citi raksti http://www.spoki.lv/profils/starboy1
Mēness5
25
4
Mēness ir Zemes vienīgais dabiskais pavadonis. Mēness kā sugas vārds apzīmē debess ķermeni, kas riņķo ap kādu zvaigzni vai planētu. Mēness attālums līdz Zemei nav konstants, Mēness kustas ap Zemi pa nedaudz eliptisku orbītu. Zemei tuvākais debess ķermenis ir Mēness, tas ir tikai 4 reizes mazāks par zemi, tāpēc sistēmu Zeme-Mēness sauc arī par dubultplanētu. Mēness ir otrs spožākais debess spīdeklis pēc Saules, bet, salīdzinājumā ar sauli, tas pats gaismu neizstaro. Izrādās, ka Zeme Mēnesi apgaismo daudzreiz vairāk, nekā Mēness Zemi. Uz Mēness nav gaismas, atmosfēras un ēnas kontrasti. Nokļūstot uz Mēness, no tā uz Zemes praktiski nekas nav saskatāms, jo Zemes virsmu vienmēr klāj biezs mākoņu slānis, kuram cauri nevar redzēt. Mēness atstarotā Saules gaisma ir labi redzama naksnīgajās debesīs. Nīls Ārmstrongs un Bazs Oldrins 1969. gadā kļuva par pirmajiem cilvēkiem, kas nolaidās uz Mēness. Tas apriņķo Zemi apmēram 28 dienās (precīzāk 27 dienās, 7 stundās un 43 minūtēs).
Uz Mēness nav ūdens tvaika, gaisa, vēja, nokrišņu, kā arī Mēnesim nav atmosfēras, jo tā gravitācijas spēks ir pārāk mazs, lai noturētu gāzes molekulas. Tā kā uz Mēness nav atmosfēras, tad cilvēkiem tā ir pavisam nepiemērota vide dzīvošanai. Uz Mēness nav iedomājama dzīve bez skafandriem, jo cilvēka organisms nav piemērots dzīvošanai bez atmosfēras spiediena un lielām temperatūras izmaiņām. Arī pārvietošanās uz Mēness ir pavisam savādāka, nekā uz Zemes. Mēness cilvēka ķermeni pievelk ar 6 reizes mazāku gravitācijas spēku, nekā uz Zemes, tāpēc tur visi cilvēki ir vieglāki, arī kosmonauti, kas neskatoties uz to valkā aptuveni 115 kg smagus skafandrus. Neskatoties uz atmosfēras trūkumu, Mēness nav pasargāts no spēcīgās Saules staru iedarbības un no kosmosā klīstošiem lieliem un maziem Meteorītiem.
Mēness virsmu klāj dažus centimetrus biezs tumšu putekļu slānis. Tas nosaka gan Mēness krāsu, gan albedo. Mēness virsmas īstā krāsa ir brūnpelēka, tā atstaro tikai 7% saules un tā ir ļoti tumša. Tomēr raugoties uz Mēnesi naktīs, tas liekas spožs un sudrabains. Grunts paraugi, kas tika atvesti no Mēness uz Zemi, pierādīja to, ka Mēness sastāv no tiem pašiem ķīmiskajiem elementiem no kā Zeme. Mēness griežas diezgan lēni, jo diena uz Mēness ilgst divas nedēļas, bet nakts otras divas nedēļas. Neskatoties uz to, ka Mēness pagriež pret Sauli te vienu te otru pusi, šajā laikā Mēness virsma pagūst gan sakarst, gan atdzist. Dienā uz Mēness ir ļoti karsts, bet naktī gluži pretēji - ļoti auksts. Temperatūra uz ekvatora svārstās vidēji no +130 °C dienā līdz -170 °C naktī. Mēness virsmai ir slikta siltumvadītspēja, tāpēc tā virsmas slānī Saules siltums neuzglabājas. Dažu centimetru dziļumā temperatūras svārstības nav tik lielas kā virspusē, arī tāpēc, ka Mēness iežu ārējais slānis, ko sauc par regolītu, ir porains un tāpēc darbojas kā labs siltumizolators. Viena metra dziļumā temperatūra uz Mēness ir nemainīga, aptuveni -50 °C. Izņēmumi ir tikai daži ieži, kuru lielās īpatnējās siltumietilpības dēļ siltums saglabājas ilgāk. Viskarstākais ir Mēness ekvatoriālais rajons.
