca „Barberina” tika slēgta, bet pats maestro parādu dēļ nonāca cietumā. Slavenais komponists izrādījās slikts uzņēmējs. Viņš nebija ņēmis vērā daudzus krogus darbībai svarīgus apstākļus, piemēram, ka pretim viņa iestādījumam atrodas baznīca – saskaņā ar tā laika likumiem, 500 metru rādiusā ap dievnamiem bija aizliegta alkohola tirdzniecība.
Te dzīvoja Vāgners
Senajā fotogrāfijā, kur redzams divstāvu nams ar „Barberinu”, aiz kadra palikusi vēl kāda ievērojama ēka – tirgoņa Bodrova nams, kas atradās Aleksandra un Dzirnavu ielas stūrī. Tagad šajā vietā slejas augsta mūra ēka, bet kādreiz tur atradās divstāvu savrupnams, kurā dzīvokli īrēja diženais komponists Rihards Vāgners. 1837. gadā viņš kļuva par Rīgas teātra galveno diriģentu jeb kā toreiz dēvēja – kapelmeistaru. Teātris atradās vecpilsētā, un kapelmeistars vispirms bija apmeties teātra tuvumā. Taču dzīvoklis Vecrīgā izrādījās pārāk dārgs, un komponistam nācās pārcelties tālāk no centra – uz Pēterburgas priekšpilsētu. Jaunajā dzīvesvietā Vāgners neieradās viens, bet kopā ar sievu un svaini. 1839. gada ziemā kapelmeistara dzīvoklī bieži pulcējās viņa draugi, izspēlējot fragmentus no operas „Rienci”, pie kuras komponists tolaik strādāja. Dziedāšanu pavadīja salauztu, slikti noskaņotu klavieru skaļā dimdināšana. Saskaņā ar aculiecinieku atmiņām, neparastais troksnis vēlās vakara stundās pievērsa garāmgājēju uzmanību un „krievu bārdaiņi apstājās zem izgaismotajiem logiem, galvas izbrīnā grozīdami”. Kad ārā bija labs laiks, Vāgneru nereti varēja redzēt sēžam atvērtajā logā. Viņa biogrāfs Karls Frīdrihs Glāzenaps raksta, ka daudziem ilggadējiem Pēterburgas forštates iedzīvotājiem atmiņā palikusi komponista bālā seja pie loga ar pīpi mutē un turku fesku galvā. Taču pašam Vāgneram no Rīgas laikiem atmiņā iespiedusies vien šausminošā Aleksandra ielas ainava. Viņš atcerējās, ka „pa to vaļējos vezumos uz Dvinskas tirgu (tas atradās krastmalā) veda saldētus cūku kautķermeņus, pāršķeltus no galvas līdz pakaļējām ekstremitātēm”.
Uz „Alhambru”!
Senajā fotogrāfijā redzama vēl viena interesanta koka ēka – tā atrodas Rīgas domes Klientu apkalpošanas centra vietā, kur padomju laikos bija „Rīgas modes”. Senāk te lepni slējās viesnīca „Frankfurte pie Mainas”, kas bija pirmā viesnīca ārpus vecpilsētas teritorijas. Kāds laikabiedrs raksta, kas tā bija viena no nedaudzām vietām apkārtnē, kur varēja nolīgt labu ekipāžu. „Tālāk vīdēja tikai noplukuši, nevīžīgi ģērbušies veči, gatavi pasažierus par ceturtdaļrubļa vest kaut vai līdz Ziemeļpolam.”
1869. gada vasarā šajā viesnīcā bija apmeties krievu literatūras kritiķis Dmitrijs Pisarevs kopā ar ukraiņu rakstnieci Marko Vovčoku. 1910. gadā viesnīcas reģistros atrodams pasaules mēroga slavenības vārds – vācu lidotājs Orls Arnts, kurš Rīgā bija ieradies, lai pilsētniekiem demonstrētu pirmo lidojumu ar lidmašīnu.
1930. gadā viesnīcu vēl slavenāku padarīja restorāns „Alhambra”. Tā programmas nagla bija kabarē, un kad vasarā meitenes uzstājās atklātā laukumā, uz viņām palūkoties esot ieradies arī pats Fjodors Šaļapins.
Pēc pavisam neilga laika no koka namiem Aleksandra ielā maz kas būs saglabājies. Aplūkojiet atklātni, kas izdota pirms Pirmā pasaules kara! Lielākā daļa tur redzamo ēku ir pazudušas bez pēdām.
Man ļoti patīk vecā koka arhitektūra. Taču šoreiz piekritīšu uzņēmējam: labāk koka apbūvi Aleksandra ielā apjūsmot no senām atklātnēm. Tikmēr koka arhitektūras pieminekļus līdz mums atnesušas citas Rīgas vietas: Mūrnieku, Lienes, Kalnciema iela, Balasta dambis un, protams, Maskavas iela.
