Nav mans orginalraksts :(Sirdsapzina1

Katrs jau būs reiz piedzīvojis, ka kaut kas iekšā viņu moka un nedod mieru, ja viņš apzināti ir izdarījis kādu netaisnību, aizvainojis kādu, izsmējis vai pazemojis. Šinī gadījumā sirdsapziņa uzstājas kā ļaunā sirdsapziņa, kā vainas, kļūdas apziņa – ar šo sirdsapziņas veidu kļūst skaidrs, ka cilvēks ir savas pagātnes līdzzinātājs. Tradicionāli šo sirdsapziņu sauc par “atskatošos” vai “sekojošo sirdsapziņu” (conscientia consequens), un par tādām dēvē tās rīcības (un izturēšanās), kuras mēs veicam vai esam paveikuši. Šādai sirdsapziņai nepieciešams maigums un žēlošana vai arī visa vēršana par labu, lai tā atkal kļūst par labu, nomierinātu sirdsapziņu un nevis paliek par permanentu apsūdzētāju – Kants šinī sakarā runā par sirdsapziņu kā par “iekšējo tiesu”.

Sirdsapziņa kā mūsu patiesā “es” balss un arī kā mūsu morālās pieredzes dzīvē, mūsu intereses par mums pašiem un mūsu integrācijas izpausme ir tādējādi mūsu personības, ne tikai mūsu sapratnes reakcija, tai ir arī afektīva kvalitāte, jo mēs izjūtam arī mūsu iekšējas piekrišanas, pareizuma un saskaņas sajūtu, ja mūsu rīcības, domas un emocijas ir radušās mūsu personības pieprasījuma rezultātā. Tādējādi mūsu sirdsapziņa ir cieši saistīta ar mūsu dziļāko būtību, tā mūs kaut kādā veidā padara par tiem, kas mēs esam; mēs ietekmējamies no tās, un nepastāv nepieciešamība, lai mēs šo ietekmēšanās procesu apzinātos. Ērihs Fromms (Erich Fromm) nosauc to ļoti skaisti, proti, sirdsapziņa esot mūsu integritātes sargs.

Sadzirdēt sirdsapziņas balsi un saprast tās valodu nav viegls uzdevums, jo vairums cilvēku šodien un šinī sabiedrībā, kā arī kultūras vidē vairs neprot ieklausīties sevī (tā vietā viņi ir iemācījušies klausīties neskaitāmās balsīs, kas nāk no pārlieku lielā daudzo mēdiju piedāvājuma), kā arī tādēļ, ka cilvēks vienkārši vairs nav spējīgs būt vienatnē ar sevi – bailes būt vienam viņš labāk aizvieto ar stresa pilnu un triviālu sabiedrību un tādējādi viņš atsakās no iespējas parunāties ar sevi, satikt sevi, ieklausīties sevī. Līdz ar to viņš ignorē arī savu sirdsapziņu, savā ziņā viņš dzīvo otršķirīgu dzīvi, vairāk vai mazāk ļaujot visu noteikt ārējiem un svešiem apstākļiem, – nevis apzināti dzīvojot un eksistējot pašam, brīvi un atbildīgi pārņemot vērtības, kas nosaka viņa rīcību, un veicot uzdevumus, kas ir viņa pienākumos vai kas ir saistīti ar personām, kas viņu mīl, – tā neizpaužas personība, tādā veidā nekas netiek darīts morālas, uz vērtībām orientētas un nobriedušas personības attīstībai.