Nāve Everestā141
2519
13
Daudzi zina, ka virsotņu iekarošana var būt bīstama un nāvējoša. Un tie, kuri kāpj augšup ne vienmēr atgriežas. Kalnos mirst gan iesācēji, gan pieredzējuši alpīnisti. Tomēr daudzi nezina, ka mirušie paliek tur, kur liktenis viņus ir pārsteidzis. Ir dīvaini dzirdēt, ka Everests pārvērties par kapsētu. Bojā gājušo tur ir diezgan un neviens nesteidz tos nogādāt lejā.
Everestu var saukt par mūsdienu Golgātu. Tas, kurš uz turieni dodas, skaidri zina, ka var arī neatgriezties. Ne viss ir atkarīgs no kalnā kāpēja- aukstums, stiprs vējš, aizsalis skābekļa balona ventilis, nepareizs laika aprēķins, lavīna, milzīgs nogurums un vēl vesela virkne blakus parādību. Everests daudzkārt ir atgādinājis cilvēkiem, ka tie ir mirstīgi. Arī tiem, kuri kāpjot kalnā, redz to alpīnistu ķermeņus, kuriem vairs nav lemts atgriezties.
Reklāma
Statistika saka, ka kalnā kāpuši vairāk nekā 1500 cilvēku. Pēc dažādiem datiem tur palikuši no 120 – 200 cilvēku. Starp šiem diviem simtiem ir tie, kuri mūžīgi sagaidīs jaunus Everestā kāpējus. Ziemeļu maršrutā esot astoņi guloši, atklāti redzami ķermeņi. Dienvidos- ap desmit, bet uz vienu vai otru pusi...
Desmitiem gadu eksistē dažādi minējumi par to, vai 1924. gada 8. jūnijā britu alpīnistiem Džordžam Mellorijam (George Mallory) un Endrjū Īrvainam (Andrew Irvine) izdevās sasniegt Everesta virsotni vai neizdevās. Pēdējo reizi ar tālskati viņi mākoņu spraugā bija redzami kādus 150 metrus no virsotnes. Tad mākoņi sakļāvās un alpīnisti nozuda skatam. Kāpjot lejā abi alpīnisti gāja bojājā. Mīkla par viņu, pirmo eiropiešu, pazušanu Sagarmathā satrauca daudzus.
Lai uzzinātu kas noticis ar alpīnistiem bija nepieciešami daudzi gadi. 1933. gadā tiek atrasts Īrvaina cirtnis. Kāpējs nekad nepamestu savu cirtni, vai arī - cirtnis vienkārši pazaudēts. 1975. gadā ķīniešu ekspedīcija uzduras "mirušam anglim", nekāda sīkāka informācija par šo gadījumu netiek publiskota. Ķīnieši vēl vairākus gadus neļauj organizēt rietumnieku ekspedīcijas no ziemeļu puses, tādēļ nekādi ekspedīcijas atlieku meklēšanas darbi nav iespējami. 1991. gadā tiek atrasts skābekļa balons, kuru visticamāk, atstājis Mellorijs vai Īrvains.
Reklāma
1999. gadā ekspedīcija uziet daudzu cilvēku ķermeņus, kuri bojā gājuši pēdējo 5- 10 gadu laikā. Starp tiem tiek atrasts arī Mellorija ķermenis (nedaudz zemāk par Īrvaina cirtņa atrašanās vietu). Spriežot pēc traumām, viņš gājis bojā kritienā no neliela augstuma, iespējams, esot sasaitē ar Īrvainu, jo Mellorijam ap vidu apsieta virve. Visgrūtāk izskaidrojama ir ķermeņa atrašanās vieta, kas ir samērā zemu, kas nozīmē, ka negadījums noticis atgriežoties. Mellorijs netika nests lejā, bet apglabāts turpat. Īrvains netika atrasts.
1934. gadā par tibetiešu mūku pārģērbies anglis Mauriss Vilsons (Maurice Wilson) ticis līdz Everestam gribēja ar lūgšanām audzināt savu gribasspēku, lai tas pietiktu virsotnes iekarošanai. Ir izvirzīta teoriju, ka augstākā no viņa nometnēm bija ierīkota aptuveni 8500 metru augstumā. Pēc nesekmīgiem mēģinājumiem sasniegt Ziemeļu pāreju (North Col), savu šerpu pavadoņu pamests, Vilsons mira no aukstuma un spēku izsīkuma. Viņa ķermeni un uzrakstīto dienasgrāmatu atrada ekspedīcija 1935. gadā.
1998. gada maijā notika traģēdija, kura šokēja daudzus. Bojā gāja ģimene – Sergejs Arsentjevs (Serguei Arsentiev) un Frensisa Distefano-Arsentjeva (Francis Distefano-Arsentiev). Pavadījuši 8200 m augstumā trīs naktis viņi beidzot sasniedza virsotni neizmantojot skābekļa balonus. Frensisa kļuva par pirmo amerikānieti un otro sievieti kopumā, kura sasniegusi virsotni bez skābekļa papildus izmantošanas.
Reklāma
Kāpjot lejā viņi viens otru pazaudēja. Viņš atgriezās nometnē, viņa – nē. Nākošajā dienā pieci uzbeku alpīnisti kāpjot augšup, gāja Frenkijai garām, viņa vēl bija dzīva. Uzbeki varēja palīdzēt, taču tad viņiem būtu jāatsakās no virsotnes iekarošanas. Atgriežoties uzbeku alpīnisti satiek Sergeju un pastāsta, ka redzējuši sievieti. Viņš, paņēmis skābekļa balonus dodas glābt sievu un pazūd! Nākošajā dienā vēl viena astoņu cilvēku ekspedīcija ierauga Frensisu, kura pārcietusi jau otro auksto nakti un ir dzīva. Atkal visi paiet garām – augšup, uz virsotni.
„Mana sirds pamira, kad es sapratu, ka cilvēks sarkanmelnajā apģērbā bija dzīvs, bet pilnīgi vientuļš 8,5 km augstumā, tikai 350 metrus no virsotnes - atceras britu alpīnists. Mēs ar Keitu nedomājot novirzījāmies no maršruta un mēģinājām darīt visu iespējamo, lai glābtu mirstošo sievieti. Šeit beidzās mūsu ekspedīcija, kurai bijām gatavojošies gadiem, lūdzot sponsoriem līdzekļus... Kaut gan Frenkija gulēja netālu, mēs ar grūtībām varējām viņai piekļūt. Kustēties šādā augstumā ir tas pats, kas skriet zem ūdens... Mēs mēģinājām viņu apģērbt, bet sievietes muskuļi bija atrofējušies, viņa līdzinājās lupatu lellei un visu laiku murmināja:„Es esmu amerikāniete. Lūdzu, nepametiet mani!” Mēs ģērbām viņu divas stundas. Manu uzmanību novērsa līdz kaulam nosaluša cilvēka drebēšana – savu stāstu turpina Vudholls. Keita bija pārsalusi. Pēc iespējas ātrāk bija jātiek no turienes prom. Es mēģināju pacelt un nest Frensisu, bet tas bija bezjēdzīgi. Mani izmisīgie mēģinājumi glābt viņu, pakļāva riskam Keitu. Mēs neko nespējām izdarīt.”
