Lai cik vardarbīgi tie bija, tomēr šie eksperimenti palīdzēja izzināt cilvēka uzvedības noslēpumus.
Nežēlīgākie psihiatru eksperimenti57
2766
5
Projekts "Aversija"
Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) armija laika periodā no 1970. līdz 1986. gadam veica projektu, kura ietvaros centās savus karavīrus ar netradicionālo seksuālo orientāciju pārvērst par normāliem heteroseksuāļiem. Manipulācijas ietvēra gan terapiju ar elektrošoku, gan ķīmisko kastrāciju, gan hormonālo terapiju un pat dzimummaiņas operācijas. Precīzs uzpuru skaits, kas gāja bojā šajos eksperimentos, gan nav zināms, tomēr ir zināms, ka pakļauti tam visam bija aptuveni 1000 karavīru. Dakteris Obrijs Levins, kas tolaik vadīja šos eksperimentus, tagad vada savu psihiatrijas privātpraksi Kanādā.
Mazulis Alberts
Džons Vatsons piederēja biheivioristu novirzienam psiholoģijā un pētīja baiļu un fobiju rašanos cilvēkos. Vatsons aizrāvās ar zīdaiņu emociju pētīšanu un eksperimentēja ar baiļu izraisīšanu pret priekšmetiem, no kuriem agrāk cilvēkam nebija bail. Vatsons centās iedvest 9 mēnešus jaunajam Albertam bailes no žurkas, ar kuru zēns mēdza spēlēties. Divus mēnešus Albertam, kurš bija paņemts bārenis no bērnu nama, tika rādītas bildes ar Ziemassvētku vecīti, vati, trusīti un žurku, tādējādi cenšotoes šos jēdzienus saistīt mazā zēna prātā. Pēc tam Albertam tika ļauts spēlēties ar savu žurku, taču šīs spēlēšanās reezes pavadīja skaļš, negaidīts troksnis, kas izraisīja satraukumu un bailes zēnam. Galu galā Alberts jau nāvīgi baidījās no tā vien, ka ieraudzīja žurku. Pats interesantākais bija tas, ka zēnam radās fobijas arī no Ziemassvētku vecīša, vates un trušiem. Vatsons nonāca pie secinājuma, ka lielākā daļa baiļu mūsos rodas jau agrā vecumā, turklāt tās mēdz kombinēties visdažādākajos veidos. Diemžēl atbrīvot Albertu no šīm fobijām tā arī nekad neizdevās.
Reklāma
Iegūtā bezpalīdzība
1969. gadā tika veikts eksperiments ar suņiem. Suņus iedalīja trīs grupās - pirmā grupa bija kontroles grupa, kuru ieslodzīja krātiņā un pēc laika atbrīvoja. Otro suņu grupu arī ievietoja krātiņā, bet pakļāva elektriskajiem triecieniem, kurus suņi paši varēja pārtraukt nospiežot pogu. Suņi ātri vien iemācījās šo sakarību. Savukārt trešo grupu pakļāva elektriskajiem triecieniem, kurus nekā nevarēja pārtraukt. Šīs grupas suņi ar laiku sāka kļūt slimīgi depresīvi un bailīgi. Kādu reizi šos suņus izlaida ārā un ļāva bēgt prom, bet viņi nekur nebēga. Pat tad, kad viņus laukā pakļāva elektriskajam šokam, suņi nekur nedomāja bēgt. Tika izdarīti secinājumi, ka ar cilvēkiem ir līdzīgi - pēc vairāku neveiksmju sērijas savā dzīvē, cilvēks paliek depresīvs un samierinās ar savu šķietami bezcerīgo stāvokli, turklāt neko necenšas mainīt savā situācijā, jo domā, ka tas ir bezjēdzīgi.
Bērnu izsmiešana
1939. gadā Aiovas Universitātes pētnieki veica šausminošu eksperimentu (kā to vēlāk nosauca prese). Tika paņemti 22 zīdaiņi no bērnu nama un vairāku gadu garumā ar tiem tika veikti eksperimenti. Viņus sadalīja divās grupās - vienu grupu audzināja kā ierasts, bet par otru grupu vienmēr ņirgājās. Viņus fiziski neiespaidoja, bet katru dienu auklīte izsmēja viņu runas veidu. Ar laiku pirmā grupa attīstījās normāli, bet otrās grupas bērniem attīstījās smagi runas traucējumi, kas palika uz visu mūžu. 2001. gadā Aiovas Universitāte oficiāli atvainojās visiem cilvēkiem un eksperimentā iesaistītajiem bērniem.