Reklāma
Mēness, tāpat kā Saule pārvietojas pa zodiaka zvaigznājiem no labās uz kreiso pusi (no rietumiem uz austrumiem), tikai ātrāk. Gravitācijas spēku iedarbībā tas riņķo apkārt Zemei un pilnu apriņķojumu veic 27,3 dienās (27 dienas un 8 stundas). Mēness, riņķodams ap Zemi, kopā ar to pārvietojas ap Sauli un gada laikā veic vienu pilnu apriņķojumu. Mēness orbīta, tāpat kā citiem Saules sistēmas ķermeņiem, ir līdzīga nedaudz saspiestam riņķim - elipsei, tāpēc attālums līdz Mēnesim ir mainīgs. Tas griežas ap savu asi un pilnu riņķojumu izdara 27,3 dienās, tāpēc pret Zemi pavērsta viena un tā pati Mēness puse, otra nav redzama, jo Saule apgaismo tikai vienu Mēness pusi, bet otra paliek ēnā. Mēness redzamais izskats ir atkarīgs no tā, no kuras puses spīd Saule, kad mēs uz to skatāmies. Mēness ir otrs spožākais spīdeklis pie debess pēc Saules, tikai atšķirība ir tāda, ka tas pats gaismu neizstaro. Tas ir redzams, jo to apspīd Saule. Nakts debesīs būtu vajadzīgi apmēram 500 000 pilnmēnešu, lai to gaisma līdzinātos Saules gaismai. No Mēness nākošā gaisma vislabāk ir saskatāma kaut kur ārpus pilsētas, jo pilsētās ir pārāk spēcīgs apgaismojums.
Mēness fāzes ir: jaunmēness, pirmais ceturksnis, pilnmēness un pēdējais ceturksnis. Tā fāzes mainās, jo Saule apspīd tikai vienu tā pusi un Mēnesim riņķojot ap Zemi, tā redzamā un neredzamā puse redzama dažādās proporcijās.
Mēness ir pats piemērotākais apskates objekts gan lielā, gan mazā teleskopā. Mēness dažādās detaļas var pat saskatīt caur binokli, bet tam ir vajadzīgs ilgs laiks. Pilnā Mēness fāzē tas ir spožāks, tāpēc uz to ir jāskatās caur speciālu, pelēku filtru.
1957. gada 4. oktobrī PSRS palaida kosmosā pirmo Zemes mākslīgo pavadoni - Sputņik 1. Tas uz Zemi raidīja regulārus radiosignālus - pīkstienus. Pēc mēneša pirmajam pavadonim sekoja otrais - Sputņik 2. Ar Sputņik 2 orbītā devās pirmā dzīvā būtne - suns Laika. 1958. gadā PSRS palaida kosmosā jau trešo pavadoni, kura masa jau sasniedza 1,3 tonnas. 1958. gada 31. janvārī amerikāņi palaida savu pirmo pavadoni kosmosā, kura nosaukums bija Explorer 1, tā masa bija tikai 5 kilogrami, bet ar tā palīdzību tikai veikti nozīmīgi atklājumi. Panākumu iedvesmoti, amerikāņi 1958. gadā mēģināja palaist pirmo zondi uz Mēnesi, bet panākumus pirmā guva PSRS. 1959. gadā 2. janvārī palaida pirmo zondi - Luna 1, kas Mēnesim palidoja garām 5000 km attālumā. Tai sekoja Luna 2, kas 1959. gada septembrī beidzot sasniedza Mēness virsmu, precīzāk, ietriecās tajā. Ar šīs zondes palīdzību tika noskaidrots, ka Mēnesim nav magnētiskā lauka un radiācijas joslu. Līdz pat 1959. gadam Mēness redzamo virsmu nebija iespējams aplūkot. 1959. gada oktobrī ar starpplanētu stacijas Luna 3 palīdzību tika veikti pirmie Mēness neredzamās puses fotoattēli. No 1959. gada sākās aktīva Mēness izpēte un 17 gadu laikā uz Mēnesi tika palaisti apmēram 50 dažādu tipu starpplanētu staciju, kurām bija dažāda nozīme, jo dažas no tām fotogrāfēja tā virsmu un veica dažādus mērījumus uz tā, bet dažas mēģināja kļūt par tā pavadoņiem.
1966. gadā PSRS starpplanētu stacija Luna 9 pirmo reizi lēni nosēdās uz Mēness, taču tajā pašā gadā ASV sāka realizēt programmu Apollo, kuras galvenais mērķis bija nogādāt uz Mēness cilvēku. 1968. gada oktobrī kosmosā devās pirmais pilotējamais kuģis Apollo 7. Amerikāņi šim notikumam gatavojās ļoti ilgi un uzmanīgi, iepriekš sūtot 3 kosmosa kuģus, kuri nenolaidās uz tā.
1969. gada 21. jūlijā uz Mēness nolaidās ASV kosmosa kuģis - Apollo 11. Amerikāņu astronauts Nīls Ārmstrongs bija pirmais cilvēks, kas spēris kāju uz Mēness. Viņam pievienojās arī Bazs Oldrins. Viņi kopā uzstādīja dažādas zinātniskas iekārtas, savāca Mēness iežu paraugus, fotografēja tā apkārtni un pārraidīja televīzijas reportāžu. Viņi uz Mēness pavadīja veselu diennakti un tad devās atpakaļ uz Zemi. Viņi veica nozīmīgu darbu gan zinātnei, gan tehnikai. Viņiem ar kosmosa kuģi bija jāveic sarežģīts ceļš, jo bija jāveic dažādi sarežģīti manevri un darbam uz Mēness bija nepieciešami izturīgi skafandri. Nākamajos gados vēl tika veiktas vēl 5 veiksmīgas ekspedīcijas uz Mēnesi. līdz 1972. gadam uz Mēness bija pabijuši jau 12 cilvēki. Katra lidojuma laikā ekspedīcijā piedalījās trīs cilvēki, bet drošības apsvērumu dēļ uz Mēness varēja izkāpt tikai divi no tiem, bet trešajam nācās palikt kosmosa kuģī Apollo, kas riņķoja apkārt Mēnesim. Pēdējo ekspedīciju uzturēšanās laiks ilga līdz pat trim diennaktīm,kuru laikā astronauti veica nozīmīgus zinātniskus pētījumus.
