Neolītiskā revolūcija un kultūrantropoloģija3
40
1
Jautājums par to, kāpēc neolītiskā revolūcija notika, paliek atklāts joprojām, jo nevienai no izvirzītajām teorijām un pieņēmumiem nav neapgāžamu pierādījumu, kas saistīts galvenokārt ar to faktu, ka šīs pārmaiņas cilvēces attīstības vēsturē notika krietni pirms rakstības parādīšanās, tātad nav rakstīto avotu. No otras puses, šis apstāklis, kad trūkst neapgāžamu pierādījumu kādas jautājumu izskaidrojošās teorijas pareizībai, veido auglīgu augsni dažādu interesantu skaidrojumu izvirzīšanai un interpretāciju brīvībai.
Terminu „neolītiskā revolūcija” pirmo reizi lietoja arheologs, antropologs Gordons Čailds 1920-tajos gados, lai apzīmētu pirmo agrāro revolūciju cilvēces attīstības vēsturē. Vārdu „revolūcija” viņš lietoja, lai izceltu attiecīgajā periodā Tuvajos Austrumos noritējušo procesu un izmaiņu svarīgumu ( jo ne par kādu revolūciju šī jēdziena klasiskajā izpratnē Tuvajos Austrumos pirms aptuveni 12 000 - 10 000 gadu runāt nevar ).
Procesi, kurus mūsdienās pieņemts apzīmēt ar jēdzienu „Neolītiskā revolūcija” norisinājās aptuveni pirms 12 000 - 10 000 gadu teritorijā, ko mūsdienu zinātnē pieņemts dēvēt par „Auglīgo pusmēnesi.” Tā ir teritorija, kurā ietilpst tagadējā Irāka, Nīlas baseins Ēģiptē, Izraēla, Libāna, Sīrija, Jordāna, Zagrosa kalni Irānas R un Taura kalni Turcijas D un DA.
Jēdziens - neolītiskā revolūcija - sākotnēji tika attiecināts tikai uz Tuvajiem Austrumiem, kur dzīvnieku un augu domestifikācija norisinājusies vissenāk pasaulē, taču mūsdienās ar šo jēdzienu apzīmē pāreju no mednieku- vācēju sabiedrības uz pārtiku ražojošu sabiedrību visā pasaulē. Lai gan „revolūcija” vispirms notika tieši Tuvajos Austrumos, nav pierādīts, ka tā vēlāk būtu izplatījusies pārējā pasaulē no „Auglīgā pusmēness” teritorijas. Secināts tieši pretējais - pēc „neolītiskās revolūcijas” Tuvajos Austrumos neatkarīgi no tās norisinājās citas „neolītiskās revolūcijas,” piemēram, Ķīnā ( aptuveni 7000 gadu pmē. ) un abās Amerikās. Šāda apgalvojuma pareizību netieši apliecina tas apstāklis, ka Eiropā, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā tradicionāli galvenais „maizes augs” bija kvieši, Ķīnā un DA Āzijā rīss, savukārt abās Amerikās kukurūza. Pāreja uz pārtiku ražojošu sabiedrību, tātad, notikusi dažādos pasaules reģionos, dažādos laika posmos - „revolūcijai” bija vairāki centri.
Ar neolītisko revolūciju parasti saprot pirmo agrāro revolūciju, kad mednieku-vācēju grupas līdz galam nenoskaidrotu cēloņu dēļ sāka nodarboties ar zemkopību un lopkopību. Par neolītiskās revolūcijas iespējamajiem pionieriem uzskata Natūfas kultūras ļaudis vai šīs arheoloģiskās kultūras pēctečus. Neolītiskā revolūcija tradicionāli tiek uzskatīta par kvalitatīvu lēcienu cilvēces attīstībā ( tāpat kā „uguns pieradināšana” ) ar dramatiskām sekām - izmaiņas cilvēku domāšanā, sabiedrisko struktūru izmaiņas, sabiedrības stratificēšanās u.c. izmaiņas, kas uzskatāmas par priekšnoteikumiem, lai rastos civilizācijas. Jāpiemin arī negatīvās sekas pārejai uz augu un dzīvnieku domestifikāciju un ražojošu sabiedrību, kas saistītas galvenokārt ar līdz tam maz izplatītu vai nebijušu slimību parādīšanos un uztura sabalansētības, kvalitātes pazemināšanos.
