local-stats-pixel

Nikolaja Gogoļa letarģiskais miegs!1

 17  0

Nikolajs Gogolis (krievu: Никола́й Васи́льевич Го́голь, * 1809.g. 1. aprīlī (pēc vecā stila - 20. martā) Soročinā tagadējās Ukrainas teritorijā, † 1852.g. 4. martā (pēc vecā stila - 21. februārī) Maskavā) bija nozīmīgs ukraiņu izcelsmes krievu rakstnieks. Gogoļa nozīmīgākie darbi ir romāns "Mirušās dvēseles" (Мертвые души, 1842), lugas "Revidents" (Ревизор, 1836), "Precības" (Женитьба, 1841), stāsts "Šinelis" (Шинель, 1842). Gogoļa literārā darbība tradicionāli tikusi saistīta ar reālismu, bet mūsdienās tā lielākoties tiek aplūkota romantisma literatūras kontekstā.

Gogolis dzimis turīgā ģimenē. Viņa tēvs arī rakstījis lugas, kuras pats iestudējis kādā dzimtļaužu teātrī; tēvs nomira, kad Gogolim bija 15 gadu. Pabeidzis ģimnāziju Ņižinā, Gogolis 1828.g. ieradās Pēterburgā, lai mēģinātu iestāties universitātē, taču nobijās no iestājpārbaudījumiem un devās ceļojumā uz Vāciju. Atgriezies viņš no 1829.-1831.g. strādāja civildienestā, tad no 1831. līdz 1834.g. pasniedza vēsturi Pēterburgas Patriotiskajā institūtā. Šajā laikā viņš iepazinies ar savu elku Aleksandru Puškinu un uzsāka aktīvāku literāro darbību, gūstot visnotaļ lielus panākumus ar stāstu krājumu "Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā" (Вечера на хуторе близ Диканьки). Šajos darbos vērojama liela ukraiņu folkloras ietekme, tajos sastopami dažādi fantastiski elementi, liela nozīme ir komikai. Literāros panākumus Gogolis nostiprināja ar nākamo stāstu krājumu "Mirgoroda" (Миргород).

1834.g. Gogolis lasīja vēstures lekcijas Pēterburgas universitātē. Laikā no 1836. līdz 1848.g. Gogolis apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju, Franciju, Itāliju, visvairāk uzturēdamies Romā. 1848.g. viņš devās ceļojumā arī uz Palestīnu. Šajā laikā viņš sarakstījis savus pašus slavenākos darbus - "Revidentu", "Mirušās dvēseles" un "Šineli", kuros satīriskā un ironiskā skatījumā aplūkota dzīve Krievijā.

Pēc atgriešanās Krievijā Gogolis nonāca lielā fanātiska mācītāja Mateja Konstantinovska ietekmē un kļuva ļoti reliģiozs. Viņš nomira 1852.g. 4. martā 42 gadu vecumā.

LETARĢIJA
letarģisks miegsLatīņu val.: lethargiaSkaidrojums: gr. lēthargos dziļš miegs, aizmirstība < lēfhē aizmirstība + argia bezdarbība patoloģisks miegam līdzīgs stāvoklis, kura laikā samazinātas dzīvības fiz. izpausmes un pavājināta vielmaiņa. LETARĢIJA izveidojas sakarā ar dziļu difūzu kavēšanu smadzeņu garozā un tuvākajos zemgarozas rajonos. LETARĢIJA novērojama reti, tā var būt viena no histērijas izpausmēm, var rasties pēc ārkārtīgi stipra noguruma; to iespējams izraisīt ar hipnozi. LETARĢIJA ilgst no dažām min. vai st. līdz dažām dienām, pat nedēļām. Tās dziļums var būt mainīgs. Dziļā LETARĢIJA (novērojama ļoti reti) saslimušais izskatās pēc miruša — āda bāla un auksta, acu zīlītes uz gaismu nereaģē, pulss un elpošana grūti konstatējama, trūkst reakcijas uz sāpju kairinājumiem. Pat vissmagākos LETARĢIJA stāvokļus var atšķirt no nāves gadījumiem, tāpēc dzīvu cilv. apbedīšana letarģiskā miega laikā nav iespējama. Vieglākas LETARĢIJA slimnieku var daļēji pamodināt (aktīvi iedarbojoties, viņu var pabarot, padzirdīt), tomēr, atstāts viens, slimnieks no jauna iemieg. LETARĢIJA parasti sākas pēkšņi un tāpat pēkšņi beidzas. Dzīvību LETARĢIJA neapdraud. Ārstēšana. Miers, pareiza kopšana; ārstē pamatslimību.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Labs raksts. :)

 2  0 atbildēt