Vienīgā neveiksmīgā ekspedīcija uz Mēness bija Apollo 13 avārija. Tam ceļā uz Mēness sprāga skābekļa balons, kā rezultātā sabojājās orbitālā bloka elektropiegāde. Astronautiem nācās pāriet uz ekspedīcijas bloku, un viņi ar pūlēm atgriezās uz Zemes. Pēc 1976. gada izpēte uz Mēness ar kosmiskajiem aparātiem izsīka. Neraugoties uz to, ka Mēness ir sastingusi pasaule, arī uz tā pa reizei notiek kādas izmaiņas, paretam kāds no novērotājiem ziņo, ka kādam no krāteriem mainījies krāsa vai spožums.
Mēness aptumsums ir samērā reta, neparasta parādība, kas visos laikos piesaistījusi pastiprinātu uzmanību. Mēness aptumsums notiek tikai tad, kad visi trīs debess ķermeņi - Zeme, Mēness un Saule atrodas tieši vai gandrīz uz vienas līnijas. Saules aptumsums notiek tad, kad Mēness atrodas starp Zemi un Sauli un aizsedz Saules disku, tas nozīmē, ka Saules aptumsums iespējams tikai jaunmēness fāzēs. Aptumsumi nenotiek katrā jaunā Mēnesī, jo Mēness orbīta attiecībā pret Zemi ir slīpa.
Saules aptumsums var būt pilns, gredzenveida vai daļējs. Pilnais Saules aptumsums vienlaikus redzams tur, kur Mēness ēna skar Zemes virsmu, izveidojot lielu, ovālu plankumu. Zemei griežoties, Mēness ēnas plankums pārvietojas pa Zemes virsmu, izveidojot garu joslu. Ārpus pilnā aptumsuma joslas tur, kur uz Zemi krīt Mēness pusēna, novērojams tikai daļējs Saules aptumsums.
Daļējā aptumsuma josla ir platāka par pilno joslu, bet tomēr Saules aptumsums novērojams tikai noteiktā Zemes apgabalā. Moteiktā pilnā Saules aptumsuma gaita ir šāda: Mēness, kas nav saskatāms, lēni virzās virsū Saulei no labās uz kreiso pusi, kamēr pieskaras Saules diskam, sākas daļējais aptumsums. Tad uz spožā Saules diska parādās tumšs rombs, tas aug aizvien lielāks, tomēr Saules gaismas pavājināšanās kļūst jūtama tikai tad, kad Saule izskatās kā šaurs sirpis, tad seko pilnais Saules aptumsums, kura laikā kļūst tumšs un ir redzamas spožākās zvaigznes un planētas. Pamale kļūst sārta, bet ārpus Mēness ēnas joprojām spīd Saule. Saule nepazūd pilnībā. Apkārt melnajam Mēness diskam redzams rožains aplis, kas ir Saules atmosfēra. Pilnā Saules aptumsuma vidējais ilgums ir 2-3 minūtes. Pilnajai fāzei beidzoties, sāk iemirdzēties pirmie Saules stari un atkal kļūst gaišs. Mēness tad pakāpeniski noiet no Saules diska, līdz beidzot pazūd arī pēdējais rombs, tad aptumsums ir beidzies. Ja Mēness atrodas apogeja tuvumā, tad tā leņķiskais diametrs ir nepietiekams, lai pilnībā nosegtu Saules disku, tāpēc ir novērojams gredzenveida Saules aptumsums. Šī aptumsuma gaita ir tāda pati kā pilnam Saules aptumsumam, vienīgi maksimālās fāzes laikā Saule redzama kā spožs gredzens. Reizēm mēdz gadīties, ka Mēness ēna atrodas Zemes tuvumā, bet tomēr neskar tās virsmu, tad uz Zemes vērojams daļējs Saules aptumsums, kam pilnās fāzes nav.
Mēness aptumsums notiek tad, kad Zeme atrodas starp Sauli, Mēnesi un Mēness ieiet Zemes ēnā. Mēness aptumsums ir iespējams pilnmēness fāzē, taču aptumsums nenotiek katrā pilnā Mēnesī, izšķir pusēnas, daļēju un pilnu Mēness aptumsumu atkarībā no tā, kurai Zemes ēnas daļai Mēness iet cauri. Ja Mēness ieiet tikai Zemes pusēnā, tas notiek tikai pusēnas Mēness aptumsums, kura laikā Mēness spožums gandrīz nemaz nesamazinās. Ja Mēness daļēji ieiet Zemes ēnā, tad redzams daļējs Mēness aptumsums, bet ja Mēness ieiet pilnībā Zemes ēnā, tad novērojams pilns mēness aptumsums.