Nāves mačs128

Pavisam īsā laika posmā “Start” kļuva par teju leģendāru komandu, sabradājot visus, kuri trāpījās viņiem ceļā. Ungārijā izveidotā komanda tika sagrauta ar 6:2. Pēc dažām dienām ar 11:0 tika burtiski piesmieta rumāņu garnizona komanda. Uzvaru un ukraiņu tautas vienotības spārnota, “Start” spēles sāka translēt vietējā televīzija. “Start” kļuva par ukraiņu tautas ikonu, par tautas komandu, kura bija kā simbols tam, ka ukraiņu tauta ir sīksta un neuzvarama. Komandai izveidojās milzīgs atbalstītāju pūlis, kas acīmredzami nepatika nacistu vadībai, jo šis turnīrs bija veidots kā viena aktiera teātris. Lieki teikt, ka visiem vajadzēja būt sajūsmā tieši par vāciešu pārspēku, nevis kaut kādu ukraiņu maiznieku bariņu.

Kādu laiku viss tomēr palika mierīgi, kas izrādījās klusums pirms vētras. Kad “Start” rotaļājoties ar 6:0 pieveica PGS komandu, kuru veidoja vācu karavīri, vāciešu attieksme pret spēli krasi mainījās. Tā vairs nebija tikai spēle. Lai samazinātu līdzjutēju pieplūdumu, kuri redzēja kā tiek piesmieti vācieši, visām “Start” spēlēm tika piemērota 5 rubļu ieejas maksa. Skatītāju skaits spītīgi nemainījās. Visi vēlējās redzēt kā viņu mīlētā komanda uzvar vāciešu spēcīgāko “Flakelf” vienību, kas bija veidota no gaisa kara spēku (Luftwaffe) karavīriem.

“Start” turpināja savu uzvaru gājienu, paliekot neuzvarēti, un turpinot iekarot tautas simpātijas, kas nepavisam nepatika vāciešiem, kuru komandas slavas stunda bija pārvērtusies par mūžīgu atrašanos “Start” ēnā. 1942. gada 6. augustā pienāca sen gaidītā spēle pret “Flakelf” vienību. Tās rindās tika atlasīti izturīgākie un spēcīgākie Luftwaffe kadri, kuru uzdevums bija futbola laukumā parādīt ukraiņu tautai, cik milzīgs ir viņu pārspēks, un ka nav jēgas pretoties viņu spēkam ne futbola laukumā, ne arī militārā cīņā. Vāciešus sagaidīja šoks – 1:5, nesagādājot “maiznieku vienībai” ne mazākās grūtības. Nacistu vadība nespēja sagremot šādu pazemojumu un pieprasīja revanšu. Dažu dienu laikā nacistu karaspēka izprieca paralēli okupācijas procesam bija pārvērtusies par pilnīgu apkaunojumu visai augstprātīgajai nacistu vadībai. Tā vairs nebija tikai spēle. Tas bija kļuvis par Hitlera sistēmas goda jautājumu - uzvarēt šo spēli par katru cenu.

Pirms atbildes spēles “Start” spēlētāju ģērbtuvē ienāca SS uniformā ģērbies vīrietis, kurš paziņoja, ka ir gaidāmās spēles tiesnesis. Vēl viņš piemetināja, ka pirms spēles noteikti salutēt “Heil Hitler!” un starp rindiņām lika noprast, ka “Start” komandai ir jāatdod uzvara pretiniekam.

Tomēr ukraiņu spēlētāji nolēma, ka tik viegli atdot uzvaru būtu necieņas izrādīšana visiem tiem, kuri atnākuši atbalstīt viņus, tāpēc ignorēja SS cilvēka teikto. Vēl jo vairāk, pirms spēles komandām sasveicinoties, atbildot uz vāciešu “Heil Hitler”, viņi atbildēja ar sev pieņemto sveicienu “Fizkultura!”. Ukraiņi saprata, ka vāciešu tiesnesis visu un visur tiesās par labu savējiem. Ņemot vērā, ka “Start” spēlētāji tomēr tikko bija atgriezušies no smagas darba dienas maizes ceptuvē, pārguruši, tāpat vācieši saņēma milzīgu tiesneša palīdzību, spēle bija negodīga no pirmās līdz pēdējai minūtei. Viens no ukraiņu spēlētājiem saņēma tik spēcīgu triecienu, ka vairākas minūtes gulēja uz zemes bezsamaņā, kam nesekoja nekāds sods. Par spīti visām negodīgajā darbībām, “Start” puslaika pārtraukumā devās, atrodoties vadībā ar 3:1.

Puslaika pārtraukumā “Start” ģērbtuvi apciemoja vairākas SS vienības augstu stāvošas personas, kuras brīdināja spēlētājus par sekām, ja viņi uzvarēs. Viņi tomēr uzvarēja ar rezultātu 5:3, otrajā puslaikā tikai nedaudz ļaujot vaļu vāciešu spēlētājiem (tostarp paši vairākkārt apzināti nesitot bumbu tukšos vārtos). Vācieši bija nokaitināti ne pa jokam.

attēlā: piemineklis par godu šai vēsturiskajai spēlei. Ukraiņu puisis cīnās pret vācu Luftwaffe ērgli.

Neilgi pēc šīs spēles visi “Start” komandas spēlētāji tika izsaukti pie Gestapo virsnieka un darbā ceptuvē tā arī vairs neatgriezās. Visi tika izvietoti atsevišķās kamerās, kur nācās gaidīt savu spriedumu par to, ka atļāvās uzvarēt vienu vienīgu futbola spēli un pazemot vareno Luftwaffe visas ukraiņu tautas priekšā. Uzbrucējs Nikolajs Korotkihs tika piekauts līdz nāvei turpat Gestapo kamerā, astoņi spēlētāji tika nosūtīti uz nāves nometni Sirecā, bet divi prata prasmīgi slēpties turpat Kijevā un izbēgt no apcietinājuma. Sirecas koncentrācijas nometne bija nāves spriedums, padarot šo futbola spēli par ievērojamu notikumu Ukrainas vēsturē, par kuru ukraiņi atceras ar nosaukumu “Nāves mačs”.

1943. gada 24. februārī tika nolemts, ka katrs trešais Sirecas nāves nometnes ieslodzītais jānošauj. Starp nelaimīgajiem bija arī “Start” spēlētāji Ivans Kuzmenko, Aleksejs Kļimenko un vārtsargs Nikolajs Trusevičs (attēlā tumšajā kreklā), kurš pēc daudzu izdzīvojušo nostāstiem tā arī mira savā vārtsarga kreklā. Divi no spēlētājiem, Makars Gončarenko un Nikolajs Sviridovskis, izdzīvoja (spēlētāji, kuri bēga no apcietinājuma), bet pārējo liktenis īsti nav zināms, kaut ir ļoti neliela cerība, ka kāds no viņiem izdzīvoja nāves nometnes gaļas mašīnā…