Eksperimenti izmantojot radioaktīvas vielas, elektrošoku uz cilvēkiem, un pat nāvēs baiļu līmeņa mērīšana. Tā bija realitāte pagājušā gadsimta vidū.
Nežēlīgākie eksperimenti vēsturē (2.daļa)1
245
0
Saplēstās rotaļlietas eksperiments
Vainas sajūta ir viena no spēcīgākajām cilvēka emocijām. Šī sajūta spēj stipri ietekmēt cilvēka uzvedību un uzskata, ka tā rodas agrā bērnībā. Taču cik agrā? To centās noskaidrot Aiovas Universitātes pētnieki. Viņi veica eksperimentus ar zīdaiņiem, kuriem izsniedza iepriekš speciāli sagatavotas rotaļlietas, kas salūza jau pirmajās sekundēs pēc lietošanas. Kad tas notika, tad pētnieki acīmredzamā veidā izrādīja vilšanās sajūtu bērnu priekšā un norāja tos par nevīžību. Bija paredzams, ka tādēļ bērni vainos sevi rotaļlietas salaušanā. Pētījuma autori minūti novēroja bērnu reakciju, bet tad izsniedza jaunu rotaļlietu, sakot, ka viņi nav vainīgi pie tā, ka salūza iepriekšējā. Lielākā problēma šajā pētījumā bija tā, ka netika saņemtas vecāku piekrišanas šim eksperimentam. Vēlāk gan vairāki vecāki atzina, ka nekādu acīmredzamu iespaidu tas uz bērniem nav atstājis. Taču nav skaidrs, kā šis eksperiments ietekmēja šo bērnu turpmākās dzīves.
Čestera Southema vēža eksperimenti
Česters M. Southems bija plaši pazīstams vēža pētnieks 1960.gados, kurš pētīja imūnsistēmas ietekmi uz audzēju attīstību. Viņš vēlējās noskaidrot, vai cilvēks, kuram jau ir novājināta imūnsistēma, spētu izārstēties no vēža. Lai veiktu šo eksperimentu, viņam bija nepieciešami cilvēki, un tos viņš atrada Ebreju Hronisko Slimību Slimnīcā Ņujorkā. Southems pārliecināja iestādes vadītāju par iespējamo labuma gūšanu no šī eksperimenta. Viņam atļāva ievadīt sveša cilvēka vēža šūnas 22 slimnīcas pacientiem. Tie bija veci cilvēki, kuriem bija atklātas hroniskas saslimšanas, tādēļ Southems pat neprasīja viņu piekrišanu šim eksperimentam. Daži ārsti iebilda par to, ka viņu pacientus izmanto šādā veidā, taču Southems neņēma vērā viņu iebildumus. Kad par to uzzināja varas iestādes, Sothemam tika likts pārtraukt eksperimentu. Nekādas apsūdzības netika izvirzītas, taču šis gadījums lika pārdomāt ideju par informētu piekrišanu no pacientu puses pētījumu veikšanas procesā.
Reklāma
Steitvilas labošanas iestādes malārijas pētījums
Viens no nedaudzajiem ASV veiktajiem pētījumiem 2. Pasaules kara laikā bija Steitvilas Labošanas Iestādes Malārijas pētījums, kura mēŗkis bija izmēģināt eksperimentālus medikamentus malārijas ārstēšanai. Lai atrastu dalībniekus šādam pētījuma ASV valdība vērsās pie ieslodzītajiem cietumos, kuriem bieži vien nebija izvēles kā vien piekrist un kļūt par izmēģinājuma trusīšiem. Lai gan daudzi no cietumniekiem saņēma prāvas kompensācijas un cietumsoda ilguma samazināšanu, tomēr visi viņi tika inficēti ar malāriju un izcieta visas no šīs slimības izrietošās sekas. Nav zināms, cik daudzi nomira un cik efektīvas izrādījās eksperimentālās zāles.
Roberta Hīta elektriskā seksa stimulācija
1970.gadā Dr. Roberts Hīts no Tuleinas Universitātes nolēma izmantot dziļo smadzeņu stimulāciju, lai izārstētu homoseksualitāti. Par izmēģinājuma objektu tika izvēlēts 24 gadus vecs vīrietis, kura šifrētais vārds bija B-19. Dr. Hīts ievietoja šī vīrieša smadzeņu daļā, kas atbild par baudas sajūtas rašanos, elektrodus. Stimulējot šo reģionu B-19 patiešām sajuta milzīgu baudu. Vīrietis iepriekš bija depresīvs un tendēts uz pašnāvību, tādēļ viņam tika ļauts izmantot šo elektrisko stimulāciju pēc saviem ieskatiem. B-19 izmantoja šo iespēju un stimulēja savu galvas smadzeņu baudas centru vairākus tūkstošus reižu. Tā laikā viņam bija jāskatās heteroseksuālā pornogrāfija. Lai veiktu eksperimenta pēdējo etapu Dr. Hīts noalgoja prostitūti, kurai bija jāparguļ ar B-19. Dr. Hīts uzskatīja, ja tas notiks, tad B-19 būs izārstēts no homoseksualitātes. Šī eksperimenta daļa gan izgāzās. Intervējot B-19 pēc vairākiem gadiem, viņš pastāstīja, ka regulāŗi stājas seksuālos kontaktos gan ar sievietēm, gan vīriešiem. Dr. Hīts uzskatīja, ka eksperiments ir daļēji attaisnojies un uzsāka pētījumus citās nozarēs, vairs necenšoties izārstēt homoseksualitāti.
Redzes dziļuma pētījums
Kornela Universitātes pētnieki Eleanora Gibsona un Ričards Volkers vēlējās noskaidrot, vai telpas vizuālā dziļuma uztvere ir izplatīta visiem dzīvniekiem un kā tā attīstās. Lai to izdarītu, viņi izveidoja galdu uz, kur tika uzlikta stikla plāksne, kas vienā galā pārkārās pāri galda malai. Uz šīs stikla daļas varēja uzkāpt, bet zem tās bija redzama grīda. Eksperimenti ar žurkām pierādīja, ka šie dzīvnieki spēj uztvert telpas vizuālo dziļumu ļoti labi un grauzēji nekāpa uz tās stikla daļas, kas atrodas aiz galda robežām. Nākamais pētījuma posms bija noskaidrot, vai arī maziem bērniem piemīt šī īpašība. Mazuļus novietoja uz galda, bet tā stikla galā atradās bērnu mātes, kas mazuļus sauca pie sevis. Daudzi no bērniem nekāpa uz tās stikla daļas, kas atradās aiz galda, kas nozīmēja, ka viņi spēj uztvert telpas vizuālo dziļumu. Pētījums vēlāk izpelnījās nosodījumu, jo tika uzskatīts, ka bērniem tādā veidā ir tikušas iedvestas bailes no augstuma.
Tev patiks šie raksti