Ja 20.gs. sākumā neolītisko revolūciju zinātnieki ar lielu entuziasmu uzskatīja par kvalitatīvu lēcienu cilvēces attīstībā, par racionālu, loģisku turpinājumu evolūcijā, kas medniekiem-vācējiem bija „ilgi gaidītā glābšana” no pastāvīgajiem bada un tātad bojā ejas draudiem, kā arī iespēja „beidzot” nodrošināt kontroli pār pārtikas resursiem, tad mūsdienās vairuma zinātnieku attieksme pret šo jautājumu vairs nav tik vienkāršota un entuziastiska. Normans Deivis un vairums citu pētnieku pamatoti norāda uz neolītiskās revolūcijas iracionālo dabu ( šī raksta autors pievienojas jaunajam noskaņojumam, jo uzskata, ka cilvēks nebūt nav tik racionāla būtne kā tiek apgalvots; pats cilvēka racionālisms drīzāk ir relatīvi jauns izdomājums, kas raksturīgs cilvēkam varbūt tikai dažus gadsimtus ).
Gadu tūkstošiem ilgi cilvēce dzīvoja nodarbojoties ar medībām un uzturā lietojamo augu vākšanu - viņu uzturs bija labi sabalansēts, kas savukārt nodrošināja tiem relatīvi labu veselību. Bet vissvarīgākais fakts ir sekojošs - līdz mūsdienām ir noskaidrojies, ka senās mednieku-vācēju sabiedrības pārtikas sagādei patērējušas daudz mazāk laika nekā pirmie zemkopji. Dzīvs pierādījums šim faktam ir mūsdienu mednieku-vācēju sabiedrības pat it kā tik izdzīvošanai nepiemērotos, ar skarbiem klimatiskajiem apstākļiem apveltītos un ar pārtikas resursiem maz nodrošinātos reģionos kā Kalahari tuksnesī Dienvidāfrikā vai arktiskajos apgabalos ( inuiti ) - šo ļaužu grupas pārtikas sagādei patērē vidēji 1-2 dienas no 7 nedēļas dienām, bez tam Dienvidāfrikas Kalahari tuksneša tautiņas atļaujoties būt izvēlīgas uztura izvēlē. Šie divi piemēri ir tik pārliecinoši, ka būtu lieki atsaukties, piemēram, uz Amazones baseinā dzīvojošajiem medniekiem-vācējiem, kuri salīdzinot ar inuitiem dzīvo pārpilnībā un daba tos lutina ar tuvu ideāliem klimatiskajiem apstākļiem.
Šādām sabiedrībām, kurām nav jāpatērē gandrīz viss laiks pārtikas sagādei, atliek daudz laika, piemēram, mākslai ( paleolīta „māksla” - Lasko Francijā, Altamira Spānijā; Vilendorfas Venēra Vācijā, Natūfas kultūras apbedījumu izgreznotie galvaskausi u.tml. ), „darba dalīšanai,” amatu un pārtikas sagādes specializācijai. Diezgan pamatoti var uzskatīt, ka senās mednieku-vācēju sabiedrības bija stratificētas, sociāli organizētas ( marksistu apgalvojumus par neierobežotu egalitārismu pirmatnējā sabiedrībā varbūt var attiecināt uz ne vēlākiem hominīdiem kā apkārt klejojošu Homo Erectus grupām). Vēl nesenā pagātnē antropologi varēja novērot mednieku-vācēju sabiedrības ar ne mazāk sarežģītu sociālo organizāciju, sabiedrības uzbūvi kā mūsu „daudz attīstītākajai” civilizācijai ( tas ir vēl viens arguments, kāpēc vajadzētu izvairīties no jēdziena „primitīva sabiedrība” lietošanas ). Šie argumenti liek atteikties no kādreiz dominējušā nepareizā jautājuma: „Kā cilvēce pacēlās uz augstāko ražojošās, sociāli organizētās, stratificētās sabiedrības pakāpi?” Vietā ir jautājums: „Kas gan piespieda cilvēci atteikties no viņu senču gadu tūkstošus senā, drošā, psiholoģiski brīvā dzīves veida priekšrocībām?”
