Otrais Pasaules karš, nežēlīgākais karš vēsturē. Tomēr, atgadījās notikumi, kuri savā ziņā ir savādi un pat neiedomājami. Sākot no lidojošiem liellopiem līdz pat Betmena iesaistīšanai kaujās!
Otrais Pasaules karš, nežēlīgākais karš vēsturē. Tomēr, atgadījās notikumi, kuri savā ziņā ir savādi un pat neiedomājami. Sākot no lidojošiem liellopiem līdz pat Betmena iesaistīšanai kaujās!
Nāves spēle, 1942. gada 9. augusts
Plaši zināms ir stāsts par vācu un britu kauju pamieru Ziemassvētku vakarā Pirmajā Pasaules karā, kad pretējās puses apvienojās draudzīgā futbola spēlē. Bet vai zinājāt, ka kaut kas līdzīgs notika arī Otrajā Pasaules karā? Nāves spēle, nosaukta šādi, jo spēles beigās tika nošauta pilnīga visa no vienām komandām. Spēle norisinājās starp FC Start no Kijevas(krievu puse) un Flakelf, vācu pretgaisa artilērijas karavīriem. Nav pārsteigums, ka padomju puse šo notikumu ļoti propagandēja kā patriotisku notikumu priekš mājinieku puses, apgalvojot, ka spēles tiesnesis, kurš bija no SS, ir atļavis ļoti daudz spēles pārkāpumus un pat neieskaitījis vairākus krievu golus. FC Start uzvarēja ar 5-3, un vēlāk ukraiņu aculiecinieki esot teikuši, ka spēle esot bijusi negodīga ar daudz pārkāpumiem, un spēles beigās FC Start spēlētāji esot nošauti kā atriebība par zaudējumu futbola spēlē.
Vācieši un amerikāņi cīnījās kopā, 1945. gada maijs
Divas nedēļas pēc Ādolfa Hitlera pašnāvības, pretējo pušu karavīri vienīgo reizi sešus gadu ilgajā karā cīnījās kopā. Pret ko? Tūlīt pastāstīšu. Kauja notika Iteras pilī Austrijā, kur tika turēti augsta ranga gūstekņi, tādi kā bijušie Francijas prezidenti, ministri un pat sportisti. 14 amerikāņu karavīri apvienojās ar 20 Vermahta kareivjiem, lai atvairītu spēcigu uzbrukumu pilij no SS vienības. Šī apbrīnojamā kauja ir labi aprakstīta Stīvena Hārdinga grāmatā ‘’The Last Battle/Pēdēja kauja’’, kur spilgti aprakstīta niedomājamā apvienošanās cīņa, kura bija veiksmīga līdz pat 103. Amerikāņu kājinieku divīzijas ierašanai palīgā. Ne tikai šī kauja bija viena no pēdējām Eiropas frontē, bet arī vienīgā, kurā amerikāņu karavīri aizstāvēja viduslaiku pili.
Kauja par Losandželosu, 1942. gada 24., 25. februāris
Izrādās Ass valstis nebija vienīgās ar ko amerikāņī ielaidās kaujās. Veselas divas dienas viņī cīnījās pret... pilnīgi nevienu. Pēc nezināmas izcelsmes gaismām debesīs, kuras izraisīja norāvušies laikapstākļu baloni, Losandželosas pretgaisa vienības veselas divas dienas apšaudīja debesis. Visi domāja, ka tie esot japāņu bumbvedēji, lai gan Jūras flotes sekretārs Frenks Knoks teica par viltus trauksmi. Ir daudz sazvērestību teoriju, ka to rīkojusi pati valdība kara propagandas ietvaros līdz pat, ka tie esot bijuši citplanētieši. Lai vai kā, tie noteikti nebija japāņi!
