Nāves kalnu virsotnēs17

Nepāla, 1978.gads. Mirušo procents uz Annapūrnas kalna Nepālā ir augsts - 38 procenti. Šis kalns ir paņēmis vairāk dzīvību nekā jebkura cita no pasaules augstākajām virsotnēm. Par spīti tam vai arī tieši tāpēc, amerikāņu alpīniste Arlīne Blūma nolemj uz Annapūrnu vadīt ekspedīciju, kuras sastāvā ir tikai sievietes. Saskaņā ar plānu pirmajām divām sievietēm virsotne jāsasniedz 1978.gada oktobra vidū. Šī plāna daļa izdodas, un izmēģināt spēkus nolemj divas citas alpīnistes: Vera Votsone un Elisone Čedvika-Oniškevica. Abas dodas ceļā 17. oktobrī un, sasniegušas virsotni īsākā laikā nekā pirmā komanda, sāk sarežģīto kāpienu lejup. Blūma aprēķina, ka pirms tumsas iestāšanās Votsonei ar ceļabiedreni jābūt tikai 20 minūšu attālumā no augstākās nometnes 7300 metru augstumā. Taču tajā vakarā abas sievietes ar pārējām pa radio tā arī nesazinās. Arī nākamajā rītā viņas joprojām nav devušas nekādas ziņas. Mēģinājumi sazināties ar abām alpīnistēm ir neveiksmīgi. Blūmu pārņem nemiers, viņa uzsūta augšup dažus šerpas, lai redzētu, vai sievietēm nav vajadzīga palīdzība. Pēc dažām stundām Blūmas radio sāk uztvert signālus. Šerpas ir atraduši Elisones Čedvikas-Oniskevičas mirstīgās atliekas. No viņas ķermeņa virve stiepjas līdz ledāja plaisai, kur atrod arī mirušo Votsoni. Alpīnistes ir nositušās, krītot no 300 metru augstuma. (fotogrāfijā abas bojāgājušās sievietes ir trešā no kreisās apakšējā rindā, un trešā no kreisās augšējā rindā)

Pakistāna, 1937.gads. Stūrgalvības un slavas kāres dzīts, Karls Vīns 1937.gadā uzsāk ceļu augšup pa Nangaparbata sniegotajām nogāzēm. Trīsdesmitgadīgais alpīnists ir iesaistījies ekspedīcijā, kuru finansē nacistiskā Vācija un kuras uzdevums ir uzvilkt karogu ar kāškrustu pasaules devītā augstākā kalna virsotnē. Šī ekspedīcija ir vāciešu trešais mēģinājums uzkāpt Nangaparbatā. Iepriekšējais mēģinājums, kas notika tikai pirms trim gadiem, beidzās ar katastrofu un 10 bojāgājušajiem. Par spīti tam, Vīns uzskata, ka viņam jākāpj pa to pašu maršrutu - augšup pa ziemeļu sienu. Kāpienu kavē spēcīgās sniega vētras, un tas rit ilgāk nekā plānots. 1937.gada 9.jūnija naktī vācu alpīnisti ir spiesti lielā steigā pārcelt savas teltis, jo ledājā zem viņiem sāk veidoties plaisas. Turpmākajās dienās daļa ekspedīcijas - septiņi vācieši un deviņi šerpas - mēģina izveidot nometni augstāk kalnā, bet nepastāvīgais laiks piespiež viņus palikt 4.nometnē 6150 metru augstumā. Pēc tam visi kontakti ar šiem 16 vīriem pārtrūkst. Daļa ekspedīcijas turpina gaidīt bāzes nometnē, līdz viens no viņiem uzkāpj līdz 4.nometnei. Viņa acīm paveras baiss skats. Visas teltis ir kā zemē iegrimušas. Vietā, kur tās bija stāvējušas, tagad pret kalna sienu slejas 150 metru plats un 400 metru garš ledus un sniega slānis. Acīmredzot pār šo vietu bija gāzusies lavīna, un nekas neliecina par to, ka vīri pirms katstrofas būtu paspējuši pakāpties augstāk. Pēc visa spriežot, milzīgie ledus un sniega blāķi aprakuši nometni ar visiem alpīnistiem un nesējiem. Vīri no bāzes nometnes meklē kādas dzīvības pazīmes, līdz beidzot ir spiesti kāpt lejup pēc palīdzības. Pēc nedēļu ilgas rakšanas viņi pārtrauc iespējamo izdzīvojušo meklējumus. Pirmos bojāgājušos izdodas atrast tikai pēc mēneša - zem četrus metrus biezās sniega kārtas.

