Vai esi kādreiz atslēdzies no visa apkārtējā un pārdomājis dzīvības vērtību? Vienalga- skaidrā vai tukši blenžot glāzītē. Vai tu guldītu savu dzīvību tuvinieku dēļ? Šis stāsts ir par cilvēkiem par cilvēkiem, kuri nedomājot ziedoja visu pasaulīgo, savu dzīvību, kāda cita dēļ.
Mira, lai glābtu citus.30
452
5
Sargājot no gaismas, par tādu kļuva.
Džons Levitovs bija vēlējies iestāties ASV jūras kājniekos, bet pēdējā mirklī pārdomāja un par savu dzīves ceļu izvēlējās gaisa spēkus. Viņš bija atbildīgs par AC-47 bruņojumu un pielādēšanu, kā arī magnēzija signālraķešu aizdedzināšanu. Džona kārtējā misija risinājās Tan Son Nhat apriņķī Vjetnamā. Tā pati komanda- tie paši uzdevumi. Karavīriem bija jāveic nakts uzlidojumi virs pretinieku bāzēm. Viss ritēja gludi, līdz lidmašīnas spārnu nesadragāja mīnmetējs. Šķembas ievainoja vairākus komandas biedrus un lidmašīna kļuva nekontrolējama. Karavīri bezpalīdzīgi mētājās pa tās korpusu. Arī Džons bija ievainots. Piloti paziņoja, ka nosēdinās lidmašīnu, bet Levitovs pamanīja pa klāju ripojošo munīciju un signālraķetes. Kad viena no metru garajām metāla caurulēm sāka uzliesmot un apdraudēja 19000 vienību lielo munīcijas daudzumu, Džons ilgi nedomāja. Par spīti 40 šķembu ievainojumiem viņa kājās un 30 grādu lielajam leņķim, pret kuru viņam bija jārāpo, viņš cīnījās un nokļuva līdz signālraķetei, kura bija viņa atbildībā. Viņš noguldīja uz tās savu ķermeni un kopā ar to aizripoja līdz otram lidmašīnas galam, kurā pa kādu caurumu izmeta signālraķeti. Kas tur īpašs? Šāda veida signālraķetes deg ar 4000 grādu augstu temperatūru, liesma var sasniegt 50 cm garumu, izstaro līdz pat 2 000 000 cd spēcīgu gaismu (100 vatu spuldze izstaro 120 cd spēcīgu gaismu), un deg vismaz minūti. Ja viņš to nebūtu darījis, signālraķete uzliesmotu pilnībā, padarītu visu komandu aklu, ja tā izdzīvotu pēc 19000 vienību bagātās munīcijas eksplozijas. Varoņa briesmīgi izdedzinātais ķermenis tika apbalvots ar Medal of Honor. Džons, izglābjot savu komandu no gaismas, pats par tādu kļuva.
Eņģelis ar metāla spārniem.
No bērna kājas Garijs Herolds bija vēlējies aizskart mākoņus. Viņš sapņoja, ka kādreiz iegūs spārnus, kuri viņu pacels auugstu virs pārējiem. Puisēns zināja, ko vēlas, tādēļ pēc vairākiem gadiem viņš piepildīja savu sapni, un iestājoties armijā ar laiku uzkalpojās līdz militārās aviācijas kapteiņa pakāpei. Garijs bija ne vien izcils pilots, bet arī paraugkareivis, kurš līdz pēdējam sīkumam sekoja kodeksam. Savā pēdējā lidojumā virs šīs zemes viņš izšķīrās nepaklausīt augstākas pakāpes militārista pavēlei. Bija 1961. gada 15. marts. Garijs piedalījās nakts lidošanas treniņos ar T-33 lidmašīnu. Treniņus bija ierasts sākt no aerodroma pavisam tuvu Hjūstonai. Neilgi pēc pacelšanās, kad kapteinis bija virs Hjūstonas sirds, lidmašīnas motorā radās bojājums. Kad Garijs to paziņoja dispečerim, viņam tika dota pavēle katapultēties. Ja viņš to darītu, no viņa lidmašīnas trieciena mirtu vismaz 20 cilvēki, kas tobrīd atradās mājās zem viņa. Garijs atslēdza rāciju, un pēdējo reizi savā mūžā nosēdināja lidmašīnu pavisam nelielā zāles pleķītī starp dzīvojamajām ēkām. Lidmašīna tika iedzīta zemē, bet Garijs turpināja lidot, tikai vairs ne ar metāla spārniem. Viņam par godu Hjūstonā izveidota pilotu skola.
Reklāma
Mātes mīlestība, kura pārspēja vēzi.
