Eksperimenti izmantojot radioaktīvas vielas, elektrošoku uz cilvēkiem, un pat nāvēs baiļu līmeņa mērīšana. Tā bija realitāte pagājušā gadsimta vidū.
Nežēlīgākie eksperimenti vēsturē (1.daļa)15
394
2
Mirstoša cilvēka baiļu līmeņa mērīšana
Džons Dīrings bija noziedzinieks, kurš laupīšanas laikā nogalināja cilvēku. Viņam piesprieda nāvessodu nošaujot 1938.gadā. Pirms savas nāves viņš piekrita neparastam eksperimentam. Pie viņa tiktu piestiprināti elektrodi, kas mērītu sirdsdarbības ritmu nāvessoda izpildes laikā. Viss noritēja pēc plāna un Džona sirds pārstāja pukstēt 15,6 sekundes pēc tam, kad viņš tika nošauts. Nāves iestāšanās laiku paziņoja vēl 150 sekundes vēlāk. Eksperimenta gaitā tika noskaidroti daži citi faktori. Džona elektrokardiogramma nepārtraukti mērīja viņa sirdsdarbības ritmu un pēc tās rakstura ārsti pēc tam spēja noteikt, cik nobijies Džons bija nāves priekšā. Pirms nošaušanas viņa sirds pukstēja ar ātrumu 120 reizes minūtē, bet, kad šerifs izkliedza vārdu "šaut!", Džona sirdsdarbības ritms paaugstinājās līdz 180 reizēm minūtē.
Vanderbilta Universitātes radioaktīvais dzelzs
1945.gadā Vanderbilta Universitātes pētnieki nolēma noskaidrot, cik ļoti pastiprinās dzelzs uzsūkšanās daudzums sievietēm, kas ir stāvoklī. Vispiemērotākais variants, kas viņiem ienāca prātā - izmantot radioaktīvu dzelzs preparātu. Pētnieki nolēma izsniegt 829 sievietēm, kurām tika diagnosticēta anēmija, radioaktīva dzelzs preparāta kapsulas. "Pateicoties" šīm zālēm, sievietes tika pakļautas 30 reizes augstākai radiācijas devai nekā ir normā pieļaujams. Otršķirīgs pētījuma mērķis bija noskaidrot radioaktivitātes ietekmi uz bērna attīstību. Rezultāta nomira trīs bērni - 11 gadus veca meitenīte un 11 un 5 gadus veci zēni. Mirušo bērnu mātes iesniedza tiesā prasību pret Vanderbilta Universitāti un uzvarēja, saņemot 10 miljonu lielu kompensāciju, kas, protams, dzīvē viņu bērnus neatgrieza.
Reklāma
Bostonas projekts
1953.gadā Dr. Viljams Svīts sadarbībā ar Oukridžas Nacionālo Laboratoriju nolēma veikt virkni eksperimentu ar uz nāves gultas esošiem pacientiem, izmantojot radioaktīvas vielas. Eksperimenta mērķis bija noskaidrot urāna ietekmi uz cilvēka organismu, kā arī iespējamos tā pielietošanas veidus vēža ārstēšanā. Vienojoties ar ASV valdību Svītam piederēja tiesības izmantot mirušo cilvēku ķermeņus turpmākajiem pētījumiem. Visi pacienti nomira un netika atrasti nekādi pierādījumi, ka radioaktīvais urāns būtu šo procesu palēninājis.
Bakteriālā testēšana Sanfrancisko
1950.gados bioloģiskā kara iespējamības dēļ ASV nolēma veikt virkni eksperimentu, lai noskaidrotu efektīvāko atbildes reakciju šādam iebrukumam. Eksperiments sastāvēja no kuģa, kas bija piepildīts ar baktērijāmSerratia marcescens. Baktēriju kolonijas bija spilgti sarkanā krāsā, kas padarīja tās par ideālu objektu šajā eksperimentā, jo bija viegli tām izsekot. Tika uzskatīts, ka Serratia marcescens nav kaitīgas cilvēkam. Taču patiesībā tas radīja virkni elpceļu un urīntrakta infekcijas. Ārsti sāka novērot tik lielu šo infekciju uzliesmojumu, ka par to pat tika ziņots medicīniskajos žurnālos. Simtiem tūkstoši cilvēku tika pakļauti riskam inficēties ar Serratia marcescens, kas ir potenciāli nāvējoša baktērija. Vienīgais, ko ar šo eksperimentu izdevās pierādīt bija tas, ka Sanfrancisko ir ļoti laba vieta, kur veikt uzbrukumu, izmantojot bioloģiskos ieročus.
Kucēnu paklausības eksperiments
Stenlija Milgrama slavenajā eksperimentā tā dalībniekiem vajadzēja ar elektrošoku mocīt cilvēkus. Dalībnieki nezināja, ka tie cilvēki bija aktieri, kas tikai tēloja elektrošoka radītās sekas. Taču eksperiments pierādīja to, ka tā dalībnieki bija gatavi izmantot nāvējošu elektrošoka devu, ja viņiem to lika darīt autoritātes - šajā gadījumā ārsti baltos halātos. Čārlzs Seridans un Ričards Kings nolēma veikt līdzīgu eksperimentu, taču šoreiz elektrošoks bija īsts, bet tā upuri mazi kucēni. Abi vīri uzskatīja, ka Milgrama eksperimenta dalībnieki varēja nojaust, ka elektrošoka triecieni nebija īsti, tādēļ bija gatavi pielietot nāvējošas tā devas. Lai izslēgtu šādu iespējamību Šeridans un Kings izmantoja dzīvu kucēnu. Eksperimenta dalībniekiem tika paskaidrots, ka kucēnam jāatrodas noteiktā apgaismotā laukumiņā. Ja kucēns no šī laukumiņa iziet, tad eksperimenta dalībniekam ir jāpielieto elektrošoks. Elektrošoka intensitāti pastiprināja līdz ar kucēna nepaklausības līmeņa palielināšanos. Eksperimenta rezultāti parādīja, ka vairāk nekā puse vīriešu izmantoja spēcīgāko elektrošoka līmeni. Vēl pārsteidzošāk bija tas, ka sievietes raudāja eksperimenta laikā, taču arī izmantoja spēcīgāko elektrošoka līmeni.
Tev patiks šie raksti
p.s. pilnīgi nekādu apvainojumu autoram 