Nepāla, 1924.gads. Brits Džordžs Melorijs 1924.gada 8.jūnijā vēlreiz mēģina kā pirmais uzkāpt Everestā. Viņš jau divas reizes ir to mēģinājis, bet bez sekmīga rezultāta, tāpēc tagad cer uz veiksmi. Melorijs ir apvienojies ar 11 citiem alpīnistiem, kuriem Lielbritānijas valdība uzticējusi pasaules augstākā kalna iekarošanu. Pirmais mēģinājums cieš neveiksmi; sniega vētra nobiedē nesējus, un Melorijs ir spiests kāpšanu pārtraukt. Taču laikapstākļi uzlabojas un alpīnists pieņem lēmumu mēģināt vēlreiz. Par viņa partneri piesakās 22 gadus vecais un nepieredzējušais Endrū Ērvins. Vīri dodas ceļā 4.jūnijā no bāzes nometnes 6500 metru augstumā. Pēc četrām dienām ekspedīcijas ģeologs Noels Odels caur mākoņu spraugu saskata divu cilvēku siluetus. Melorijs un Ērvins ir sasnieguši tā dēvēto Pirmo slieksni 8564 metru augstumā. Tagad līdz virsotnei atlikuši vien 300 metri. Tā ir pēdējā reize, kad kāds ir redzējis abus vīrus. Kad Odels pēc dažām dienām uzkāpj līdz Melorija un Ērvina teltij 8170 metru augstumā, tur no abiem alpīnistiem nav ne miņas. Odels izmisumā vairākas stundas meklē abus biedrus, līdz beidzot ir spiests meklējumus pārtraukt. Vairākas vēlākās ekspedīcijas mēģina atrast viņu līķus vai kādas pēdas, kas liecinātu, ka abi briti kā pirmie cilvēki uzkāpuši Everesta virsotnē. 1933.gadā kāda ekspedīcija pie Pirmā sliekšņa atrada skābekļa balonu un Ērvina leduscirtni. 75 gadus pēc abu alpīnistu pazušanas - 1999.gadā - kāda cita ekspedīcija 8159 metru augstumā atrada Melorija līķi. Tomēr Ērvina mirstīgās atliekas līdz šim tā arī nav atrastas, tāpat kā vīru fotoaparāts, kas, iespējams, palīdzētu uzzināt, vai viņi sasniedza virsotni.

Kanāda, 1955.gads. 1955.gada jūlijā 11 amerikāņu skolnieki dodas uz 3544 metrus augstā Templa kalna virsotni Kanādā, Albertas provincē. Neviens no grupas abiem skolotājiem nedodas viņiem līdzi - viens ir aizbraucis iepirkties, otrs paliek pieskatīt atlikušos sešus puikas. Kalnā kāpj puiši vecumā no 12 līdz 16 gadiem, ģērbušies vasarīgā apģērbā. Lai gan taku klāj sniegs, gaisa temperatūra ir sasniegusi 24 grādus. Turklāt zēni dodas pa vienkāršu tūristu maršrutu un tādēļ ir paņēmuši līdzi tikai vienu vienīgu leduscirtni. 2750 metru augstumā grupa apstājas. Vairākas nelielas lavīnas brīdina par briesmām, un skolēni nolemj doties atpakaļ. Taču šis lēmums nāk par vēlu: jau pēc dažām minūtēm viņu virzienā traucas jauna lavīna ar milzīgu spēku. Skolnieks ar leduscirtni mēģina iecirst to sniegā, taču tas ir pārāk mīksts. Lavīna aiznes zēnus 200 metrus zemāk un met pret klints sienu. Septiņi zēni ir pagalam uzreiz. Pēc nelaimes gadījuma skolotāji notikušajā vaino kalna parka sargus - tie nebija brīdinājuši zēnus par draudošajām lavīnām.

