Otrais Pasaules karš pārsvarā asiocējas ar nežēlību un ciešanām. Tomēr, arī starp visām šīm šausmām eksistēja arī cilvēcība un saprašanās. Šis ir viens no tiem stāstiem, kur pierādās tas, ka pat brutāla kara laikā ir iespējams kaut labs un tik tiešām varonīgs!
Šie notikumi norisinājās 1943. gadā, tikai piecas dienas pirms Ziemassvētkiem, virs stindzinošajām Eiropas debesīm. Smagi bojātais amerikāņu bumbvedējs B-17, ar pilotu Čārlzu Braunu pie stūres, pēc savas misijas izmisīgi centās atgriezties bāzē. Tam pakaļ dzinās vācu iznīcinātajs Bf-109, kuru vadīja pilots Francs Štiglers.
Bumvedējs bija ļoti cietis apšaudē, gandrīz visa apkalpe bija ievainota vai beigta. Vācu pilotam atlika tikai piebeigt ienaidnieka lidmašīnu, kura tikko bija metusi bumbas uz viņa dzimtenes pilsētām. Vēl lielāks iemels to darīt bija tāpēc, ka Štiglera brālis nesen tika nogalināts kaujās virs Eiropas debesīm. Vēl arī Štigleram pietrūka viena notriekta līdz apbalvojumam – Bruņinieka Krustam! Visi apstākļi bija pret amerikāņiem.
Tomēr, notika neiedomājamais! Lidmašīnas atradās tikai dažus metrus viena no otras, Štiglers nopētīja lidmašīnu, tā bija vienos caurumos un knapi turējās gaisā, lidaparāta astes gala lūkā gulēja miris amerikāņu ložmetēja šāvējs. Atlika tikai ar dažām zalvēm, lai bumbvedēju notriektu, bet tad abu lidaparātu pilotu skatieni sastapās. Štiglers nespēja šaut, tā būtu tīra slepkavība, viņa ģimenē bija gara un sena militārā kodeksa ievērošanas tradīcija. Viņš pat saprata, ka mājās viņu gaida kara tribunāls, vai pat nāve, par ienaidnieka saudzēšanu! Viņš arī atcerējās ko viņam bija teicis viņa vadošais virsnieks: ‘’Tu ievēro kara noteikumus priekš sevis... Ievēro tos tā, lai saglabātu savu cilvēcību!’’
Štiglers saprata, kas jādara. Viņš sāka lidod formācijā ar bumbvedēju, pietiekami tuvu, lai vāciešu zenītartilērija neatklātu ugunu uz bumbvedēju, riskējot notriekt arī savējo. Viņš amerikāņu lidmašīnu pavadīja pāri Ziemeļu jūrai, pēdējo reizi saskatījās ar pretinieka pilotu, salūtēja un griezās mājup. ‘’Lai veicas,’’ Štiglers sev teica ‘’Nu jūs esat Dieva rokās!’’
Braunam izdevās veiksmīgi piezemēties, tomēŗ, viņu neatstāja dīvaina sajūta, ka tajā dienā notika kaut kas ļoti īpašs. Līdz kara beigām viņš devās vēl dažos lidojumos, pēc kara apprecējās un pārvācās uz Floridu! Tomēr, gadiem ritot viņu nepameta domas par vācu pilotu, bieži vien rādījās murgi, kuros viņa lidmašīna tika notriekta. Viņš saprata vienu, vajag uzmeklēt to vācu pilotu. Kas bija tas pilots? Kāpēc viņš saudzēja pretinieka dzīvības?
Tika meklēts ilgi, līdz pateicoties ieliktam sludinājumam vācu avīzē, Brauns saņēma vēstuli no karā sastaptā pretinieka. Nu vairs nekas neapturēja abus no satikšanās, jo arī Štiglers visu šo laiku bija domājis, kas notika ar amerikāņu bumbvedēju. Abi satikās 1990. gadā, tikšanās brīdi kara veterāni izplūda asarās, no tās dienas abi kļuva par labākajiem draugiem. Atlikušos dzīves gadus jaunie draugi bieži viens otru apciemoja un pavadīja kopā laiku, līdz abi 2008. gadā aizgāja aizsaulē.
Šito es lasīju pirms dažiem gadiem kaut kādā WWII lidmašīnu fanu saitā.
Īstenībā es esmu nenormāls 'Messerschmitt Bf 109' fans. Lai nu kā, bet friči WWII aviācijas jomā bija vismaz 50 gadus prieksā visai pasaulei. Visas pārējās, salīdzinot ar vācu lidmašīnām bija klaberkastes ar spārneļiem, pat britu Spitfire, krievu lidojošos spaiņus nemaz nepieminu.
Pilotu starpā tādas lietas nebija retums. Piemēram ja lidmašīna nespēja lidot un pilots spēja izlēkt ar izpletni tad pretinieks viņu neapšaudīja kaut arī tas bija viegls mērķis. Tapēc arī visi WW2 top piloti paši ir notriekti pat vairākas reizes.
Par rakstu pluss, taču man tomēr trakoti kārojas noskaidrot, kas jāsaprot ar vārdu salikumu "virs debesīm"? 
