Neuzceltā Rīga44

Rīgas pilsētas valdes nams

Vajadzība pēc jaunas Rīgas pilsētas valdes ēkas radās jau 20.gs. pašā sākumā, tika rīkoti arhitektūras konkursi, skates, priekšlikumi, taču līdz trīsdesmito gadu vidum nevieni nopietni sagatavošanās vai celtniecības darbi netika sākti. Nākdams pie varas, Kārlis Ulmanis uzsāka cīņu pret vēsturisko un vācisko Rīgas arhitektūru, mēģinādams to latviskot, tādējādi 1937.gadā tika izsludināts starptautisks metu (skiču) konkurss jaunajam pilsētas valdes namam. Ēkai bija jābūt monumentālai, kas simbolizētu tautas garu un spēku. Tika noteikta tās atrašanās vieta - Daugavas krastā pretī Pētera baznīcai un Melngalvju namam. Par konkursa uzvarētāju tajā pašā gadā tika pasludināts arhitektu S.Antonova, N.Voita, A.Gintera projekts, kurš sastāvēja no masīva sešu stāvu nama ar ļoti augstu torni. Torņa augstums pārliecinoši pārsniedza Pētera baznīcas augstumu. 1939.gada rudenī tehniskais projekts bija gatavs un tika sākta ēkas būvbedres rakšana.

Pasta krājkases 13.janvāra ielā/Alberta laukumā

Līdzīga stila un apjoma projekts tapa Vecrīgas otrajā pusē, 13.janvāra ielā starp Vaļņu ielu un Alberta laukumu. Satiksmes ministrijas Pasta un Telegrāfa departamentam bija nepieciešama jauna ēka, kurā izvietotos ministrijas darba telpas, kā arī Krājkase. Ēkas iecere bija ļoti līdzīga Rīgas pilsētas valdes namam - sešu stāvu ēku kompleksu papildināt ar augstu siluetu. 1938.gadā noslēdzoties arhitektūras konkursam, sākotnējo projektu nedaudz izmainīja, un pavisam drīz sākās celtniecības darbi. Tomēr tālāk par pamatu izveidošanu būvnieki netika - bija sācies karš.

Republikas laukuma apbūve

Pagājušā gadsimta 60-tajos gados, sākoties Hruščova ''komunisma celtniecības'' tempa pieaugumam, arī Padomju Latvijā nostiprinājās nepieciešamība būvēt daudz un iespaidīgi. Viens no grandiozākajiem projektiem bija administratīvo ēku komplekss Citadelē. Sākotnējais projekts paredzēja izbūvēt trīs savstarpēji savienotas augstceltnes, kā arī izveidot plašu laukumu apkārt ēkām, kurš būtu piemērots masu pasākumiem, armijas un fizkultūriešu parādēm, tautas svētkiem. Pirmo ēku sāka būvēt ap sešdesmito gadu sākumu, tomēr ekonomiskās problēmas un nobīdes no projekta ļoti kavēja celtniecības tempus. Ēkas dzelzsbetona karkass un fasāde tika pabeigta tikai ap 70. gadu vidu, iekšdarbi turpinājās vēl vairākus gadus. Jau septiņdesmito gadu sākumā tapa skaidrs, ka projekta apjomi un celtniecības izmaksas bija par lielu, tādējādi tika nolemts projektu pilnībā nerealizēt - attiekties no atlikušo divu augstceltņu būves.

Krasta ielas mikrorajons

20. gs. otrajā pusē attīstoties vietējai rūpniecībai un nepieciešamībai pēc jaunām dzīvojamām platībām, paralēli attīstījās arī pilsētplānošana. Rīgas pilsēta bija izstrādājusi vairākus ģenerālplānus, celtniecības organizācijas shēmas kuras ietvēra jaunas teritoriju apguves iespējas. Tika uzcelti daudzi mikrorajoni - Āgenskalna priedes, Lielā Jugla, Purvciems, Ķengarags, jaunais Iļģuciems, Imanta, plānošanas procesā bija Pļavnieki, Ziepniekkalns, Krasta ielas rajons, Mežciems. Pēdējiem nosauktajiem pat tika rīkoti arhitektūras ideju konkursi, zīmētas vīzijas. Šādi šie mikrorajoni būtu izskatījušies mūsdienās, taču to realizācijas apjomu un iespējas noteica citi faktori, kā piemēram individuālo projektu projektēšana, kuras sākšanai bija nepieciešams saņemt atļauju no LPSR Valsts celtniecības lietu komitejas. Atgādināšu, ka pamatā mikrorajonu plānojums sastāv no tipveida sēriju projektiem, individuālie daudzstāvu projekti bija ļoti reti sastopami.