Monarhi un viņu pretīgie ieradumi14

Karalim Farūkam piederēja pasaulē lielākā porno kolekcija. Leģenda vēsta, ka Ēģiptes karalim Farūkam piederējusi labākā un lielākā pornogrāfijas kolekcija pasaulē. Viņš lielījās, ka viņam ir "pilnas noliktavas ar to", izkaisītas pa visu pasauli. Rakstnieks un bijušais suteners Skots Bauers apgalvo, ka pārliecinājis Farūku nosūtīt vairākas kastes ar pornogrāfiju slavenajam seksologam Alfrēdam Kinsijam. Pēc Bauersa teiktā, kastes atnāca pilnas gandrīz tikai ar fotogrāfijām, kurās redzami arābu vīrieši un mazi zēni. Kad Farūka impērija krita, laupītāji tika pie viņa kolekcijas un kļuva bagāti pārdodot to tirgū.

Karalis Luijs XIV nemazgājās. No visiem vēstures karaļiem Francijas karalis Luijs XIV bija vissmirdīgākais. Viņam bija bail no mazgāšanās. Runā, ka visas dzīves laikā viņš vannā bija gājis tikai 3 reizes. Saskaņā ar viduslaikos plaši izplatīto uzskatu, mazgāties nemaz nebija labi, jo ūdens saskarē ar ādu var atvērt poras, ielaižot ķermenī mēri vai citas kaites. Lai novērstu no viņa nākošo smirdoņu, karalis piepildīja savas Versaļas pils istabas ar ziediem un iezieda sevi smaržās. Viņš arī mēdza tris reizes dienā nomainīt kreklu, kas, pēc viņa domām, bija viss kas vajadzīgs, lai saglabātu tīrību.

Šarls VI piecus mēnešus staigāja vienās un tajās pašās drēbēs. Francijas karalis Šarls VI cieta no smagām psihiskām problēmām, kuras mūsdienu zinātnieki attiecina pat uz paranoisku šizofrēniju. Laiku pa laikam karalim sākās lēkmes, kad viņš kā traks, nekontrolēti skraidīja pa māju. Citās dienās viņš kļuva pārliecināts, ka patiesībā viņš nav cilvēks, bet gan no stikla veidota būtne un neizkustināja nevienu muskuli. Reiz garīgi slimais Šarls piecus garus mēnešus ne reizi nemazgājās un nepārģērbās. Gandrīz pusgadu karalis gandrīz vai nepakustējās un nelaida nevienu sev klāt. Kad viņš atkal atgriezās pie kaut kāda saprāta, viņa padotajiem beidzot izdevās pārģērbt viņu un izmazgāt viņa, noteikti ārkārtīgi netīrās bikses.

Ādolfs Frederiks pārēdās līdz nāvei. Zviedrijas karalim Ādolfam Frederikam bija paradums ēst zviedru tradicionālās gavēņa kūciņas Semlas. Tās ir mīkstas rauga bulciņas ar mandeļu masas un putukrējuma pildījumu. Šis paradums, protams, pats par sevi nav pretīgs, bet viņš tās ēda tik daudz, ka atdeva galus. 1771. gadā Zviedrijas karalis apsēdās pie galda ieturēt maltīti, kas sastāvēja no omāriem, kaviāra, skābētiem kāpostiem, siļķēm, šampanieša un daudz visādiem citiem dekadentiem ēdieniem. Kad maltīte bija pabeigta, saldajā ēdienā viņš vienā rāvienā aprija 14 savas iemīļotās semlas. Kad pārēdušajam karalim izdevās piecelties, viņa vēderam, kā jau to varēja paredzēt, bija grūtības to visu pārstrādāt un viņš nomira neilgi pēc tam. Viņš nav vienīgais karalis vēsturē, kurš nomiris pārēdoties. Līdzīgā veidā aizsaulē aizgāja Anglijas karalis Henrijs I, kurš saēdās pārāk daudz nēģus.

Kastīlijas Huana nebija dabūjama nost no vīra līķa. Kastīlijas Huana - Spānijas imperatora Karlosa I māte - savas dzīves labākos gadus pavadīja, precējusies ar vīrieti, kuru pazina kā Filipu Skaisto. Acīmredzot, viņasprāt Filips bija pelnījis šo iesauku, jo kad viņš 1506. gada rudenī pēkšņi saslima un nomira, viņa ilgu laiku pretojās viņa bērēm. Tā vietā Huana turēja sava vīra līķi savā istabā. 12 mēnešu garumā, kad Filipa līķis lēnām satrūdēja, Huana pret to izturējās kā pret dzīvu cilvēku. Viņa pienesa tam ēst, runāja ar to un naktīs lika gultā sev blakus. Kad kāds mēģināja ko iebilst, trakā princese uzstāja, ka viņš ir vienkārši aizmidzis un drīz pamodīsies. Kalpotājiem viņa lika ar cieņu izturēties pret līķi, jo kā nekā dzīvs vai miris, viņš tomēr ir un paliek karalis. Runā, ka dēļ greizsirdības Huana nelaida savā istabā nevienu sievieti, jo raizējās, ka viņas varētu pārņemt iekāre uz viņas vīru.

Kristiāns VII apmierinājās tik bieži, ka tā kļuva par nacionālo krīzi. Dānijas 18. gadsimta karalis Kristiāns VII nepazina lielāku mīlestību par viņa paša roku. Viņš pašapmierinoties pavadīja tik daudz laika, ka Dānijas valdība organizēja sanāksmes, lai domātu, ko darīt ar karali, kuram nav laika pārvaldīt valsti, jo visu laiku masturbē. Ārsti, kas viņu pieskatīja, bija pārliecināti, ka hroniskā masturbēšana bija visu viņa problēmu cēlonis. Kristiāns VII bija garīgi slims, sasirdzis ar porfīriju - slimību, kas liedz cilvēkam ilgi uzturēties saules gaismā. Realitātē, garīga saslimšana droši vien bija viņa masturbācijas problēmu sakne. Viņa galvenais ārsts Johans Frīdrihs Štrūenzē sarakstīja veselu grāmatu par Kristiāna "masturbātisko vājprātu". Kad Štrūenzē nespēja piedabūt karali uzvilkt bikses un pievērsties savas karaļvalsts pārvaldīšanai, ārsts varu pārņēma savās rokās. Lielāko daļu lēmumu viņš pieņēma Kristiāna vietā, lai atvieglotu karalim dzīvi un viņam būtu vairāk brīvā laika sekot savām kaislībām.