Var pamatoti mēģināt iebilst: medniekiem-vācējiem pārtikas sagādei bija nepieciešams neilgs laiks, taču ,iespējams, tie pavadīja daudz vairāk laika sezonālos u.c. veida klejojumos. Neolītiskā revolūcija sākās tieši tādā sabiedrībā, kas jau mezolītā bija pieradusi pie vietsēdības - Natūfas kultūras pārstāvji uzbūvēja pirmos ciematus un tempļus pasaulē, par kuriem zināms mūsdienās ( tā dēvētais Nabas kalns DA Turcijā u.c.), vēl pirms tie sāka nodarboties ar zemkopību. Arī Latvijā veiktajos arheoloģiskajos izrakumos atrastas apmetnes, kuras ir bijušas pastāvīgi apdzīvotas jau mezolītā, piemēram, Zvejnieku II apmetne. Latvijas teritorijā zemkopības parādīšanās droši atspoguļojas tikai vidējā neolīta arheoloģiskajā materiālā. Atliek secināt, ka tā nebūs bijusi vēlēšanās pārtraukt klejojumus, kas senajiem medniekiem-vācējiem likusi apmesties vienuviet un sākt nodarboties ar zemkopību, jo redzam, ka jau mezolītā liela daļa mednieku–vācēju grupu dzīvoja pastāvīgās apmetnēs. Tad kas piespieda seno cilvēku sākt nodarboties ar zemkopību un lopkopību, augu un dzīvnieku domestifikāciju, kopšanu, selekciju?
Vispirms jāaplūko dažas senāk izvirzītās teorijas, kas centās atbildēt uz šo jautājumu. Kā pirmo jāmin Oāžu teoriju, kuru izvirzīja Rafaels Pamplijs, bet popularizēja Gordons Čailds. Saskaņā ar šo teoriju, klimats Tuvajos Austrumos pēc ledāju atkāpšanās Ziemeļeiropā kļuva sausāks - cilvēki bija spiesti izvietoties tuvāk izsīkstošajiem ūdens avotiem oāzēs, kur tie nonāca ciešā saskarē ar dzīvniekiem un augiem, kurus tie laika gaitā domestificēja. Vēlākie senā laikmeta klimata pētījumi šo teoriju apgāza.
Kalnu nogāžu hipotēze, kuru izvirzīja Roberts Breidvods - zemkopība „sākās” Tauru un Zagrosa kalnu nogāzēs kā mērķtiecīgas un gadsimtiem ilgas ēdamo augu vākšanas un tā laikā par graudaugiem uzkrāto zināšanu rezultāts. Oriģināls ir Braiena Haidena dzīru modelis - sabiedrības stratifikācijas rezultātā izveidojusies vadonības sabiedrība. Grupu vadoņi rīkojuši dzīres, lai apliecinātu savu autoritāti; ar laiku šāda dzīrošana novedusi pie zemkopības, tā kā dzīrēm bija nepieciešams daudz pārtikas resursu. Acīmredzot šīs teorijas autors iedvesmojies no Ziemeļamerikas indiāņiem, kas rīkojuši līdzīgas dzīres ( Nutka cilts indiāņi - ja nemaldos ).
Oriģinālu skaidrojumu sniedzis Deivids Rainds. Zemkopība ir cilvēku un augu evolucionāras adaptācijas rezultāts - cilvēki aizsargājuši augus, kurus lietoja uzturā, no konkurentiem ( dzīvniekiem ) un laika gaitā tie domestificējuši vācamos augus.