No zēna par meiteni
1965. gadā astoņus mēnešus jaunajam Brūsam Reimeram veica apgraizīšanas operāciju. Diemžēl tās gaitā Brūsa penis tika neatgriezeniski sakropļots. Konsultējoties ar psihiatru un vecākiem, tika pieņemts lēmums Brūsu audzināt kā meiteni, lai viņš augot nejustu kompleksus par savu sakropļoto vīriešu mantu. Neilgi pēc tā Brūss tika pārdēvēts par Brendu, taču vecākiem nebija ne jausmas, ka ar viņu bērnu veic šausmīgu eksperimentu - psihiatrs, ar kuru konsultējās vecāki jau sen vēlējās pierādīt, ka dzimuma identitāte nav dabas nosacīta, bet gan veidojas agrā vecumā. Zēnam tika noņemti visi dzimumorgāni un viņu audzināja kā meiteni. Tomēr ar laiku zēnmeitene sāka uzvesties pretēji savai audzināšanas dabai un interesējās tikai par zēnu lietām. Turklāt vecākiem tas izrasīja spēcīgu stresu - māte krita depresijā, bet tēvs nodzērās. Pusaudža vecumā Brendai-Brūsam sāka dot sieviešu hormonus, lai veidotos krūtis. Turklāt tika gaidīta operācija, lai pilnībā izveidotu sieviešu dzimumorgānus. Pusaugu zēnmeitene to nevēlējās un trīs reizes centās veikt pašnāvību. Viņš pārstāja lietot hormonus un pat veica rekonstrukcijas operācijas, lai atgūtu savu īsto vīrišķo izskatu un nomainīja vārdu uz Deivids. Vēlāk viņš pat apprecējās un adoptēja trīs bērnus. Tomēr 2004. gadā no Deivida-Brendas-Brūsa aizgāja sieva un viņš beidza savu dzīvi pašnāvībā.
Reklāma
Mīmikas pētījumi
1924. gadā Minesotas Universitātes psihologi centās izdibināt kaut kādas kopējas sakarības cilveku mīmikas veidošanā. Par pētāmajiem objektiem tika paņemti universitātes studenti. Mērķis bija atrst vienotu mīmikas veidošanās mehānismu dažādu emociju laikā - bailes, laime, kaisle utt. Studentiem tika rādītas pornogrāfiskas bildītes, tiem lika ošņāt amonjaku, klausīties džezu un veikt citas darbības, kuru laikā nolasīja sejas izteiksmi. Nevainīgā darbošanās pārtrūka, kad eksperimenta vadītājs lika studentiem pārgriezt rīkli žurkām. Sākumā daudzi pretojās tam, tomēr galu galā visi veica šo darbību, turklāt vēl piekrita mocīt un nogalināt citus dzīvniekus. Lai arī eksperimaenta noslēgumā netika atrastas nekādas mīmiku veidošanās sakarības, atklājās, cik viegli cilvēki ir gatavi veikt vardarbīgu rīcību, ja to pavēl autoritāte. Dažkārt šķiet, ka cilvēku vajag tikai iedrošināt un viņš paveiks visšausminošākās darbības.
Valoda un hipnoze
70. gados bija populāri veikt hipnozi un eksperimentēt ar to. Daudzi psihiatri centās izdibināt, ko gan var ar hipnozi paveikt. Viens no eksperimentiem bija iemācīties svešu valodu hipnozes iespaidā. Par dalībniekiem tika izvēlēti 34 sportisti no Bulgārijas, kuriem hipnozes iespaidā centās ātri iemācīt angļu valodu. 7 gadu laikā praktiski visiem no viņiem sākās psihiska rakstura traucējumi, kas noveda pie ārstēšanos attiecīgajās iestādēs un pat nāves.