Japāņi karo desmitiem gadu pēc kara beigām
Ļoti daudz japāņu karavīru turpināja kaujas aktivitātes ilgi pēc 1945. gada, līdz pat 29 gadus vēlāk. Šie grupējumi, kuri pārsvarā atradās nomaļos un grūti pieejamos nostūros nebija saņēmuši nekādas ziņās par kara beigām vai arī vienkārši atteicās ticēt, ka Japāna ir padevusies. Spilgts piemērs ir japāņu kareivis Hiro Onoda, kurš turpināja cīnīties par imeratoru. Tas norisinājās Filipīnās, kur pēckara gados viņs nogalināja aptuveni 30 cilvēku. Nekas viņu neapturēja, pat arī žurnālisti, kuri viņu uzmeklēja. Viss beidzās ar to, ka no Japānas tika atvests viņa bijušais, izdzīvojušais, virsnieks, kurš beigās pavēlēja viņam padoties. Dzimtenē Hiro Onoda atgriezās tikai 1974. gadā, pēc 29 pavadītiem gadiem džungļos.
Japāņu uguns baloni
Vēl ļoti spilgts piemērs japāņu izdomai un nepadošanās spējām. Meklējumos pēc lēta un efektīva ieroča, japāņi gaisā palaida ap 9300 balonu ar sprāgstvielām! Doma bija tāda, ka Klusā okeāna gaisa straumes balonus aiznesīs līdz ASV, kur bumbas nokritīs uz pilsētām, terorizējot iedzīvotājus. Japāņi bija aprēķinājuši, šis pasākums sasniegs 10% efektivitāti, tomēr, tikai 300 baloni tika atrasti uz ASV zemes. Un reģistrētas ir tikai 6 nāves no šiem baloniem un bojājumi esot bijuši praktiskti nekādi.
Betmeni izpletņlēcēji, 1942. gads
Arī amerikāņiem netrūka izdomas. Majors Malkoms Vīlers-Nikolsons nāca klajā ar ideju, ka izpletņlēcējiem būtu jāterpjas speciālos sikspārņu tērpos ar spārnu plēvēm, kas palīdzētu lidojuma laikā labāk mainīt trajektoriju, pie viena izbiedēt vietējos noziedziniekus. Diemžēl plāns atkrita!
Lidojošie liellopi, 1936. gads
Labi, nav gluži kara gadi, bet ir daļa no vienas no karojošajām pusēm. Viss norisinājās itāļu iebrukuma laikā Abesīnijā, mūsdienu Etiopija. Kauju laikā itāļu spēkiem bija jāuzturas tuksnešainos apgabalos, līdz ar to pārtikas un munīcijas piegāde bija apgrūtināta. Lielākā piegādes daļa līdz ar to notika ar gaisa piegādi. Tomēr, gatavai pārtikai šis klimats bija ļoti nepiemērots. Līdz ar to, no lidmašīnām ar izpletņiem tika mestas ārā aitas, cūkas un govis, kuras piezemējoties bija gatavas kaušanai. Plāns izdevās par visiem 100%!
Nenoslīcināmais Sems
Stāsts ir par kaķi, kurš izdzīvoja trīs kuģu bojāejās. Pašā sākuma šis mincis tika atvests uz vācu kaujas kuģi Bismarck, lai ķertu peles. Diemžēl kuģīs tika torpedēts un nogrima, kaķi izglāba angļu kuģis HMS Cossack, kurš pamanīja minci kuļoties pa ūdeni. Tā nu jaunā kuģa apkalpe ieguva jaunu biedru, bet tajā pašā gādā arī šis kuģis tika nogremdēts ar torpēdu. Un jau atkal kaķis tika izglābts, iegūstot iesauku Nenoslīcināmais Sems. Nākamā mājvieta viņam kļuva aviācijas bāzes kuģīs HMS Ark Royal, kurš arī tika nogremdēts ar torpēdu. Beigās kaķim laikam apnika būt daļai no stulbo cilvēku kariņiem, un viņš pensionējas dodoties uz Belfāstas pilsētu, kur 1955. gadā, godājamā vecumā aizgāja aizsaulē.