Viena no pieņemamākajām teorijām, kas sniedz atbildi uz augstāk uzdoto jautājumu, ir Karla Zauera demogrāfijas teorija - pastāvīgi apdzīvotajās apmetnēs iedzīvotāju skaits audzis straujāk nekā klejotāju grupās, savukārt daba apmetņu tuvumā ar laiku nespējusi nodrošināt ar pārtikas resursiem arvien augošās populācijas, tamdēļ cilvēki bija spiesti sākt pārtikas ražošanu paši.
Ir trīs galvenās ekonomiskās antropoloģijas paradigmas, kas pretendē uz universālismu visu cilvēces ekonomiskās attīstības jautājumu skaidrošanā, un uz antropoloģijas jautājumiem cenšas atbildēt caur ekonomikas prizmu. Šīs paradigmas ir formālisms, substantīvisms un kulturālisms.
Formālistu modelis ir visciešāk saistīts ar neoklasisko ekonomiku kā lietderības maksimizāciju deficīta apstākļos. To būtībā var tulkot kā apgalvojumu, ka cilvēks ir racionāla būtne, kas no divām alternatīvām izvēlēsies to, kura maksimizēs viņa lietderību ( vai to, kas ar vismazāko pūļu u.c. veida ieguldījumu noved pie maksimāla rezultāta ).
Substantīvisms it kā kritizē formālismu, postulējot, ka formālismu iespējams pielietot tikai mūsdienīgas sabiedrības izpētē, kurā valda tirgus ekonomika. Substantīvisti norāda, ka jēdzienam „ekonomika” ir divas nozīmes: formālā nozīme ( kuras moto ir „racionālisms” ) un otrā nozīme, kura nepieņem nedz racionālu lēmumu pieņemšanu, nedz deficīta nosacījumus- tā pēta, kā cilvēki pelna iztiku sociālajā un dabiskajā vidē. Substantīvismā ekonomika vienkārši ir veids, kā sabiedrība apmierina savas materiālās vajadzības ( un ne vienmēr tas ir racionāls process ).
Kulturālisti savukārt uzskata, ka substantīvistu kritika formālismam ir nepietiekama. Viens no kulturālistu apgalvojumiem, ka centrālie iztikas līdzekļu ieguves procesi tiek konstruēti atbilstoši specifiskai kultūrai, respektīvi, kulturālisti noliedz universālus skaidrojumus un aicina pievērsties katrai kultūrai un tās izpratnei par tādiem jēdzieniem kā nauda, maiņa un peļņa atsevišķi. Būtībā kulturālismu var uzskatīt par substantīvisma paplašinājumu.
Atgriežoties pie neolītiskās revolūcijas - tai visatbilstošākā paradigma, kas to varētu izskaidrot ir substantīvisms vai pat kulturālisms. Formālisms katrā ziņā nederēs kā neolītiskās revolūcijas skaidrojums, jo diezin vai pāreja no mednieku-vācēju dzīves veida uz zemkopību bija cilvēka racionālisma sekas.
Ar patlaban esošo iformāciju, kuru ir uzkrājuši zinātnieki neolītiskās revolūcijas jautājumā vispārliecinošākais skaidrojums varētu būt teorija, kuru varētu dēvēt par mezolīta krīzes/demogrāfiskās krīzes teoriju. Mezolītu var uzskatīt par mednieku- vācēju dzīves veida ziedu laikiem, kad noslēdzoties leduslaikmetam, klimats kļuva siltāks un daba spēja nodrošināt tik daudz pārtikas resursu, lai mednieki- vācēji pārtrauktu klejojumus un apmestos pastāvīgi apdzīvojamās apmetnēs. Arī Latvijas akmens laikmeta arheoloģiskajā materiālā atspoguļojas šāda situācija. Silto atlantisko klimatu vēlāk nomainīja nedaudz skarbākais sub-boreālais klimats, taču mednieki-vācēji jau bija paguvuši pierast pie vietsēdības un to populācijas bija izaugušas pārāk lielas, lai daba spētu tos nodrošināt ar pārtikas resursiem. Daļa atgriezās pie klejojumiem, bet daļa bija spiesta pievērsties zemkopībai un lopkopībai.