Džesikas un Klinta Kounsilu kopdzīve beidzot sasniedza kulmināciju- skaistā 30 gadīgā sieviete uzzināja, ka ir stāvoklī. Viņi vienmēr bija vēlējušies arī otro bērniņu. Aptuveni ap to pašu laiku Džesika sajuta neparastas kakla sāpes. Kad viņa aizgāja pie daktera, tas viņu nomierināja un teica, ka tā esot viegla angīna un viss būšot labi. Viss nebija labi- pēc kāda laika skaistajai māmiņai sākās elpošanas problēmas. Jau pēc nedēļas tika konstatēts, ka Džesikai kaklā ir vēzis. Džesika par savu nāvi baidījās mazāk, nekā par savu bērniņu. Dakteri paziņoja, ka šāda veida audzējs ir uzveicams, jāveic tikai ķīmijterapijas kurss. Māmiņa saprata, ka tas kaitēs vai pat nogalinās vēl nedzimušo brīnumu. Kad viņai tika piedāvāts aborts, viņa bija sašutusi. Tāds variants pat netika pieļauts. Kad vīrs un ārsti centās pārliecināt viņu par labu ķīmijterapiju, viņa paskatījās uz vīru ar skatienu, pēc kura Klints saprata, ka viņa sevi jau ir ziedojusi. Jautājums atkal pacēlās grūtniecības pēdējā trimestrī, jo šoreiz ārsti sacīja, ka risks traumēt bērniņu ir minimāls, jo tas ir gandrīz pilnīgi attīstījies. Džesika tikai smadīja un ne uz mirkli neļāva vīram domāt, ka pieļaus iespēju kaitēt skaistumam un laimei, ko viņi abi ir radījuši. Ārsti bija apjukuši par šādu lēmumu. 5. februāra naktī džesika gāja gulēt ar spēcīgām galvassāpēm un drudzi. Klints vēlāk stāsta: "Viņa tā īsti nemaz nepamodās." Nākošajā rītā viņa tika vesta uz ķeizargrieziena sekciju, kur 23 nedēļas jaunais bērniņš veiksmīgi nāca pasaulē. Mazā Džesija tā ne reizi neizjuta mammas silto pieskārienu un glāstus.
Varonība pāri ticībai.
Jaunais musulmanis Imrans strādāja audumu veikalā, Indijā. Tā ir dažādības valsts, kur sastopas ļoti dažādi uzskati un reliģijas. Musulmaņi nebija ļoti labās attiecībās ar hinduistiem, tomēr arī hindi apmeklēja Imrana veikalu. Kādu rītu no ierastā darba ritma Imranu izsita izmisīgi kliedzieni, kurus viņš izdzirdēja no ezera puses. Ilgi nedomājot viņš skrēja, cik ātri spēdams, līdz pamanīja 2 hinduistu puisēnus slīkstam dziļajā pilsētiņas ezera. Imrans metās ūdenī, neskatoties uz to, ka neprata peldēt, un cīnīdamies ar ūdeni nonāca pie puisēniem, kurus ar visu spēku centās vilkt uz krasta pusi, pats būdams zem ūdens. Kad puisēni vairs nejuta jaunā varoņa tvērienu, viņi jau bija spējīgi aizkulties līdz krastam. Džihāds- "smaga cīņa" nevis "terorisms". Neskatoties uz to, ka Imrans apzinājās, ka var mirt musulmanim visnecienīgākajā veidā, viņš nolika savu dzīvību divu jaunu svešinieku priekšā. Īsts džihāds.
Eņģelis ar grādu aerodinamikā.
Liviu Libresku bija doktors ar savām īpatnībām, bet studenti viņu cienīja lielo zināšanu dēļ. Profesors vienmēr bijis jautrs un pratis izskaidrot sarežģīto cilvēcīgā valodā. Izraēļu izcelsmes skolotājs bija viens no 32 nogalinātajiem Virdžīnijas tehnikuma slaktiņā. Diena sākās mierīgi. Viņš pasniedza mehānikas priekšmetu saviem 23 studentiem. Studenti stāsta, ka starp viņiem un Liviu vienmēr bijusi maģiska skolēnu - skolotāja saikne. Savu kulmināciju tā sasniedza 2007. gada 16. aprīlī. Studenti bija izbrīnīti, kad izdzirdēja šāvieniem līdzīgu troksni savā skolā, tomēr nodomāja, ka tas nav nekas veselību apdraudošs. Kad neilgi pēc šāvieniem tika izdzirdēti kliedzieni, kurus pārtrauca šaujamieroča troksnis, visu, kuri atradās 204. kabinetā, sejas kļuva bālas. Ar 76 gadu pieredzi apveltītais, karu piedzīvojušais skolotājs, lika ātri izsist klases neveramos logus, bet pats metās pie durvīm, lai tās turētu un nelaistu slimo maniaku iekšā. Kad logi bija nodrošināti bēgšanai, skolēni aicināja arī profesoru, bet tas stingri viņiem pavēlēja ātrāk līst ārā. Liviu jutās pārliecināts par savu rīcību, līdz sajuta, ka kāds cenšas attaisīt tieši viņa turētās durvis, bet visi studenti vēl nebija tikuši drošībā. Šķiet vēl mirkli pirms lode caururba vecā vīra plecu, viņš juta, ka mirs. Ja cits, sāpju mocīts, mestos bēgt, tad profesors, ar vēl lielāku pārliecību acīs, steidzināja savus studentus, lai glābtu to saikni, kura tika vērpta gadu garumā. To pārrauts spēja tikai vēl 4 lodes un pēdējā, kura tika raidīta viņam galvā. Kad slepkava tika klasē pāri sirmā skolotāja līķim, tur bija tikai vēl viens skolēns, kurš bija ievainots vēderā, ar lodi, kura pirms tam izgāja caur Liviu ķermenim.
Tev patiks šie raksti