Pakistāna, 1986.gads. Iestajoties tumsai 1986.gada 4.augustā, brits Alens Rauss ir atceļā no pasaules otra augstākā kalna K-2 jeb Čogori virsotnes. Pieci no viņa septiņu vīru lielās komandas ir sasnieguši bīstamā kalna virsotni, tacu šis veikums ir prasījis ļoti daudz spēka. Lejupceļā alpīnisti redz, ka no tālienes tuvojas vētra. Divi nogurušākie vīri atpaliek un ir spiesti pārnakšņot zem klajas debess, kamēr vētra pieņemas spēkā. Par spīti grūtībām, visai grupai izdodas sasniegt 4.nometni, pēdējo pirms virsotnes. Tagad vētra jau plosās no visa spēka - brāzmās vējs sasniedz ap 160km/h un sakuļ necaurredzamu sniega puteni. Temperatūra ir noslīdējusi zem nulles. Tomēr sliktākais, ka pārtika un gāze, kas vajadzīga, lai izkausētu sniegu un iegūtu dzeramo ūdeni, atrodas 3.nometnē, vēl zemāk. Uzturoties tik lielā augstumā, jādzer seši litri dienā, citādi alpīnisti riskē nomirt no asins sabiezēšanas. Viena no abām grupas sievietēm mirst pēc divām dienām, kas pavadītas bez ēdiena un ūdens. Trešajā dienā laikapstākļi nedaudz uzlabojas, lai gan vētra joprojām plosās. Dzīvi palikušie saprot, ka viņiem nav citas izvēles, kā mēģināt kāpt lejā, par spīti ārkārtīgam vārgumam un dehidrācijai. Rauss brīžiem zaudē samaņu un cieš tādas sāpes, ka parējie alpīnisti ir spiesti atstāt viņu teltī, lai mēģinātu glābties paši. Tomēr nedaudz vēlāk diviem alpīnistiem uzbrūk sniega aklums, un jau pēc dažām minutēm viņi saļimst. Abi nomirst turpat, kur pakrituši. Arī grupas otra sieviete nenokāpj no kalna. Gadu vēlāk viņas līķi atrod jāpāņu ekspedīcija - stāvus, atbalstījušos pret klints sienu. Tikai diviem grupas locekļiem, Villijam Baueram un Kurtam Dīmbergeram, izdodas nokāpt lejā. Abiem ir nopietni apsaldējumi, kuru dēļ jāamputē vairāki roku un kāju pirksti.

Nepāla, 1988.gads. 1988.gadā septiņi alpīnisti no Čehoslovākijas nolemj mēģināt paveikt teju neispējamo: viņi grib uzkāpt pasaules ceturtajā augstākajā kalnā Lhodzē un pēc tam uzreiz kāpt Everestā, kas atrodas turpat netālu. Turklāt alpīnisti izlemj to darīt bez skābekļa baloniem. 28.septembrī grupa ir tikusi Lhodzes virsotnē, un četri alpīnisti jūtas gana spēcīgi, lai turpinātu ceļu uz Everestu. Tomēr tikai viens no viņiem - Josefs Justs - uzkāpj virsotnē. Kad grupa sāk gājienu lejup, Justs pa radio nosūta ziņu uz bāzes nometni: vīri smagi cieš no augstuma slimības, taču ir pieņemts lēmums turpināt ceļu lejup. Pēc tam visi radiosakari pārtrūkst, un vakarā sākas spēcīga vētra. Nākamajā dienā radio bāzes nometnē klusē. Atlikušie ekspedīcijas dalībnieki gaida vēl trīs dienas, taču neviens netic, ka četri novārgušie alpīnisti vētrā palikuši dzīvi. 1988.gada 21.oktobrī četrotni pasludina par mirušiem.