Interesants ir Latvijas teritorijas gadījums, kas labi ilustrē šo krīzi un noder kā izskaidrojums/pierādījums teorijas pareizībai. Latvijas teritorijā mednieku- vācēju saimniecība bija sasniegusi kulmināciju vēlajā mezolītā un agrajā neolītā ( 5600. - 3400.g.pmē. ). Vidējā neolītā pasliktinājās klimats Latvijas teritorijā, bez tam šeit ieplūda ķemmes-bedrīšu keramikas kultūra - tas radīja demogrāfisko spriedzi un klimata pasliktināšanās dēļ bija pasliktinājušies ekoloģiskie apstākļi ( Latvijas teritorijā mītošās ciltis bija tuvu tai robežai, kad daba vairs nespēj nodrošināt tos ar pārtikas resursiem ). Latvijas arheoloģiskajā materiālā, kas datējams ar vidējo neolītu, atrodamas pirmās lopkopības pazīmes, tātad, lai gan mednieku-vācēju saimniecība saglabājās kā dominējošā, parādījās lopkopība kā barības rezerves nodrošinājums. Iespējams arī, ka krīze šajā laika posmā Latvijas teritorijā vēl nebija tik izteikta, bet mājlopi tika turēti kā bagātības un prestiža apliecinājums, jo zemkopība-lopkopība Latvijas teritorijā kļuva par galveno pārtikas sagādes veidu tikai bronzas laikmetā.
Par apliecinājumu kalpo arī situācija, piemēram, Ziemeļfrancijā, kur aptuveni pirms 5000 - 3500 gadu blakām dzīvoja ciltis, kas nodarbojās ar zemkopību, bet citas, kas dzīvoja Atlantijas okeāna krastos un bija specializējušās uz zveju saglabāja iepriekšējo dzīves veidu. Šajā situācijā izpaudās senā cilvēka racionālisms - Atlantijas okeāna krastos dzīvojošajiem ļaudīm nebija vajadzības pievērsties zemkopībai, kas ir krietni laikietilpīgāka. Tikai vēlāk, acīmredzot, ārējo ietekmju dēļ arī šie ļaudis atteicās no sava senā saimniecības veida. Svarīgi arī atzīmēt, ka citas sabiedrības nemaz nevarēja pievērsties zemkopībai-lopkopībai ( Kalifornija, Austrālija, Dienvidāfrika ), jo nebija piemēroti klimatiskie apstākļi, kā arī augu, dzīvnieku sugas, kuras varētu domestificēt.
Noslēgumā par to, kurš būtu „jāvaino” pie zemkopības ieviešanas. Dominē viedoklis, ka sieviete, jo tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka mednieku-vācēju saimniecībā sievietes nodarbojušās ar augu vākšanu, kamēr vīrietis parasti nodarbojies ar medībām un zveju ( daži zinātnieki apgalvo, ka tas atspoguļojas arī mūsdienās abu dzimumu iepirkšanās paradumos - vīrieši esot ātri kā mednieki, bet sievietes ilgi un rūpīgi pārbauda katru preci un tad izvēlās ). Ja sievietes nodarbojušās ar augu vākšanu, tad atliek secināt, ka tās bija uzkrājušas zināšanas par augiem, kuras varēja likt lietā krīzes apstākļos. Kamēr zemkopja galvenais rīks bija kaplis, sieviete bija galvenā zemkope, bet kad zemi sāka apstrādāt ar arklu, izvirzījās vīrietis - tas sasaucas ar zinātnieku novērojumiem seno civilizāciju vēsturē, kad sākotnēji galvenās dievības bija sieviešu dzimuma, bet ar laiku viss mainījās.
Tev patiks šie raksti
