Nindzjas - viduslaiku spiegi26

Nindzju ierocis bija zobens, ko nēsāja uz muguras, bet tas bija universāls, jo līdzinājās milzīgam saliekamajam nazim ar daudziem nodalījumiem. To varēja izmantot kā elpošanas tubiņu, pūst caur stobru mazas, saindētas bultas, vidū slēpa slepenus ziņojumus, izmantoja kā šūpoles, ilgi atrodoties kokā.

Lietoja arī sirpi, pie kura bija piesieta ķēdīte, kas sapina ienaidnieku.

Interesants ierocis bija kjokecu-sjoge – nazis ar diviem asmeņiem, bet sievietes kā ieroci izmantoja 20cm garas matadatas, ar kurām varēja nodurt gan tuvumā, gan metot.

Nindzjas bija lieli izgudrotāji dažādu inžu un sprāgstvielu sagatavošanā. Tika izgatavota miniatūrā granāta, kurai piejauktais magnijs deva lielu ugunsstabu, un nindzjas šo akluma brīdi izmantoja, lai paslēptos. Tā radās leģendas par nindzju neticamo „izgaišanu”, kas izraisīja māņticīgas bailes.

Nindzjām vienmēr bija jācenšas palikt nemanāmiem, tāpēc bija izstrādāti pieci klasiskie maskēšanās paņēmieni: izmantojot augu valsti, uzmanību novērsošā aizdedzināšana, asaru un citu indīgu gāzu pielietošana, prasme „pielipt” pie sienas, klints vai zemes kaudzes, metāla izstrādājumu lietošana uzmanības novēršanai, spēja ilgstoši atrasties zem ūdens.

Pēc feodālo karu pārtraukšanas 1868.gadā nindzju tradīcijas sāka apsīkt. Nindzju pēcteči pārgāja uz pilsētām un sāka nodarboties ar amatniecību.

No nindzjām daudz pārņēma izlūkdienests, policija un mafija. Daudz kas pārgāja uz karatē, taču unikālais fizisko, psihisko, tehnisko un filozofiski reliģisko vingrinājumu komplekss, kāds tas bija viduslaikos, mūsu dienās zudis uz neatgriešanos.